Bieži jūtos kā seno laiku cilvēks 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” nupat atkārtoti iznācis MAIJAS KREKLES biogrāfiskais romāns “Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības”, bet pavasara vidū gaidāms arī jauns darbs, kas veltīts Viļa Plūdoņa jaunībai un mīlestībai. Ar rakstnieci sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Ir dzirdēts par ārstu un skolotāju dinastijām, bet Maija Krekle pārstāv bibliotekāru dinastiju – Misiņa bibliotēkā strādāja viņas mamma Milda Laukgale, nu jau vairāk nekā 40 gadus tā ir Maijas darbavieta. Ja rēķinātu abu divu darba stāžu kopā, sanāktu gandrīz simts gadu.
Savukārt Maijas tēvs Ilmārs Laukgals bija Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, tādēļ jau bērnībā viņa uzzināja daudzu mūsu kultūras personību dzīves gājumu – arī faktus, ko skolas programmās nestāsta.
Maijas bērnībā ģimene dzīvoja Pārdaugavā, un vecvecmamma meiteni bieži veda uz Zasulauka staciju pretī tēvam, kurš ar vilcienu brauca no darba. Tā Maija uzzināja par jauno komponistu, kurš izmisumā uz sliedēm izdarījis pašnāvību un apbedīts Mārtiņa kapos, kam abas gāja garām.
Un, kad Maijai bija 14 gadu, bet Austrai Skujiņai būtu apritējuši 60, viņa dzirdēja dzejniecei veltītu radioraidījumu, kas aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Tā pavisam īsi varētu raksturot, kādēļ Maija Krekle pievērsās kultūras personību biogrāfijām, diezgan ilgi gan tikai rakstu formātā.
– Nu jau pagājis laiciņš kopš “Ilgu putnu” pirmizdevuma. Vai vēl atceraties, kā romāns tapa?
M. Krekle: – Viss sākās ar to, ka izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide teica: vajadzētu uzrakstīt grāmatu par Austru Skujiņu. Es minstinājos: vai tad es, un ko tad es, neko garu iepriekš neesmu rakstījusi… Bet, kad arī vairāki paziņas jautāja – kāpēc tad ne tu? – sāku pārdomāt. Turklāt, tā kā Austru Skujiņu mīlu no 14 gadu vecuma, es arī vienmēr esmu ļoti interesējusies par viņas dzīvi un traģisko nāvi. Mani šī tēma aizrāva un tik ļoti, ļoti interesēja, turklāt vēl domāju: ak Dievs, ja nu kāds cits uzraksta tā, kā man pavisam negribētos, lai raksta par Austru Skujiņu?
Un tad notika gadījums ar sapni, esmu jau to vairākkārt stāstījusi – kad tik ilgi biju cīnījusies ar to, ka no vienas puse ļoti gribas, bet no otras bail, jo ja nu es pati uzrakstu kaut ko tādu, no kā vēlāk kauns, vienu vakaru teicu: “Austra, ja tu gribi, lai es par tevi rakstu, lūdzu, dod kādu zīmi!” Sapnī redzēju, ka Austra savās garajās biksēs, kas toreiz sievietēm bija diezgan neierastas, pārlec pāri mājas palodzei, pagriežas pret mani un tā vieglprātīgi saka: “Nu tad raksti!”
Ja ir tāda atvēle, tad es, protams, sāku rakstīt. Savācu visus iespējamos materiālus, protams, sameklēju Austras laika avīzes sameklēju, visus viņas dzīves laikā publicētos dzejoļus, sēdēju Rakstniecības un mūzikas muzejā, lasīju viņas dienasgrāmatas un vēstules, un ar lielu baudu atklāju, ka savā jaunībā es tāpat būtu varējusi rakstīt. Austra nemaz nebija drūma, kā varētu domāt pēc traģiskajām beigām, dienasgrāmatā ir daudz joku un zobgalības. Es viņu jutu sev ļoti tuvu – visu mūžu tā bijis, bet īpaši, dienasgrāmatas lasot. Protams, ne jau viss rakstītas man vienlīdz labi patīk, pirmās pasaciņas pavisam vājas, bet tad atcerējos, ka 12, 13 gadu vecumā pati līdzīgas rakstīju.
Vācot materiālus, aizgāju uz Valsts arhīvu, lūdzu, lai man parāda abas viņas pases. Tajās bija visas adreses, kurās Austra dzīvojusi, visi policijas pieraksti. Es izstaigāju tās adreses, dažu no mājām vairs nav, bet citas ir vēl joprojām. Staigāju pa Rīgu, iejutos atmosfērā. Austras pasē ir arī pirksta nospiedums, uzliku uz tā savu pirkstu un uz brīdi jutos ar viņu vienota. Man arhīvā teica, ka varu to lapu nokopēt, bet es atbildēju, ka nevajag kopēt, man vajag sajūtu, ka tas, kas ir bijis viņas, uz brīdi ir pie manis.
– Vai tā laika Rīgu bija viegli iztēloties? Pilsēta tomēr simts gados diezgan ievērojami mainījusies.
– Mums bibliotēkā ir vecās Rīgas kartes, kur var apskatīties zemesgabalus, ielu nosaukumus, māju numurus. Mājas mainās, bet zemesgabali jau paliek, kur bijuši, un kartē var pārbaudīt, kāds numurs bijis toreiz, kāds ir tagad, tāpat ir diezgan daudz pirmskara attēlu. Un, tā kā fantāzija man dzīva, iztēloties var diezgan viegli. Es jau arī bieži jūtos kā seno laiku, nevis mūsdienu cilvēks. Tāpat bija, kad rakstīju romānu par Emīlu Dārziņu – kā Rīgā ienāk pirmās mašīnas, brauc skanošie, grabošie tramvaji, kas komponistam tik ļoti nepatika.
– Romāns rakstīts pirmajā personā.
– Jā, rakstīju “es” formā, jo vienkārši nevarēju viņas dzīvi, pārdzīvojumus un izjūtas vērot un attēlot no malas, tik dzīvi biju Austrā iejutusies, izstaigājusi viņas takas. Romānā jau nav nekādas plašas laikmeta ainas, kur būtu nepieciešama distance – tā ir jaunas, aizrautīgas, kaislīgas meitenes dzīve, piedzīvojumi un traģiskā nāve.
– Man šķita ārkārtīgi vērtīgi tā klātesamības sajūta, ko sniedz romāns. Mēs bieži mēdzam izturēties pret agrāko laiku cilvēkiem kā reliktiem. Bet grāmata atgādina, ka Austra Skujiņa bija jauna, kaislīga meitene, kura arī šodien droši vien būtu tāda pati, iespējams, rakstītu nevis avīzei, bet sociālajos tīklos.
– Jā, dzēlīgas piezīmes tviterī, atsaucoties uz dienas notikumiem (smejas). Laiki mainās, cilvēks paliek tāds pats, jā. Mani vispār satriec, ka tūliņ tūliņ jau būs pagājuši simts gadi no brīža, kad viņa ieradās Rīgā. Ir sajūta, ka tas bijis kaut kad tikko, pavisam nesen, bet, kad parēķini, saproti, cik ļoti ilgs laiks pagājis. Labi atceros Austras Skujiņas 60 gadu jubileju, kad pirmoreiz dzirdēju viņas vārdu.
– Romāna nobeigumā ir aizkustinoša aina, kurā Austra Skujiņa pirms pašnāvības rūpīgi sakārto iedzīvi, pat noliek aploksnīti ar naudu, lai atdotu, ko no draugiem aizņēmusies. Viņa tiešām tā izdarīja?
– Jā, jā, viņa naudiņu tiešām aploksnē ielika, kam jau cik bija parādā. Naudas Austrai vienmēr trūka.
Ir kādreiz dzirdēts, ka nepatīk Austra Skujiņa, jo viņa tāda vieglprātīga meiča, par citiem nedomā, tikai par sevi. Bet mani viņa tik ļoti mīļa, lai kāda bijusi. Un dzeja arī skaista. Kādreiz zināju visus, visus no galvas. Staigājām ar draudzeni pa parku un skaitījām Austras dzejoļus. Var skaidri just, ka tie ir jaunības dzejoļi, it kā pats tos būtu uzrakstījis. Jauna cilvēka dzeja, pilna ar sirdi, skumjām, bēdām, traģismu, redzams, ka patīk koķetēt ar nāvi. Kad paliek vecāks, tad jau vairs tādas lietas nepatīk. Neviens nekad netic, ka otrs var iet un atņemt sev dzīvību, bet pēdējo vasaru Austra tiešām esot staigājusi pilnīgi beigta, visu laiku mētelītī, viņai nepārtraukti sala. Tad vēl visas baumas par viņu. Jau tāpat jūtas slikti, un tad vēl draudzene nodod ar mīļoto vīrieti.
– Austrai Skujiņai pašai bērnu nebija, bet vai tas, ka citiem šajā romānā iesaistītajiem pēcteči ir, nepadara rakstīšanu grūtāku?
– Protams, ka rakstām s ogļadkoj na prokurora*. (Pasmaida) Bet, ja neesi neko izdomājis, ko tur baidīties? Es jau pati neko neizdomāju – kā Valdis Grēviņš mīlēja Austru, kā nāca pie viņas ar tulpēm, skaistais dzīvoklis – tas viss ir bijis. Arī par Austras draudzenes Mildas sakaru ar Grēviņu ir stāstījusi Valda vedekla.
Māksliniecisks paņēmiens ir vienīgi tas, ka manā romānā viņi abi šad un tad saskrienas arī līdz liktenīgajai iepazīšanās dienai. Kā es lasīju tās vecās avīzes, domājot, kur viņi abi būtu varējuši satikties! Tik interesanti! Raiņa bērēs noteikti abi bija, ne jau kopā, protams. Ziemeļnieka recenziju par Skujiņas dzeju es pavisam nejauši uzgāju. Tas, ka Austra bučojās ar Čaku, tas arī ir fakts – vai nu vēstulēs, vai dienasgrāmatā, bet ar pašas Austras roku ierakstīts. Ja meklē, tad jau daudz ko var atrast – varbūt ne tieši meklēto, bet tādus faktus, kas ir ļoti vērtīgi fonam.
* Skatoties pār plecu, burtiski “atskatoties uz prokuroru”. (krievu val.)
