Bieži vien sieviete pieņem darbā aukli un tad kļūst uz viņu greizsirdīga 0
Psiholoģe Vita Maligina sarunā stāsta par to, kā atrast labu aukli un kāds labums vai zaudējums no aristokrātiskas audzināšanas.
Diezgan bieži vecāki darbā pieņem auklīti. Vecākiem, īpaši mātēm, tas sniedz vairāk brīvību, iespēju strādāt, veltīt laiku sev. Un tad rodas jautājums: cik tālu atļaut auklei ienākt ģimenē, ietekmēt bērnu?
Vecākiem kaut kādu iemeslu dēļ vajadzīgs, lai bērnus pieskata. Un aukles ietekmes pakāpe ir atkarīga galvenokārt no tā, kādu ietekmi vēlas pieļaut vecāki. Aukle nepieņem lēmumus – procesu vada vecāki.
Jā, diezgan bieži gadās, ka aukle uzņemas vecāku funkcijas – visticamāk, tāpēc, ka tas vecākiem ir ērti. Tad viņi ir atbrīvoti no pienākuma domāt par to, kā bērna dzīve tiek organizēta, kādi ir viņa paradumi, kas viņam ir labi vai slikti.
Tādā ģimenē agrāk vai vēlāk māte var sajust, ka bērns auklīti mīl vairāk nekā mammu un tas ir diezgan nepatīkami. Ko tad darīt?
Ļoti bieži gadās, ka sieviete pieņem darbā aukli un tad sāk izjust pret viņu greizsirdību. Tas var būt saistīts ar to, ka māte pati nav pietiekami psiholoģiski nobriedusi un neapzināti vai, dažreiz pat apzināti, sapņo, ka beidzot parādījies cilvēks (bērns), kurš mīlēs viņu vienīgo. Un tad uzrodas sieviete, kura arī pretendē uz bērna mīlestību.
Daudziem tas ir ļoti nopietns izaicinājums – pieļaut, ka kāds bērnu varētu mīlēt tikpat stipri kā paši. Un, ka bērns mīlēs vēl kādu, iespējams, pat vēl stiprāk nekā mani. Gadās arī tā, ka aukle, būdama mīloša, saprotoša, tomēr ienāk vecāku teritorijā.
Kā tas izpaužas?
Ģimenē ienāk svešinieks. Loģiski iedomāties, ka viņš neuzspiedīs savus ieradumus, bet mēģinās noskaidrot, kā ģimenē ierasts rīkoties un to ievēros. Ja aukle grib ko mainīt, tas būtu jāpiedāvā ļoti delikāti.
Piemēram, bērns katru rītu ēd pārslas ar pienu. Auklītei šķiet, ka pārslas ar pienu ir slikta izvēle, bet laba – putra. Viņa var pateikt mātei: “Pamēģināsim!” Bet, ja māte teiks: “Nē, es ticu pārslu burvju spēkam, tāpēc tikai un vienīgi pārslas”, tad auklītei labāk to pieņemt. Nevajag ieviest savu kārtību. Un, kad sākas “Kā tā – bērns iet gulēt 22.30? Bērniem jāiet gulēt 21.00!” – tā ir zīme, ka jāsāk satraukties.
Tas droši vien nav vienīgais iemesls satraukumam?
Meklējot aukli, jāieklausās savās izjūtās. Ja tev sagādā diskomfortu tas, ka bērns pārāk pieķeras auklei, meklē citu. Īpašu, atsevišķu bērna un aukles attiecību nav. Tās ir tikai ar ģimeni – visiem trim vai četriem cilvēkiem.
Ja māte jūtas nemierīga, viņai jāuzticas šai sajūtai. Ja aukle nevar nodrošināt pietiekami komfortablu sajūtu, māte nejūtas droši. Meklē tādu, ar kuru jūties ērti. Un kuru bērns pieņems. Bērns ir laimīgs un es jūtos mierīgi – tas ir galvenais rādītājs (Ja māte jūtas mierīgi, bet bērns ir neapmierināts, tas arī ir slikts variants).
Mātes, īpaši gados jaunas, mēģina samierināties, pierast, jo aukles meklēšana ir sarežģīta. Gribas atrast ātrāk. Bet piespiest sevi nevajadzētu.
Gadās, ka mātei tikai šķiet, ka kaut kas nav kārtībā – un tomēr tāpat nav nepieciešams paturēt tādu auklīti. Un gadās, ka viņai nešķiet.
