“Bieži vien vārdi par karu ir lieki!” Saruna ar Ukraiņu aktrisi Ritu Burkovsku 14
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraiņu aktrise Rita Burkovska nāk pretī tik gaiši smaidoša, itin kā vēl vakar nebūtu bijis 18 stundu garā brauciena uz Latviju, Rīgas Starptautisko kinofestivālu “Riga IFF”. Filmu “Tauriņa redze”, kur viņa atveido galveno – Ļiļas – lomu, “Riga IFF” varja šonedēļ noskatīties.
Pirmizrāde Kijivā notiks oktobra beigās, kinofestivālā “Kritiķu nedēļa”, un, sarunājoties ar “Latvijas Avīzi”, aktrise piebilst, ka tieši par ukraiņu skatītāju reakciju uztraucoties visvairāk – kā filmu uzņems tie, kuri līdzīgus notikumus izdzīvojuši paši.
Režisora Maksima Nakonečņija debija ir kvintesenciāls Ukrainas jaunā kino darbs – mākslinieciski caururbjoša metafora par Ukrainas tautas pašnoteikšanos un vardarbības pēctecību. Pēc atbrīvošanas vīrs, ģimene un valsts Ritas Burkovskas atveidoto Ļiļu uzskata par pretošanās kustības varoni, dēvējot par Tauriņu. Sevi par tādu viņa neuzskata. Klusējot par piedzīvoto – spīdzināšanu, pazemojumiem un izvarošanu –, galvenā varone Ļiļa gaida bērnu no sava varmākas.
Latvijā ukraiņu bēgļus atpazīstam pēc viņu skumjajām acīm…
R. Burkovska: Kad sākās karš, lielākajai daļai bija liels šoks, arī man, taču drīzāk kā fiziska izpausme, dzīve pārvēršas, kad tuvumā dzirdi krītam bumbas.
Kad un kā notika filmas uzņemšana?
Filmēšana bija pirms divarpus gadiem, tā ir kara laika filma, jo mūsu karš ar Krieviju ilgst jau astoņus gadus. Pirms filmēšanas notika ilga sagatavošanās – devāmies uz fronti, satikām daudz cilvēku, runājām ar kareivjiem, bijušajiem gūstekņiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, lai saprastu, ko nozīmē būt karā, ko fiziski piedzīvo kareivis. Izgāju arī paramediķa kursu. Režisors pabeidza montēt divas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Maksims Nakonečņijs ir pieredzējis dokumentālo filmu producents un jau agrāk veidojis filmas par sievietēm kareivēm, kara veterānēm. Šie dokumentālo filmu stāsti bija mūsu filmas pamatā. Pēc visa, ko esam dzirdējuši un savām acīm redzējuši, nav grūti iedomāties, ka filmas notikumi ir pilnībā iespējami reālajā dzīvē.
Vai režisors vīrietis varēja iedziļināties kara šausmas pārdzīvojušas sievietes izjūtās?
Filmas scenārijs tapa kopā ar Irinu Ciliku. Maksimu iedvesmoja sievietes karā, pie mums Ukrainā dien daudzas izcilas profesionāles. Kareivis – tā ir profesija, ja piemīt armijai nepieciešamās zināšanas un prasmes, tad par tādu var kļūt ikviens. Kad sāku strādāt pie filmas, sapratu, ka grūtniecība tiešām ir sievietes pieredze, bet izvarošana gan nav tikai sievietes pieredze, kara laikā izvaroti arī daudzi vīrieši. Tas ir absolūti stigmatizēts – sievietes par šo faktu runā nelabprāt, bet vīrieši to noklusē pilnībā. Kad sāku strādāt, sapratu, ka tiešām nedalu pasauli vīriešu un sieviešu daļās, filma ir par cilvēkiem. Abiem dzimumiem iespējamas dziļas kara traumas, pēctraumatiskais sindroms, un tas nav viegli pārdzīvojams. Parādās ļoti daudzi jautājumi – kā dzīvot tālāk, kas man būtu jādara, kā reaģēt šajā situācijā, ko varu darīt savas valsts labā, ko varu darīt savas ģimenes, savu draugu labā, citu kareivju labā? Tie ir jautājumi, kurus uzdod gan sievietes, gan vīrieši. Protams, mēs esam atšķirīgi, bet lielākoties tās ir fiziskas atšķirības, lielās dzīves izvēles un jautājumi vienādi visiem.
Kā pati jutāties filmēšanas laikā, kur ņēmāt spēku atklāt tik sāpīgas emocijas?
Tas bija izaicinājums arī kā profesionālai aktrisei – dziļi izprast, kā notiek karadarbība. Iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši paši. Kara veterānus var satikt jebkur – braucot liftā, kafejnīcās, veikalos. Mūsu filmēšanas grupa devās arī uz frontes līniju – lai saprastu un dzirdētu kareivju pieredzi. Satikām ļoti daudz cilvēku, kuri stāstīja par savu gūsta laiku, par spīdzināšanu, sarunājāmies ar psihoterapeitu, kurš palīdz kareivjiem. Turklāt, lai manas varones grūtniecība filmā varētu izskatīties patiesa, pieņēmos svarā. Toreiz ēdu tiešām daudz un trenējos kopā ar kara veterāni, kura vēl joprojām dien armijā par dronu operatori. Viņa mani apmācīja, bet ar noteikumu – par karu nerunāsim. Man ir sajūta, ka bieži vien vārdi par karu ir lieki, pietiek ar enerģiju, jo tie, kuri karā guvuši traumatisku pieredzi, burtiski izstaro sāpes.
Ukrainas kara laikā uzzinām, kas notiek kara laukā, to, kā jūtas karotāji un gūstekņi. Otrā pasaules kara karotāju un gūstekņu traumas, vismaz Padomju Savienībā, tika noklusētas.
Karš un pieredze karā ir stigmatizēta, turklāt ne jau tikai Pirmais vai Otrais pasaules karš, kari notiek un notikuši gan Čečenijā, gan Sīrijā, gan Afganistānā, gan Irākā, gan Āfrikas valstīs. Mēs, ukraiņi, tiešām cenšamies izrunāt un šīs sarunas pat veido tādu kā vairogu mūsu tautai. Skaļi runāt ir būtiski.
Domāju, ka nākotnē, pēc uzvaras, ukraiņiem nebūs tik daudz posttraumatiskā stresa sindroma gadījumu, jo mēs zinām, par ko cīnāmies, zinām mūsu mērķi un esam vienota tauta.
Vai Krievijas armijas pusē arī ir daudz sieviešu karotāju?
Cik noprotam, tur vēl joprojām valda vecā padomju sistēma – sievietes karā kalpo par veļas mazgātājām, pavārēm, sekretārēm. Bet sekretāre, kas pārrakstījusi pavēles, arī uzskatāma par nozieguma līdzdalībnieci, šis karš ir arī viņas atbildība.
Jūs minējāt, ka satikāties ar armijas psihoterapeitu…
Psihoterapeitu ir daudz, radusies ir cita problēma, jo daudzi kareivji, īpaši no laukiem, negrib doties uz terapiju, uzskata to par nepieņemamu. Esam izveidojuši organizācijas, kuras cenšas palīdzēt, turklāt palīdzība nepieciešama arī tiem, kuri gaida mājās. Gaidīt ziņas no frontes nav viegli, piederīgie, sievas, mātes, tēvi, bērni un draugi jau īsti nevar dzīvot savu ierasto dzīvi – katru dienu viņi domā par to, kas notiek frontē. Katru dienu. Kaujas nāk par labu mūsu valstij, bet kareivja tuviniekiem ikviena kauja ir elle. Nevaru pat iedomāties, kas jāpārdzīvo tiem, kuru tuvinieki atrodas krievu gūstā. Un tad vēl jāpārdzīvo par netaisnību – piemēram, toreiz, kad Sarkanais Krusts it kā pārbaudīja mūsu gūstekņu apstākļus Oleņivkas cietumā, taču pārbaudīja tikai to, ko rādīja krievi, un pat par redzēto praktiski klusēja. Agrāk Sarkanais Krusts, arī “Amnesty International” tiešām palīdzēja tiem, kuri bija izmisumā, bet tagad, Ukrainas kara laikā, liekas, šīs organizācijas zaudējušas izpratni par to, ko nozīmē kara noziegumu definīcija, ko nozīmē aizstāvēt savu valsti. Ukraiņu aizstāvji neatrodas svešā teritorijā, tā ir krievu armija, kura par savu vairogu izmanto civiliedzīvotājus. Krievija grib iznīcināt Ukrainu, jo grib iznīcināt ukraiņus, nav nekāda cita iemesla šim karam.
Šis ir pirmais karš pasaules vēsturē, kad kādai valstij palīdz tik daudzas citas.
Tā tas ir, tomēr palīdzība joprojām nav pietiekama. Kad krievi ieņēma Krimu, no pasaules nebija nekādas reakcijas. Kad viņi ieņēma Ukrainas austrumus, nebija nekādas reakcijas. Tika radīts mīts par Donbasu kā atsevišķu reģionu. Kas tad ir Donbass? Tās ir mūsu – ukraiņu – pilsētas un ciemati, tāda Donbasa nemaz nav. Kopš sākās pilna mēroga karadarbība, lūdzām aizsargāt Ukrainas debesis. Aizsardzības sistēmas saņēmām pēc sešiem mēnešiem, bijis tik daudz veltīgu nāvju. Pavisam nesen Vācija atsūtīja vienu šādu sistēmu – ar to var nosegt 30 kilometrus. Daudzas pilsētas sešos kara mēnešos tiek apšaudītas gandrīz katru dienu, katru dienu bez iemesla mirst civiliedzīvotāji.
Režisors Maksims Nakonečņijs Kannu festivālā teica, ka sievietes kara laikā ir neaizsargātākas, bet arī stiprākas par vīriešiem…
Varbūt viņš domāja par sieviešu spēku būt mātēm, mums jāaizsargā savi bērni, jāsaprot, kā to izdarīt. Cenšos darīt visu, ko vien spēju, nedomāju, ka tikai tāpēc, ka esmu sieviete, pret mani jābūt citai attieksmei. Varētu jau teikt tā, kā dažas saka, piemēram, Latvijā dzīvojošā krievu aktrise Čulpana Hamatova – esmu aktrise, sieviete, neko nesaprotu no politikas… Es par to teiktu to, ko pateica tam krievu karakuģim! Jā, esmu sieviete, bet, ja ir sirdsapziņa, ja galvenais nav nauda vai karjera, ja ir cieņa pret līdzcilvēkiem, ja tu mīli savu valsti, tad ir jādara un jāsaprot, kāpēc to dari. Katrs jau var izspēlēt dažādas lomas, bet šis ir laiks, kad ikvienam jāizšķiras, ko darīt, lai aizstāvētu brīvību. Un tie nav tukši vārdi.
Filma un tikšanās – jau šodien
* Režisora Maksima Nakonečņija filmas “Tauriņa redze” vienīgais seanss Latvijā kinofestivālā “Riga IFF” un tikšanās ar aktrisi Ritu Burkovsku notiks šodien, 17. oktobrī, kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē.
