“Mani moka panikas lēkmes, dažreiz tik spēcīgas, ka nevaru braukt sabiedriskajā transportā.” Ko darīt, lai tādu lēkmju nebūtu? 58
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mani moka panikas lēkmes, dažreiz tik spēcīgas, ka nevaru braukt sabiedriskajā transportā, jo sirds dauzās, trūkst elpas, sviedri līst aumaļām. Kāpju laukā un gaidu, kamēr pāriet. Pandēmijas laikā, kad nezinu, vai būs darbs, bērniem mācības klātienē, viss kļuvis vēl sliktāk. Esmu veikusi analīzes, izmeklējumus, nekādas novirzes netika atklātas. Ģimenes ārsts domā, ka vainīga veģetatīvā distonija. Ko darīt, lai tādu lēkmju nebūtu? Ilga Cēsu novadā
Atbild psihoterapeits Tarass Ivaščenko: “Panikas lēkme ir viena no vismokošākajām veģetatīvās distonijas izpausmēm, kura var sākties jebkurā brīdī. Tās laikā ne tikai paātrinās sirdsdarbība, pastiprinās svīšana vai var sākties reiboņi, bet arī rodas nepārvaramas bailes sajukt prātā, izdarīt kaut ko nekontrolējamu vai pat nomirt.
Sajūta, ka pēkšņi vairs nav iespējams paelpot, ir ļoti biedējoša.
Ar laiku pacients visu uzmanību koncentrē uz sava ķermeņa norisēm, nespējot pilnvērtīgi nodoties darbam, mācībām vai attiecībām. Par iedarbīgākajām metodēm veģetatīvās distonijas ārstēšanai tiek uzskatītas tādas psihoterapijas metodes kā psihodinamiskā un kognitīvi biheiviorālā psihoterapija, kā arī medikamenti.
Ārstēšana atkarīga gan no slimības ilguma un intensitātes, gan no tā, kas izraisījis veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumus. Tas var būt kā nesens, tā tālas pagātnes notikums vai pārdzīvojums, iekšējs konflikts, ar kura izraisītajiem impulsiem veģetatīvā nervu sistēma vairs netiek galā un psihoemocionālais pārdzīvojums izpaužas somatiski – caur ķermeni.
Psihoterapeita uzdevums ir pacientam izskaidrot, ka tā ar šiem ārējiem simptomiem ķermenis reaģē uz emociju pasaulē notiekošo, parādīt veidu, kā attīstīt savu emocionālo inteliģenci un izteikt vārdos savas emocijas, lai izveidotu adekvātu saikni ar realitāti.
Traucējošie simptomi bieži vien parādās kādā noteiktā situācijā, piemēram, baidoties zaudēt darbu vai tad, kad tagadnes notikumi atdzīvina kādu senu piedzīvotu traumatisko pieredzi.
Atmiņā nevilšus var ataust pagātnes pārdzīvojums, jo asociatīvā atmiņa darbojas ļoti ātri, sasaistot tagadni un pagātni, un ķermenis reaģē ar sirdsklauvēm, kamola sajūtu kaklā un citiem simptomiem – sākas panikas lēkme.
Psihiskie aizsardzības mehānismi asociatīvās atmiņas tūdaļ dzēš, tādēļ pacientiem pašiem liekas, ka lēkme sākusies pēkšņi, bez iemesla.
Psihoterapija var ilgt no dažiem mēnešiem līdz pat dažiem gadiem, tas atkarīgs no katra pacienta individuālas dzīves pieredzes. Tā palīdz saprast slimības mehānismu, tādēļ tās izpausmes kļūst arvien retākas un vājākas, līdz izzūd pavisam.
Lai gan psihosomatiskās slimības reizēm mēdz uzliesmot no jauna, cilvēks, kam psihoterapeits palīdzējis izprast savas emocijas, spēj tikt galā ar tās simptomiem un dzīvot brīvi – bez bailēm un ierobežojumiem.”
