Vieta, kur kaimiņš sargā kaimiņu. Ciemos pie enerģiskajiem bieriņiešiem, lai iepazītu šīs Rīgas daļas leģendārās vietas 4
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šoruden Rīgas domes Mājokļu un vides departaments un uzņēmums “Rīgas gaisma” gādājis, lai Bieriņos akmens skulptūru dārzā tiktu atjaunots apgaismojums Induļa Rankas metāla skulptūrai “Jaunā Rīga”, kas ne vien izgaismo apkārtni, bet arī iedvesmo vietējos ļaudis uzturēt savu apkaimi sakoptu.
“Meža dienu 2021” gaitā pie Mārupītes talcinieki iestādīja ievas un lazdas, kā arī atjaunoja trīs koka laipas pār Mārupīti un tās attekām. Dodamies ciemos pie enerģiskajiem bieriņiešiem, lai kopā iepazītu šīs Rīgas daļas leģendārās vietas.
Bieriņi – Rīgas latviskākā apkaime, bagāta ar erudītām, radošām personībām.
Te, piemēram, dzīvo Induļa Rankas meita Ilze Egle, kura no četriem Induļa un viņa sievas keramiķes Māras Rankas bērniem turpina ģimenes tradīciju – ir profesionāla māksliniece – gleznotāja, zīmētāja.
Bieriņiem uzticīga ir arī Inita Dāniele, viena no “Lielās Latvijas sēņu grāmatas” autorēm, bieži vadījusi izglītojošas ekskursijas, lai iepazīstinātu ar Mārupītes krastu augiem. Šīs upes apkārtne ar melnalkšņiem, pastaigu takām jau kopš 18. gs. kļuvusi par romantikas apdvestu vietu, kur labprāt kavējušies daudzi izcili mākslinieki.
Apkārtnes ainavas gleznojis Vilhelms Purvītis, Ludolfs Liberts, Francisks Varslavāns, Ansis Cīrulis, Valdis Kalnroze…
Bieriņi iedvesmojuši arī režisoru Pēteri Lūci, filmas “Zvejnieka dēls” pirmo Oskaru. Režisors un aktieris dzīvojis Slampes ielā 4, ēkas otrajā stāvā, bet pirmajā – viņa sirdsdraugs Pēteris Kaktiņš. Mājā saglabājušās Lūča klavieres, dārzā – viņa stādītā ābele.
Savukārt namā Kantora ielā mitis izveicīgais vēžu un zivju lieltirgotājs Žanis Ķezbers, filmas “Zvejnieka dēls” Garozas tēla prototips. Kur nu vēl rakstnieku plejāde: Dagnija Zigmonte, Lelde Stumbre, Jānis Liepiņš, Alberts Bels…
Īpaša šīs košās sabiedrības daļa ir tēlnieki: Kārlis Zemdega, Ojārs Feldbergs, Indulis Ranka, Jānis Nagliņš, Igors Dobičins, kuru darbus vidē pamana plašāka sabiedrība.
Indulis Ranka, Turaidas Dainu kalna skulptūru autors, 1975. gadā pie savas mājas Amulas ielā, kas atrodas netālu no Mārupītes, izveidoja skulptūru ekspozīciju, un jaukā ideja par skulptūru parku “Ulamula” īstenojās, tur 80. gados noritēja tēlniecības simpoziji, pēcāk Rīgas 800. jubilejai tēlnieks izveidojis skulptūru grupu “Vai Rīga jau gatava?”.
“Esmu iedzimtā, un mani priecē, ka Bieriņos saglabājusies dabiskā vide. Par spīti galvaspilsētas ritmiem pavisam netālu, te ligzdo aizsargājamie vistu vanagi, pupuķi, vidējie dzeņi, lido sikspārņi un ir sastopams vēl pulciņš citu dabas vērtību – aizsargājamas un retas sēnes, kukaiņi, augi. Tas ir tik neparasti pilsētai!
Bieriņieši ir ļoti enerģiski, saliedēti gan apkārtnes sakopšanas talkās, gan citos apkaimes attīstības biedrības organizētajos pasākumos.
Turklāt kaimiņš sargā kaimiņu – uzrauga, vai kāds nelien svešā īpašumā,” uzsver bērnu grāmatu ilustratore Agija Staka.
Viņa zīmē arī kartes, pastkartes un ir apkaimes kultūrvēstures liela zinātāja, publicē informāciju feisbuka lapā “Bieriņu apkaimes aktivitātes”, turklāt ir aizrautīga stāstniece.
Novadpētniecības azartā
“Kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvesvietu Bieriņos, kur mana mamma atguva īpašumu, radās interese par šejienes vēsturi. Gribējām vairāk uzzināt gan par vietas nosaukuma rašanos, gan bieriņiešu likteņstāstus.
Sākotnēji daudz ko guvām no savas ģimenes krājuma, pēcāk gan vajadzēja doties uz arhīviem. Īpaši zinātkārs bija mans dzīvesbiedrs Jurijs Aivazovs, kurš krāja informāciju par Bieriņu muižas baronu Heinrihu fon Rautenfeldu.
Viņaprāt, barona dzīvesstāsts esot viens no retajiem dokumentāli apstiprinātajiem gadījumiem, kad kāds augstdzimušais mīlestības dēļ nostājas pret muižniecības tradīcijām un salaulājas ar zemākas kārtas jaunavu,” stāsta Inese Aivazova, diplomēta kultūras darbiniece.
Plašāka sabiedrība viņu zina kā Rīgas vagonu rūpnīcas (RVR) kluba dramatiskā kolektīva režisori, kluba māksliniecisko vadītāju, arī kā Tehniskās jaunrades kluba “Anna 2” konkursa “Superpuika” galveno koordinatori, tāpēc dažs viņu bija iedēvējis par “Superpuiku krustmāti” vai “mammu”.
Izmēģinājusi spēkus arī uzņēmējdarbībā – ar meitu Bieriņos vadījušas kafejnīcu “Autogrāfs”, te aizritējuši gandrīz pieci skaisti, interesanti gadi, muzikālie vakari, tikšanās ar radošiem cilvēkiem…
Taču finansiāli uzņēmums nebija veiksmīgs, un tagad ģimenes tandēms iesaistās dažādos filmu projektos, masu skatos, reklāmās, seriālos. Inese stāsta, ka vīrs arī bijis radoša personība – aktīvs tautas un rakstura deju dejotājs, kā arī RVR Tautas miniatūru teātra aktieris.
“Izzinot barona dzīvi, iztaujājām vietējos un ieguvām pat zemes gabalu plānu kopijas ar Rautenfelda parakstiem. Iedzīvotāji dalījās atmiņās, iepazināmies ar Rautenfeldu radiem, kuri tolaik vēl bija dzīvi. Jurijs gribēja uzrakstīt grāmatu par saviem atklājumiem, barona dzimtu bija izpētījis līdz pat devītajai paaudzei. Diemžēl nepaguva… kopš 2017. gada atdusas Mārupes kapos.”
Bieriņu muižas pārvērtības
Senā Bieriņu muižas ēka, celta ap 1800. gadu, atradās tagadējā Mārupes novadā, Kantora ielā 97 (muiža pilnīgi iebūvēta jaunajā Mārupes vidusskolas ēkā). Ap 1870. gadu muižas īpašnieki uzcēla jaunu koka ēku tagadējā Kantora ielā 10, Mārupītes un tās attekas Bieriņgrāvja ielokā.
No tās bija ērtāk pārvaldīt Bieriņu īpašnieku Bērensu fon Rautenfeldu īpašumus, no kuriem daļa jau bija iekļauta Rīgas pilsētā. Mārupītes un Kantora ielas pretējā pusē uzcēla muižas pārvaldes kantori (Kantora iela 11/13) – no tā iela ieguva Kantora ielas nosaukumu.
Kungu māja bija koka divstāvu ēka ar mansarda jumtu, terasi, verandu un pagrabiem. Muižas komplekss par īpašnieku vasaras mītni kalpojis vismaz līdz Pirmajam pasaules karam.
Kopš 1925. gada, kad Elizabete Emilija Bērensa fon Rautenfelde pārņēma muižu, to pārveidoja par īres māju. 1924. gadā, Latvijas zemes reformas laikā, Bieriņu muižas ēku līdz ar aptuveni 11 hektāriem zemes ieguva Heinriha Rautenfelda (1882–1929) sieva Elizabete Emilija Bērensa fon Rautenfelde kopā ar viņu diviem dēliem.
1940. gadā ēku nacionalizēja, tālākās pārbūves ir notikušas haotiski, ēkai pamazām zaudējot sākotnējo izskatu.
Nojauca verandu, izbūvēja ķieģeļu skursteņus, ēku apšuva ar tumšsarkani brūniem dēļiem, jumtu noklāja ar krāsotu skārdu un šīferi. Ēkā esot bijusi slepena telpa, par kuru klejojuši nostāsti, ka no tās dzirdēti vaidi, spaiņu šķindoņa… Iespējams, ka slēpts kāds cilvēks.
Latvijai atgūstot neatkarību un atjaunojot īpašumtiesības, ēku un zemi ap to atdeva agrāko īpašnieku pēctečiem – Rautenfeldiem. Diemžēl muiža tā pārveidota, ka grūti to atpazīt, saglabāta vien ēkas konfigurācija.
Skaudrais mīlas stāsts
Pie Mārupītes atrodas Induļa Rankas veidotais piemiņas akmens, veltīts Bieriņu muižas baronam Heinriham Augustam Bērenam fon Rautenfeldam un Lielvārdes dzelzceļa pārbrauktuves sarga meitai Elizabetei Emilijai Kuģeniecei.
Tas ir skumjš stāsts. Jaunajam baronam, kā vēlējies tēvs, pēc mātes nāves vajadzēja mantot Bieriņu muižu. Tā arī notiktu, ja vien jaunais vīrietis aptuveni 1907. gadā nebūtu sava radinieka barona Alfrēda Šulca fon Ašerādena Aizkraukles muižā iepazinies ar daiļo kalponi Elizabeti Emiliju Kuģenieci.
Heinrihs muižā nodzīvoja divus gadus un neprātīgi iemīlējās 19 gadu vecajā Elizabetē. Arī meitenei viņš nebija vienaldzīgs. Abi norunāja precēties, taču vienojās pagaidīt, kamēr nokārtosies mantojuma lietas. Tomēr jaunā barona simpātijas nepalika viņa radu neievērotas.
Tiem Heinriha attiecības ar zemākas kārtas latviešu meiteni šķita apkaunojums visai dzimtai.
Abiem mīlniekiem piedzima puika, turklāt Heinrihs un Elizabete pārgāja pareizticībā. Heinriha mātes pilnvarotais advokāts Truhards darīja visu, lai baronu atzītu par vājprātīgu.
Jelgavā 1912. gadā Rautenfeldu apdzīvotās ēkas apakšstāvā izcēlās skaļš skandāls, kas baronam izprovocēja nervozitātes lēkmi – sācis plēst traukus, līdz izlēcis pa otrā stāva logu, sadauzīdams galvu. Cietušais nonāca Jelgavas slimnīcā.
Tas bija iemesls, lai Heinrihu aizvestu uz Rīgu un ievietotu Šēnfelda klīnikā, kur ārsts nostājās Rautenfeldu dzimtas pusē, un pēc daudziem gadiem atklājās, ka ne bez pamata – viņš šajā sakarā bija saņēmis ļoti solīdu naudas summu.
1912. gada 24. jūnijā Heinriham izdevās aizbēgt no slimnīcas un paslēpties mātes dzīvoklī Rīgā, Andreja (Andreja Pumpura) ielā 3. Tad 9. jūlija vakarā notika traģēdija… Pēc viņa bija atnācis ārsts Šēnfelds, un, nepakļaujoties viņam, Heinrihs izšāva viņa virzienā, no ievainojuma ārsts mira.
Pēc nevilšās slepkavības Rautenfelds ilgi neslapstījās. Par viņa atrašanu izsludināja pat 500 cara rubļu atlīdzību. Tos saņēma kāds uradņiks, kurš bēgli sazīmēja Rembates krogā. Heinrihu ievietoja Sarkandaugavas slimnīcā, tur 1929. gada 14. janvārī viņš mira ar nieru iekaisumu.
Elizabete kopā ar bērniem pēc atgriešanās no Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām 1921. gadā apmetās izpostītajā Bieriņu muižā.
Rautenfelda māte gan mēģināja Elizabeti no dzimtas īpašuma iztiesāt, taču nesekmīgi.
Pēc Otrā pasaules kara mitinājās mantotās Bieriņu muižas vienā istabiņā, strādāja poliklīnikā un bērnu slimnīcā.
Viena uzaudzināja abus dēlus – Jānis (Johans) studēja Mākslas akadēmijā, apprecējies ar polieti, miris 1958. gadā. Juris (Georgs) pabeidzis jūras skolu, strādājis ārzemēs par kapteini tirdzniecības flotē, pazudis bez vēsts. Elizabete mira 1968. gadā.
Šis traģiskais mīlas stāsts iemūžināts vairākos darbos – gan grāmatās, gan mēmajā kinofilmā “Vilkiem mestais laupījums” (1922. g., nav saglabājusies), gan Pāvila Gruznas lugā “Rautenfelda mīlas traģēdija”, kas iestudēta Dailes teātrī (režisors E. Smiļģis, scenogrāfs O. Skulme; Leontīnes lomā – Lilita Bērziņa). Publika lugu esot saņēmusi ar tādiem aplausiem, kādus šai namā, liekas, nav dzirdējis ne Šekspīrs, ne Rainis.
Vella kalps ar humora pulveri
Pie Codes ielas 22. nama piestiprināta plāksnīte, kas liecina, ka te dzīvojis Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons; 1886–1961) – rakstnieks, aktieris. Pirms šīs dzīvesvietas Latvijas neatkarības gados (20.–30. gadu mijā) ar sievu – aktrisi Otīliju Mihelsoni-Ķirkumu dzīvojis pie Māras dīķa bijušā Jeruzalemes kroga namā nr. 19.
Jauki, ka pie Codes ielas nama ir norāde par izcilo autoru, kurš dzimis galdnieka ģimenē, bijis aktieris R. Tautmīļa-Bērziņa trupā, spēlējis vairākos teātros, tostarp “Apollo”, Ziemeļblāzmas teātrī.
Pirmā skatuves varoņa vārds – Rutku Tēvs – P. Kūlas lugā “Uz priekšu būšu gudrāks” kļuvis par rakstnieka pseidonīmu. Darbojies arī Maskavas latviešu teātrī “Skatuve” (no 1919. līdz1921. gadam). Liktenis viņu paglābis, jo 1938. gada 3. februārī NKVD Piemaskavas poligonā Butovā šā teātra trupu nošāva gandrīz pilnā sastāvā.
Mihelsons darbojies arī kā režisors, piemēram, bijis angažēts Nacionālajā teātrī… Cik raibs mūžs! Galvenokārt viņu zinām kā romāna “Trīs vella kalpi” autoru, taču Mihelsona devums ir daudz iespaidīgāks – pētījis arī teātra vēsturi, īsts humora puika, jo bijis humoristiskā žurnāla “Gailis”, humoristiska laikraksta “Sikspārnis” un tā literārā pielikuma redaktors, sacerējis feļetonus, sakopojis vairākus anekdošu krājumus.
Ar bohēmas auru un rožu smaržu
“Nu tagad laižam uz Planckas ielu!” nereti pēc uzdzīves Rīgas bārā “Skapis” saviem domubiedriem uzsaucis dzejnieks Ņurbulis jeb Aivars Neibarts, lai turpinātu svinēšanu.
Romantiskais namiņš, kur kādreiz dzīroja dzejnieks, atrodas pie tagadējās Ulmaņa gatves, toreiz Planīcas ielā 3, kuru turīga kundze Elizabete Ciemīte testamentā novēlēja tad vēl jaunam īrniekam Jānim Uzulniekam – viņš strādāja Rīgas kinostudijā par filmu administratoru (piedalījies, piemēram, filmas “Klāvs Mārtiņa dēls” veidošanā).
Līdzīga bohēmistu vieta bija turpat netālu – gleznotāja Leo Kokles mātes māja Kantora ielā. Abas ir patālu no Rīgas centra, varēja izklaidēties brīvāk, bet tas nenozīmēja, ka starp dzīves baudītājiem nebūtu arī kāds ar īpaši dzirdīgām ausīm un padevīgu mēli… Bohēmas gars jau nezūd, ik gadu Jāņa Uzulnieka dārzā kuplo Ņurbuļa dāvātās kaņepes!
“Te pēc koncertiem sanāca “Menueta” mūziķi, dziesminiece Austra Pumpure ieradās no Liepājas ar kādu stiprāku pašdarināto… Te lustējušies dzejnieki: Andris Bergmanis, Pēteris Zirnītis, Armands Melnalksnis…”
Jāņa Uzulnieka dzīves spīts ir apbrīnojams – pārvarējis smagu slimību, neļaujas dzīves pagurumam, audzē rožu stādus, daļa no viņa iespaidīgās kolekcijas (vairāk nekā trīs tūkstoši šķirņu!) nu turpina ziedēt Rundāles rožu dārzā.
Antīks, taču braucams!
Šā muzeja pirmsākumi rodami 20. gs. 60. gadu beigās, kad, būdams jauns un enerģisks vīrs, Oļģerts Orleāns savā garāžā sāka pirmās automašīnas “Renault” (ražota 1922. gadā) restaurāciju. 1972. gadā viņš bija starp tiem pirmajiem, kuri dibināja Latvijas Antīko automobiļu klubu (AAK). Pēcāk auto vēl pirkti, mainīti, pārdoti…
Dēls Normunds Orleāns, sekojot līdzi tēva darbiem, pārņēmis restauratora zināšanas un prasmes. Vēlāk retro automašīnas kļuva par visas ģimenes “dzīvesstilu”, līdz oficiāli 2010. gada decembrī nodibina biedrību “Retro auto muzejs”.
Orleānu kolekcijas auto nereti izmantoti filmās, piemēram, BMW kabriolets ir redzams spēlfilmā “Agrā rūsa”, “Horch 951 A” – spēlfilmā “Baiga vasara”.
Draudzīgāku vidi velosipēdistiem
Bieriņos viens no populārākajiem pārvietošanās līdzekļiem ir velosipēds, par ko liecina, piemēram, daudzās velonovietnes pie Rīgas Angļu ģimnāzijas.
Bieriņu patriots un veloaktīvists Viesturs Silenieks stāsta: “Pie šīs ģimnāzijas ir krietni vairāk velonovietņu nekā pie citām skolām Rīgā. Tā kā mūsu apkaimē ir daudz velobraucēju, daudz lielāka uzmanība jāpievērš satiksmes drošībai.
Mūsu galvenais mērķis nākotnei – caur blīvi apdzīvoto apkaimi izskaust tranzīta kustību, jo tā ir intensīva, vietējiem traucējoša, nereti vadītāji steidzoties pavirši izturas pret satiksmes drošību.
Ja nebūtu šīs satiksmes, tad nevajadzētu tērēt līdzekļus ierobežojošiem stabiņiem, ātrumvaļņiem…
Bieriņu apkaimē ir jāturpina uzlabot veloinfrastruktūru, lai tā kļūtu par riteņbraucējiem draudzīgāko. Kāpēc gan veloceliņu nesavienot ar Mārupi, tad mārupieši uz Rīgu varētu braukt ar velosipēdiem – izdevīgi un veselīgi!”
Viesturs izstrādājis Bieriņu apkaimes velotūrisma maršrutu, kurā var apskatīt Induļa Rankas skulptūru dārzu, vairākas muižiņas, diženus kokus, Mārupītes līkločus, kafejnīcas, “Vella kalpu” autora māju un citus interesantus objektus.
Garums: 15,8 km, no tā asfalts 11,2 km, zemes, grants ceļš – 3,62 km, takas – 1,06 km. Maršruts ir apļveida, tādēļ to var sākt jebkurā vietā un turpat arī atgriezties. Piedāvājums ir sākt pie Liepājas ielas un Ulmaņa gatves krustojuma.
Par vērtībām, kas jāsaglabā
“Rail Baltica” projektā no Bieriņu apkaimes attīstības biedrības bieriņiešu intereses pārstāv Raivo Dzelzkalējs: “Te dzīvoju jau vairāk nekā desmit gadu un par vislielāko apkaimes vērtību uzskatu Mārupītes dabas parku ar upi, esmu piedalījies talkās, lai sakoptu apkārtni. Bieriņi atrodas starp divām dzelzceļa līnijām, un “Rail Baltica” trase tiks izvietota blakus vienai no tām – tagadējai līnijai uz Jūrmalu.
Šobrīd “Rail Baltica” Bieriņu posma projekts ir izpētes procesā un precīza projekta risinājuma vēl nav. Līdz ar to neviens pagaidām nevar pateikt, kā izskatīsies Liepājas ielas dzelzceļa pārbrauktuve un tās pievadi, kā arī kas notiks ar tiltiem / dzelzceļa pārvadiem – vai tos pārbūvēs līdzīgi vēsturiskajiem, vai tagadējo tiltu daļas tiks izmantotas jaunajā tiltā…
Aizstāvam Bieriņu iedzīvotāju intereses, tāpēc uzskatām, ka jāsaglabā gan Mārupītes dabiskais plūdums, gan dabas parks.
Ja pārbūve skars zaļo veloceliņu, tas būtu jārekonstruē, nodrošinot vismaz 5 m platumu, lai gājēji un velosipēdisti justos ērti. Svarīgi arī, kā būvniecības laikā organizēs sabiedriskā transporta kustību (7., 10., 25., 55. autobuss un 10. tramvajs).
Kā noritēs satiksme pār / caur Altonavas ielas tiltu un Liepājas ielas dzelzceļa pārvadu, vai ir plāns, kā Bieriņus atslogot no auto plūsmas? Vai Bieriņiem nedraud applūšana būvniecības laikā un pēc tam? Vai plānota trokšņu slāpējošā siena gar Liepājas ielu un Rīgas Angļu ģimnāziju?
Esam ierosinājuši būvniecības laikā aizliegt kravas transporta kustību caur Bieriņiem, to novirzīt tā, lai Mārupes, Jaunmārupes un Tīraines iedzīvotāji spētu apbraukt Bieriņus. Esam arī ierosinājuši izveidot pagriezienu no Liepājas ielas dzelzceļa pārbrauktuves uz Atpūtas ielu, nodrošinot pieeju Stradiņa slimnīcai un atslogojot Āgenskalna centru.”
“Zelta mopēds” rullē!
Bieriņi nav iedomājami bez motosporta, kam šajā apkaimē ir sena un tradīcijām bagāta vēsture. Jau 1958. gadā vienpadsmit puiši Bieriņmuižas apkārtnē tā bija aizrāvušies ar motocikliem, ka pēcāk nolēma nopietnāk sākt nodarboties ar motosportu un piedalīties sacensībās kā vienota komanda.
Tā arī izveidojās Bieriņu motoklubs, kas mūsdienās zināms kā Mārupes automoto klubs “Bieriņi”, kura īpašumā ir mototrase “Vilciņi”.
Azartisks Bieriņu motosporta popularizētājs ir Aleksandrs Briedis: “Motoklubā, kas sākotnēji bija nelegāls un sanāksmes notika manā dzīvoklī, izaudzināts ne viens vien motosportists, kas 60. un 70. gados kļuva par motosporta leģendām, piemēram, Vilis Brunis pasaules nāciju motokrosā PSRS izlases sastāvā 1969. gadā izcīnīja 3. vietu. Vairākos posmos pasaules čempionātos “500 cc” klasē ierindojies 3. vietā.
Otrs “Bieriņu” motokrosists Vitauts Donis 18 gadu vecumā, arī startējot PSRS izlases sastāvā, nāciju motokrosā 1970. gadā izcīnīja 6. vietu. Viens no kluba dibinātājiem bija arī pirmais neatkarīgās Latvijas Motosporta federācijas prezidents, LOK loceklis un Latvijas sporta federācijas prezidents Valdis Kleinbergs.
Sākotnēji pie kluba izveidojās bērnu motoskola, bet 1971. gadā motosporta kustība “Zelta mopēds”, kurai šogad nosvinējām 50 gadu jubileju. Šī kustība ir nozīmīga arī tāpēc, ka tā ir tautas, ģimenes sporta, Latvijas motorizētās kultūras vērtība. Bieriņu trase kā iedvesmas avots daudzu citu izveidei Latvijā iekļauta Latvijas Sporta muzeja izdevumā “Latvijas simtgades sporta lepnums”.”
UZZIŅA
Bieriņi. Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā, Mārupītes krastos, starp Mārupi un Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līniju, bijusī Bieriņu muiža un tās apkaime starp bij. Petriņciemu (tag. Mārupe), Ozolciemu un Lindes ciemu, kas 1924. g. pievienota Rīgas pilsētai, robežojas ar Pleskodāles, Āgenskalna, Torņakalna un Atgāzenes apkaimēm, kā arī Mārupes novadu (apkaimes robežas ir dzelzceļa loks, dzelzceļš, pilsētas robeža – Sīpeles iela, pilsētas robeža – Mārupīte, Upesgrīvas iela, Kārļa Ulmaņa gatve, Liepājas iela līdz dzelzceļam).
Avots: tezaurs.lv
Bieriņu attīstības biedrība izveidota 2017. gada rudenī, lai apkaimes iedzīvotāji spētu vēl labāk pārstāvēt savas intereses Rīgas pašvaldībā, iesaistītos pilsētplānošanā, veidotu apkaimes vidi, kultūras, mākslas un izglītības dzīvi, izmantotu fondu, privāto un cita veida atbalstītāju līdzekļus.
Tās darbu raksturo ikgadējās apkaimes sakopšanas talkas, labdarības akcijas, tā dēvētais Blusu tirdziņš, velosacensības, kopēja nūjošana, Mārupītes laivu braucieni, atvērto durvju dienas, kā arī daudzas citas aktivitātes. Biedrību Vada Sanita Dika-Bokmeldere, par satiksmes drošības jautājumiem rūpējas Viesturs Silenieks, “Rail Baltica” projektā bieriņiešu intereses pārstāv Raivo Dzelzkalējs, mākslas grupu vada Ilze Egle, Mārupītes parka grupu – Inese Sirmā. Pērn biedrībā bija 77 bieriņieši.
