Iveta Ķelle: “Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jau skolas vecumā jābūt regulārām nodarbībām par seksuālo un reproduktīvo veselību.” 34
Autors: Biedrības “Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle
10. oktobrī ir Pasaules garīgās veselības diena, kad šim veselības aspektam tiek pievērsta īpaša vērība. Taču joprojām ne visi ir gatavi par to runāt skaļi.
Arī seksualitāte un viss, kas ar to saistīts, ir viena no tēmām, par kuru reti kurš ir gatavs runāt atklāti. Starp mums ir daudz cilvēku, ar kuriem par viņu seksualitāti kopš mazotnes, atbilstoši vecumam un izpratnes līmenim, vajadzētu runāt daudz tiešāk un biežāk nekā ar pārējiem. Tie ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Pētījumi apliecina, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir pat trīs reizes lielāks risks tikt seksuāli izmantotiem, nekā viņu vienaudžiem bez traucējumiem. Tāpat pētījumi rāda, ka jaunietes ar garīga rakstura traucējumiem daudz biežāk paliek stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas ātrāk iestājas nākamā grūtniecība, nekā tas ir jaunietēm, kurām nav garīga rakstura traucējumu.
“Runājot par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un piedāvājot nodarbības viņu izglītošanai, mēs saskaramies ar dubultu tabu tēmu. Mūsu sabiedrībā ne visi spēj konstruktīvi runāt par to, kā reāli dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kur nu vēl par to, ar kādam problēmām viņi un apkārtējie saskaras, ja ir jārisina jautājumi par viņu seksualitāti un seksuālo dzīvi,” atzīst Iveta Ķelle, biedrības “Papardes zieds” vadītāja.
Kā runāt un radīt
Šoruden biedrība “Papardes zieds” projekta “Jauniešu ar garīga rakstura traucējumiem seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību aizstāvība 2021. gadā’’(Sabiedrības integrācijas fonda projekts) veikusi pētījumu. Tajā intervēti ne tikai pašijaunieši, bet arī darbinieki, kuri strādādienas aprūpes centros, sociālās aprūpes centros, pusceļa mājās, grupu mājās un dzīvokļos cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Nereti viņi ir vienīgie, kuri sniedz šiem bērniem un jauniešiem zināšanas par viņu ķermeņa uzbūvi, higiēnu, dzimumu atšķirībām, masturbāciju, dzimumattiecībām un izsargāšanos.Atsevišķu projektu ietvaros darbinieki tiek apmācīti, kā ar saviem klientiem runāt par seksuālo un reproduktīvo veselību, bet tās ir kampaņveidīgas, nevis konsekventas mācības. Bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem nodarbības par šo jautājumu diemžēl joprojām notiek tikai pēc iestāžu iniciatīvas.
Vairāki intervētie centru un grupu dzīvokļu darbinieki stāstīja, ka nezina, kā praktiski sniegt seksuālo izglītību, bet jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem bieži vēršas pēc padoma: “Ir vajadzīgas apmācības, kā runāt. Un lielākā daļa tieši vecāka gada gājuma kolēģu diemžēl par šīm tēmām runā ar grūtībām, bet ir arī izņēmumi –daži to spēj.”
Cita darbiniece atzīst: “No sākuma jau bija grūti, kad man, gados jaunai, ar vīrieti ir jārunā par tādām lietām. Protams, no sākuma jutos neērti. Bet tā ir reāla dienas sastāvdaļa. Tev ir jāparunā gan par higiēnu, gan par ētikas normām, gan par to, ka tai jābūt abpusējai vēlmei, un, ka tam nav jābūt kaut kur ārā krūmos, bet istabiņā vai speciālā istabiņā.”
Vairākos sociālas aprūpes centros ir istabiņas, kur klienti var netraucēti stāties dzimumattiecībās, viņiem tiek piešķirti prezervatīvi. Bet svarīgi, vai tie tiek izmantoti, vai tiek lietoti pareizi.Tas kādam ir jāiemāca. Daudziem šķiet, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem seksuālā dzīve nav svarīga, daļēji tā ir taisnība.
Traucējumi ietekmē dzīvi dažādi un ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem nav intereses par attiecībām un dzimumdzīvi, bet citiem, savukārt, ir paaugstināta interese par seksu. Bet visiem, kuriem ir kaut cik saglabāts intelekts, jau kopš mazotnes ir daudzas reizes vieglā valodā jāstāsta un jārāda, kā rūpēties par ķermeņa higiēnu, kā saprast kādas izmaiņas pieaugot notiek ar ķermenī un to, kādās situācijas drīkst un kādāsnedrīkstļaut aizskart savus dzimumorgānus.
Tāpat, apzinoties, ka daudziem būs sarežģīti veidot attiecības, jāiemāca, kā un kur masturbēt, lai seksuālas dziņas, kas piemītgandrīz visiem, neradītu lieku agresiju un nepatīkamassituācijas. Ne vienmēr centru darbinieki zina, kā labāk to izdarīt: “Bija tāds runātīgs puisis, nu, viņš stāstīja, ka viņš masturbē, bet viņš nespējot nobeigt. Teicu, ka jāmēģina citādi to darīt. (…)Un es parasti mēģinu caur humoru atbildēt, ir vairāk jāpiedomā par kādu skaistu meiteni. Runāt ir viens. Bet kā paskaidrot klientam, kas ne dzird, ne runā?”
Regulāras nodarbības arī bērniem, jauniešiem un vecākiem
Pētījuma ietvaros veiktajās intervijās daži jaunieši nevarēja definēt, ko vēlētos uzzināt par seksu, daži arī atzina, ka nemeklē informāciju. Savukārt tie, kas informāciju meklē, stāstīja, ka visbiežāk izmanto internetu, uzdod jautājumus darbiniekiem vai apspriežas ar draugiem.
Ne vienmēr jaunieši spēj patstāvīgi atrast atbildes uz jautājumiem, kas viņus satrauc vai interesē.Jaunieši atzina, ka, uzdodot jautājumusdarbiniekiem, ir saņēmuši gan izsmeļošas atbildes, gan noraidošu attieksmi: “Tie ir tavi intīmie jautājumi”. Tas vēlreiz norāda, cik svarīga ir cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem un apkārtējoizglītošana par seksuālo un reproduktīvoveselību.
“Bērniem un jauniešiem un ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem nav daudzas reizes viņiem saprotamā veidā izstāstīts, kā jārūpējas par savu ķermeni, kāpēc nevajag iet līdzi svešiniekiem un kāpēc nedrīkst ļaut citiem aizskart savus dzimumorgānus, var pat nebūt skaidrs, kas ar viņiem noticis, ja bijušas seksuālas attiecības. Liela nozīme ir bērnu ar garīga rakstura traucējumiem vecāku izglītošanai.
Ja bērns iet skolā, kur apgūst zināšanas pēc specialās programmas, varbūt viņam kaut ko iemāca par seksuālo un reproduktīvo veselību, bet svarīgi arī, lai mājās par to līdzīga veidā runā vecāki. Citādi bērnam, kuram tāpat nav viegli uztver visu stāstīto un rādīto, var rasties liels apjukums.
Tāpēc optimāli būtu, ja visās skolās, kur pēc speciālas programmas mācas bērni ar funkcionāliem traucējumiem, būtu regulāras nodarbības gan skolēniem, gan viņu vecākiem. Tas, protams, būtu nepieciešams visas skolās un visiem bērniem. Bet jo īpaši – bērniem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri objektīvu informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību sev saprotamā veidā nevar atrast grāmatās un internetā,” uzsver Iveta Ķelle.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
