Vecāki paši var kaut kā psiholoģisko „notestēt” aukli? 0
Māte var veselā saprāta līmenī pavērot, kāds cilvēks ieradies. Galu galā, ir tiesības pieprasīt, lai iziet pārbaudi pie psihologa, veic testēšanu. Un normāla sieviete to arī izdarīs. Ja viņa saprot, ka viņas darbs ir saistīts ar cilvēkiem, ja viņa ir ieinteresēta darbā, tas nevarētu viņu apvainot. Ģimene, kura vēlas pieņemt aukli, var šo pakalpojumu apmaksāt. Protams, nepieciešams pārbaudīt pasi, palūgt rekomendācijas. Ja cilvēks uz šādām prasībām reaģē dīvaini, tāds nav jāpieņem darbā.
Es nesaku, ka aukle jāizvēlas tieši tādā veidā. Bet, ja esi ļoti noraizējusies, ja nepieciešamas vismaz minimālās garantijas, nevilcinies un mēģini iegūt tik daudz informācijas par cilvēku, cik vien iespējams.
Aukle ir ģimenes loceklis vai algots darbinieks?
Tas ģimenēs ir sakārtots dažādos veidos – kā katram ērtāk. Piemēram, gadās, ka turīgās ģimenēs mamma un tētis reti ir blakus, ar bērnu nodarbojas aukle, šoferis, nakts aukle utt. Bērns dzīvo strādājošo vidē. Vecāki mīl uzsvērt, ka tie ir algoti darbinieki un tāpat bērni veido attiecības ar šiem cilvēkiem.
Bet, ja bērns visu laiku dzīvo starp tādiem darbiniekiem, viņam ir atņemta kvalitatīva komunikācija. Kā filmā “Rotaļlieta” ar Pjēru Rišāru. Tajā bagāta vīrieša dēls cieta no tā, ka visi viņu apkalpo. Vecāki nekomunicēja ar viņu. Viņš bija atstāts viens ar sevi, jo, lai gan visi viņam izdabāja, neviens neizturējās pret viņu kā pret cilvēku.
Un arī tagad ir tāda problēma. Dažu turīgu ģimeņu bērnus izaudzina aukles, kuras uzskata sevi par algotiem darbiniekiem.
Gadās, ka bērni līdz astoņiem, pat desmit gadiem paši nemazgājas, pat dibenu nenoslauka. Viņi tiek baroti ar karoti. Traukus no galda novāc kā restorānā. Un šis nav jautājums par auklēm, bet par vecākiem. Auklei dots uzdevums un viņa to izpilda. Nepieciešams, lai vecāki norādītu, ka jāiemāca bērnam kaut ko darīt pašam.
Un vecākiem jāsamierinās – ja aukle pieņemta un paši pavada ar bērnu maz laika, aukle bērna dzīvē ieņems nozīmīgu vietu. Tā vienmēr ir bijis. Puškinu izaudzināja aukle un ne tikai viņu.
19. gadsimtā turīgām ģimenēm arī bija tādi darbinieki? (saruna ir ar krievu psiholoģi – Aut.)
Jā, bija muižnieku un tirgotāju ģimenes, kurās aukle pieskatīja bērnus līdz 4-5 gadu vecumam. Auklīte bija kaut kas starp vecmāmiņu un māti. Dažreiz par aukli pieņēma sievieti, kura no sākuma bērnu baroja. Bet bieži vien barotāju pēc tam, kad bērnu atradināja no krūts, nosūtīja atpakaļ uz ciemu un bērns zaudēja cilvēku, pie kura jau bija pieradis. Bērni mēdza vēl apmeklēt auklītes ciemā. Tur bija daudz drāmu un dvēseles traumu.
No auklītes bērns nonāca pie guvernantēm, kuras izglītoja viņu, sekoja dienas režīma ievērošanai, mācīja labas manieres. Zēniem bija onkuļi, kuri ierādīja vīru darbus, kopā devās izjādēs ar zirgiem. Tēvs tikmēr nodarbojās ar saimniecības lietām, gulēja uz dīvāna vai ciemojās. Tos, kas nodarbojās ar bērniem, uzskatīja par atstumtajiem. Tāpat kā dižciltīgo ģimeņu mātes, kuras pašas zīdīja bērnu. Tā nebija pieņemts. Māti un tēvu bērni uzrunāja uz “jūs”. Guvernantes viņus atveda pie mātes tīrus un kārtīgus, lai māte noskūpsta un viņi uzreiz devās prom.
Vai tiešām mātes instinkts nevienai nepamodās?
Kāpēc ne, bija dažas “perversās.” Piemēram, rakstnieka Nabokovu mamma nodarbojās ar bērnu, viņai patika. Viņam, protams, bija aukles, bet māte veltīja viņam ļoti daudz laika. Bet tas jau bija XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā.
Lotmana “Krievu kultūras skices” – tur viņš daudz raksta par Krievijas muižniecības sieviešu lomu audzināšanā XIX gs 20-30-tajos gados. Tad bija modē sievietēm lasīt un sievietes sāka lasīt priekšā saviem bērniem. Arī tas kļuva moderni.
Gazeta.ru
