Biedrība “Teātris un izglītība” pauž atbalstu drāmas priekšmeta ieviešanai skolās 1
Pēdējo dienu laikā sabiedrībā atskan plašas diskusijas par jauno valsts pamatizglītības standartu un valsts pamatizglītības programmu paraugiem, un sabiedrībā, īpaši no literatūras skolotājiem, izskanējušas bažas par literatūras stundu skaita samazinājumu.
Biedrība “Teātris un izglītība”, izprotot kolēģu satraukumu, uzsver, ka drāmas priekšmeta būtība nav izprasta un plānotais priekšmeta saturs tiek atspoguļots greizi. Lai Latvijā būtu daudzpusīga, spēcīga humanitārā izglītība, tajā jāatrod vieta ari drāmai, uzskata biedrības valde.
“Teātris un izglītība” valdes loceklis Edgars Niklasons norāda, ka drāmai pamatizglītībā Latvijā ir nepieciešams ienākt gan mācību priekšmeta statusā, gan integrētas metodikas formātā. Viņaprāt, tas svarīgi, jo drāma iekļauj sevis un citu apzināšanos indivīda un sabiedrības līmenī, kā arī tā palīdz iepazīt teātri kā starpdisciplināru un kompleksu mākslas formu.
“21. gadsimta otrajā desmitgadē darba tirgū dominējoši uzvaras gājienu turpina tā sauktā millenial paaudze, kurai paralēli sāk līdzdarboties Z paaudze jeb Gen Z. 2030. gadā millenial paaudze būs pamata darba devēji, kuriem līdztekus ienāks jaunie līderi. Abām šīm paaudzēm ir raksturīga spēja brīvi orientēties tehnoloģijās, ātri pieņemt lēmumus un citas pozitīvas īpašības, tomēr visos pētījumos tiek atzīti arī būtiskākie paaudžu trūkumi, kas abām ir līdzīgi: nespēja veidot efektīvu tiešo komunikāciju,” norāda Niklasons.
Biedrības pārstāvis uzsver: mācību priekšmeti laika gaitā mainījušies, nākuši klāt un transformējušies. “Šobrīd Rietumu pasaulē, izglītības modeļos, uz kuriem tiecamies, drāma ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Arī Latvijā ir vairākas skolas, kuras praktizē drāmu kā mācību priekšmetu,” norāda Niklasons.
Režisors un drāmas pedagoģijas praktiķis Viesturs Roziņš (Rīgas 31. vidusskola) uzsver, ka drāma, līdzīgi mūzikai, vizuālajai mākslai un literatūrai, nav vis “piedeva” vai “palīgmāksla”, bet suverēna radoša nozare.
“Kāpēc netiek uzdots jautājums par mūzikas vai vizuālās mākslas vajadzību skolā? Drāmas saknes ir vēl senākas nekā rakstītajam vārdam – senajās kultūrās dramatiskiem rituāliem bija gan pašaizsardzības, gan cilts kārtības, gan reliģiska nozīme,” norāda Roziņš.
Niklasons uzskata – tieši drāmā plānots jauniešus aicināt būt sabiedriski aktīviem un savā apkārtnē, sabiedrībā, politikā ieraudzīt pretrunas, būtiskas tēmas un runāt par tām caur mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem savos radošajos darbos.
“Šīs prasmes ir nozīmīgas ļoti daudzās profesijās – gan žurnālistiem, gan reklāmas aģentūru darbiniekiem, gan speciālistiem biznesā, sabiedriskajās attiecībās u.c. Drāma kā mācību priekšmets nepretendē uz mākslinieku audzināšanu – tā aptver sociāli nozīmīgas prasmes, kas ir būtiskas jebkurā jomā,” uzsver biedrības pārstāvji.
Arī žurnālists un režisors, Latvijas Universitātes un Liepājas Universitātes pasniedzējs Dmitrijs Petrenko pēc iepazīšanās ar pamatizglītības standartu īpaši uzsvēris tieši drāmas saistību ar sociāli emocionālo kompetenci: “Drāmas studijas nenozīmē to, ka visi skolēni tiks mācīti spēlēt teātri vai iestudēs lugas. Drāmas studijas ļauj apgūt bērniem un jauniešiem svarīgās sociālās kompetences – viņi mācās to, kā sadarboties, kā cienīt otro cilvēku, kā arī to, kā pašam veidot attiecības ar savām emocijām – bailēm, uztraukumu. Drāmas studijas iemāca ētisko pieeju dzīvei – to, cik svarīgi ir saprast sevi un citus”.
Drāmas stundās netiks veikts terapeitisks process, taču nevar noliegt drāmas nozīmīgo ietekmi indivīda attīstībā. Latvijas Drāmas Terapijas Asociācijas valdes priekšsēdētāja Līga Rundāne uzsver: “Drāma var būt ļoti efektīva ne tikai sadarbības un komunikācijas prasmju pilnveidošanai un radošuma attīstīšanai, bet arī stresa un nomāktības mazināšanai, dažādu uzvedības modeļu iepazīšanai, sociālo prasmju pilnveidei, empātijas attīstīšanai. Daudzveidīgie drāmas elementi – gan spēle, gan lomas izdzīvošana – ir ļoti nozīmīga daļa sevis iepazīšanas un personības izaugsmes procesā, un tas norit radošā un aktīvā darbībā.”
