Kā meža īpašnieku kooperatīvi saimnieko Igaunijā, Somijā un Slovēnijā 0
Biedrība “Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs”, kuru vada Grigorijs Rozentāls, ERASMUS+ programmā pieaugušo izglītības veicināšanai ir realizējusi projektu, kura laikā tapusi rokasgrāmata meža īpašniekiem un notikuši pieredzes braucieni uz Slovēniju, Somiju un Igauniju, kā arī minēto valstu meža nozares pārstāvji viesojušies Latvijā.
Māra Rozentāle, projekta vadītāja: “Mūsu biedrība ir ļoti maza organizācija. Taču bijām šajā projektā vadošais partneris. Maza biedrība projektā, kurā piedalās institūti, augstskolas. Iepriekšējā darbā man jau bija pieredze ar izglītības projektiem, tāpēc nolēmām, ka ir vērts mēģināt. Atradām partnerus Igaunijā, Somijā, Slovēnijā un arī Latvijā, kur sadarbojamies ar mežzinātnes institūtu “Silava”.” Viens no biedrības “Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs” dibinātājiem ir kooperatīvā sabiedrība “Mežsaimnieks”, kuru arī vada Grigorijs Rozentāls.
G. Rozentāls: “Mūsu mērķis bija aizbraukt un paskatīties, ar kādām problēmām meža nozare saskaras un kā tās risina dažādās valstīs.”
Slovēnija
* Meži aizņem 1,2 milj. ha
* No tiem privātie 74%, valsts un pašvaldību – 26%
* Vidējais meža īpašums – 2,5 ha
* Valdošās sugas:dižskābardis, baltegle, egle, ozols
Nodoklis jāmaksā, peļņas nav
G. Rozentāls: “Visvērtīgākais brauciens, kādā es jebkad esmu piedalījies, bija brauciens uz Slovēniju. Tā ir ļoti mežaina valsts, mežu tur ir vairāk nekā pie mums, bet kopš 1947. gada viņi nav izmantojuši kailcirtes. Un tur var redzēt, kas notiek, ja to nedara. Tur ir ļoti daudz pāraugušu egļu, ļoti daudz mizgraužu, daudz retaiņu. Tā kā nav kailciršu, nav arī mākslīgās atjaunošanas, nenotiek meža selekcija un neviens nestrādā pie tā, lai stādi tiktu uzlaboti. Redzēt, kā tas viss izskatās dabā, kad gandrīz jau septiņdesmit gadus nav veiktas kailcirtes, bija ļoti interesanti. Vecas resnas egles bez galotnēm, mizgraužu noēstas – braucot ik pa laikam meža masīvā var redzēt brūnus pleķus. Un ļoti bieži tas ir augstu kalnos, kur mežizstrāde apgrūtināta.”
Slovēnijā baltegle dabiski praktiski neatjaunojas, jo tā ļoti garšo meža zvēriem. Dižskābarža koksne ir vērtīga, taču meža pārstrādes industrija nebūvē zāģētavas Slovēnijā, bet Austrijā, kas atrodas kaimiņos. Jo tur biznesa vide ir vēl labāka nekā Slovēnijā. Koki jāved uz turieni, jo uz vietas lielu pārstrādes uzņēmumu nav. Ir tikai mazi uzņēmumi, kas strādā ar lielas dimensijas kokiem, kurus lielās zāģētavas nepērk.
Slovēnijā mežsaimniecība ir ļoti reglamentēta. Ja privātais meža īpašnieks grib ko zāģēt, viņš dodas pie mežziņa, kas mežā parāda, kurus kokus drīkst zāģēt. Cilvēki Slovēnijā uzskata, ka mežsaimniecība ir tik ļoti ar dažādiem ierobežojumiem un aizliegumiem reglamentēta, ka meža nozare nevar pastāvēt. Turklāt sabiedrībai tik ilgi ir stāstīts, ka kailcirtes nav labas, ka tā nav gatava pārmaiņām.
Māra Rozentāle: “Slovēņi ar zināmu skaudību skatījās uz mūsu lielajām zāģētavām. Tomēr dažas problēmas mums ir līdzīgas. Ja Austrijā būvē jaunu rūpnīcu, cilvēki par to priecājas. Pie mums, ja sāk būvēt lielu ražotni, vieniem liekas, ka būs par skaļu, otri baidās, ka būs smakas, trešajiem vēl kaut kas nepatīk. Slovēnijā ir līdzīgi.”
Slovēņiem arī liela interese par to, kā strādā akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, jo viņiem šobrīd notiek meža nozares reorganizācija līdzīgi tam, kāda mums bija deviņdesmito gadu beigās. Slovēnijā uzņēmums, kas apsaimnieko valsts mežus, ir vēl pavisam jauns.
Daļa meža īpašnieku nezina, kur ir viņu mežs, jo meža īpašumi tur ir ļoti sadrumstaloti, mazāki nekā pie mums. Īpašnieks nav ieinteresēts mežu kopt.
G. Rozentāls: “Meža īpašums Slovēnijā ir tiktāl apgrūtināts, ka tas ir kā cilpa kaklā. Nodoklis jāmaksā, bet peļņas nekādas. Ja uzrodas mizgrauzis, jāmaksā sods, ka mizgraužu nograuztās egles nav nozāģētas un aizvestas. Vienas nepatikšanas. Latvijā meža īpašnieks skatās uz mežu kā uz vērtību, bet Slovēnijā tā īsti nav.” Slovēnijā bijis liels meža ugunsgrēks, kurā izdegušas lielas platības. Kokaudzētavu valstī nav, stādu nav, bet ievest stādus no Austrijas ir dārgi un neviens izdegušajās platībās neko no jauna nestāda. Tāpēc tur saaugušas rubīnijas, smaržīgas, bet dzeloņainas un ieiet šajās platībās vairs nav iespējams. Viss degums pārvērties par cilvēkiem neizmantojamu teritoriju.
M. Rozentāle: “Kad slovēņi viesojās Latvijā, jutām, ka viņiem mūsu koku stādaudzētavas un sēklu plantācijas ir kas pilnīgi jauns.”
Somija
* Meži aizņem 22,8 milj. ha
* No tiem privātie 60%, valsts un pašvaldību – 40%
* Vidējais meža īpašums – 30 ha
* Valdošās sugas: priede, egle, bērzs
Dari, ko gribi, bet atjauno stādot
Pavisam citādi ir Somijā. Tur pirms trim gadiem mežsaimniecībā atcelti pilnīgi visi ierobežojumi. Somijā nav pat aizsargjoslu gar ūdeņiem. Meža īpašnieks var nozāģēt kaut jaunaudzi, neviens neiebildīs. Ir tikai viena prasība – mežu atjaunot stādot, jo tas noved pie kvalitatīva meža. Ja mežā konstatē biotopu, mežzinis meža īpašnieku par to informē un piedāvā izvēlēties – vai nu šo meža nogabalu izslēgt no saimnieciskās aprites un saņemt no valsts kompensāciju, kas nosedz meža ekonomisko vērtību, vai arī turpināt šajā platībā saimniecisko darbību. Vairumā gadījumu meža īpašnieki izvēlas biotopus saudzēt.
G. Rozentāls: “Tā ir savstarpēja vienošanās starp valsti un privāto īpašnieku. Un īpašnieks var arī pateikt: nē! Un valsts nevar teikt: jā gan – te ir šitāds cipars un vairāk mēs maksāt nevaram. Somijā privātā īpašumā pret īpašnieka gribu neviens īpaši aizsargājamas teritorijas izveidot nevar. Bija interesanti vērot arī to, ka tādu pāraugušu audžu, kādas mēs redzam Latvijā, Somijā nav. Meži tiek apsaimniekoti un tiek uzskatīti par ekonomisku resursu. Ir daudz jaunaudžu un briestaudžu.”
M. Rozentāle: “Var jau ar ierobežojumiem nozari nobeigt līdz līmenim, kāds ir Slovēnijā, kad tu gribi tikt vaļā no saviem dažiem hektāriem, bet neviens tos pat par velti negrib. Bet var arī uzņēmējdarbības vidi veidot tādu, ka mežam ir vērtība, pēc tā stāv rindā un tas ir resurss, kurā investē.” Arī somi sūdzējušies, ka meža dzīvnieki nodara jaunaudzēm lielu postu. Bet uz jautājumu, vai jūs izmantojat repelentus jaunaudžu aizsardzībai un smērējat ar tiem kociņus, somi atbildējuši, ka ne. Tas liek domāt, ka problēma tomēr nav tik liela, lai cilvēki tās r isināšanā ieguldītu naudu.
Projekta dalībniekiem radusies sajūta, ka meža dzīvnieku skaits Somijā tiek regulēts labāk nekā pie mums.Biedrība “Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs”, kuru vada Grigorijs Rozentāls, ERASMUS+ programmā pieaugušo izglītības veicināšanai ir realizējusi projektu, kura laikā tapusi rokasgrāmata meža īpašniekiem un notikuši pieredzes braucieni uz Slovēniju, Somiju un Igauniju, kā arī minēto valstu meža nozares pārstāvji viesojušies Latvijā.
Igaunija
* Meži aizņem 2,3 milj. ha
* No tiem privātie 47%, valsts un pašvaldības – 53%
* Vidējais meža īpašums – 10 ha
* Valdošās sugas: priede, egle, bērzs
Igaunijas kooperatīvus atbalsta valsts
Igaunijā mežu ir mazāk nekā Latvijā, bet igauņi apsaimnieko tos intensīvāk. Igaunijā ir ļoti spēcīga meža īpašnieku kooperācija. Meža īpašnieku biedrības, bezpeļņas organizācijas apvieno īpašniekus, veic mežsaimnieciskās darbības viņu mežos un pārdod kokmateriālus. Biedrības izveidojušas divus koksnes pārdošanas kooperatīvus. Šāda sistēma lielā mērā ir radusies un pastāv ar valsts palīdzību. Biedrība saņem atbalstu par katru biedru, ko piesaistījusi, un piemaksu par katru pārdoto kubikmetru. Dabas skaitīšana Igaunijā notika pirms gadiem divdesmit un ar to pietika, šobrīd šajā ziņā ir miers. Nodokļi, kas jāmaksā par pārdotajiem kokmateriāliem, Latvijā ir meža īpašniekam labvēlīgāki. Igauņi šobrīd valsts koku stādaudzētavas neattīsta, cerot, ka tā ir iespēja attīstīties privātajiem stādu audzētājiem. Šobrīd privātās kokaudzētavas vajadzīgo apjomu nespēj nodrošināt un igauņi stādus vairumā iepērk Latvijā, bet ar laiku, iespējams, šis politiskais lēmums atmaksāsies.
