Egils Līcītis: Mūrnieces sacītais bija aromātisks un vairumam gāja pie dūšas 25
Tērpusies krēmbaltā kā dūja, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece Latvijas valsts gadadienā teica biezu, bet savaldīgu runu. Atgādināja par latviešu paaudžu piepildīto sapni 1918. gada 18. novembrī. Graša vērtiem politiķiem piekodināja būt paškritiskiem, ja nezina atbildes uz jautājumiem, ko esmu darījis valsts un tās drošības labā. Aicināja pēc tīrām rokām politikā, pauda vēlmi demilitarizēt naida attiecības starp varaskārām partijām. Sacīja asu, nesaudzīgu patiesību par Krievijas impēriskā revanšisma tieksmēm. Nav brīnums, ka vienam otram šķita, ka vietām runa iet pāri kā zāģis. Dažiem zālē sēdētājiem dzalkstīja acis, viņi sprauslāja, jutās kā verdoša ūdens aplieti, un “Saskaņas” velniem šaudījās aste. Daudz netrūka, ka šie politiskie degunradži, pakavus rībinādami un ragus saslējuši, topašubrīd nestos virsū tribīnei (viņu dēļ būs jābūvē starpnožogojums), bet aiztaupīto sašutumu dedzīgākie elksniņi, agešini nekavējās paust vēlāk, kad atguvās niknuma pusparalizēti. Re, Mūrnieces runu caurstrāvojusi partijiska pozīcija, tā aizvainojusi un bijusi kremliniem grūti sagremojama barība! Gados vecākie saskaņieši būtu piemetinājuši blēšanu par “atkāpšanos no ļeņinisma”, un – šoreiz jāpiekrīt.
Mūrnieces svētku reizēs teiktais stipri atšķiras no citu runu vērpēju klišejiskuma un par sīknaudu sagramstītiem, pusbalsī nomūjinātiem tekstiem. Viņu tukšvārdība sauc atmiņā šlāgerīti “vecās liktens dzirnas atkal klipklap maļ”. No Ināras atskan proaktīva pozīcija, sapogāts redzējums un iedarbīgums, kas dažam nudien ir pienaglojošs, kā ar jājampātagu uzplīkšķinošs. Valstiskai personai nav jābūt popzvaigznei visiem izpatikt. Svētku uzrunām piedienas himnisks skanējums, bet tām jānāk no sirds dziļumiem un ar lietas būtību, ka teicējs sēdies stellēs, lai noaustu sakāmo tieši Latvijai, tieši šim laikam un vietai. Ka – “es te stāvu un citādi nevaru”. Un – kāda nu kuram gaume un garša. Atsauksmēs par priekšsēdētājas deklamāciju vienam tā likusies noplūcama apaļa kā ķirsītis, otrs jutis svaigas piparmētras niansi, trešais skurinājās, ka sagaršojis čili piparus uz mēles. Katrā ziņā runa bija aromātiska, un vairumam pilsoņu gāja pie dūšas, jo vēstījums pārstāvēja mūsu lielāko valstisko virzienu, kas darbojas nacionālo interešu labā, un pamatvērtības, kas balstās uz nacionālo atveseļošanos. Aizkustinoši, ka Saeimas zālē svētsvinīgākos brīžos deputāts Augusts, omīte un citi sirmgalvji slaucīja acis, bet valdības locekļi sēdēja taisni kā miets, juzdamies Mūrnieces modināti jaunai dzīvei. Saviļņojoši, ka man zvanīja sabiedroto valstu vēstnieki, Eiropas viedokļu līderi, reprezentatīvākie baznīcas pārstāvji, un klausulē bija arī nosvērta, atzinīga balss no Vašingtonas – Madame Mūrniecei respect! Amerikas palīdzība būs vairāk! Tur nav ko atņemt un nav ko pielikt, ja spīkere aicina pēc politiķu atbildības tautas priekšā, pēc prasmes uzklausīt cilvēku vēlmes.
Ļautiņiem, kuri sūdzas, ka priekšsēdētājas sacītais valsts svētkos ietekmējis viņu psihi, kam pēc tam nav garšojuši šķovēti kāposti ar desiņām un kam bijis grūtāk ar pateiktā uztveri, diezin vai jācerē, ka turpmāk baltās Ināras runu pinamais materiāls būs stingrāk nosiets. Labākai saprašanai viņiem jāalgo personālās izaugsmes treneri vai jāapmeklē semināri, kur palīdz filtrēt, ko saka.
