Monika Zīle: Biedējošs bezatbildības atspulgs 1
Ja nu kādā jomā Latvijas sabiedrībai nav pamata sūkstīties par sarukumu, tad ziniet – tas ir alimentu nemaksātāju skaita pieaugums. Pērnajā janvārī valstī 2004. gadā izveidotā Uzturlīdzekļu garantijas fonda (UGF) reģistros bija 39 785 neapzinīgie vecāki, bet novembrī jau 41 599. Stabila augšupeja. Ik mēnesi valsts šo cilvēku dzimuma dzegužu atvasēm izmaksā apmēram četrus miljonus eiro, atgūstot labi ja ceturto daļu.
Parādnieku ciparam palielinoties, regresā atgūto līdzekļu apjoms pēdējā laikā samazinās, bet UGF vaina tā nav. Izmantojot iespēju brīvi šķērsot robežas Eiropā, daudzi pieredzējuši un jau profesionāli alimentu bēguļi pagūst atstāt uz kādu laiku izvēlēto darba un dzīves vietu, pirms viņus sasnieguši UGF sūtītie izpildraksti.
Tie, protams, nav vienīgais vecāku pienākuma atgādināšanas līdzeklis. Kopš 2018. gada, stājoties spēkā uzturlīdzekļu nemaksātājiem noteiktajam transporta un kuģošanas līdzekļu vadīšanas tiesību aizliegumam, šī norma izmantota pret 809 parādniekiem.
Taču, kā liecina augšminētā statistika, rūdītus vecāku pienākuma ignorētājus nav sabaidījis ne šis ierobežojums, ne iespēja piedzīvot saukšanu pie kriminālatbildības. Attiecīgs likums alimentu nemaksātājiem paredz īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu un naudas sodu.
Bet mūsu Temīda kustas pārāk lēni, lai no UGF saņemtie 924 iesniegumi kriminālprocesa uzsākšanas izvērtējumam vainagotos ar vismaz dažiem skaļi izskanējušiem spriedumiem un tos pavadošu piekodinājumu, ka uzturlīdzekļu parādnieku saudzēšanas laiks beidzies.
Pagaidām tas turpinās ar klusējošu sabiedrības atbalstu, kas izpaužas gan darbadevēju piekrišanā maksāt “bez papīriem”, gan vispārējā tolerancē pret vecāku pienākuma nepildītājiem. Nav pieņemts šos cilvēkus nosodīt, lai gan viņu bērnu vajadzības ar savu ieguldījumu nodrošina ikviens nodokļu maksātājs, pensionārus ieskaitot.
Arī tiesībsargs, iestādamies pret visiem pieejamu alimentu parādnieku sarakstu, uzņēmies pat tādu kā valstisku viņu goda saudzēšanu.
Vizualizējot cilvēciskā apveidā 41,6 tūkstošus uzturlīdzekļu nemaksātāju, iegūstam vairākas vidēja lieluma pilsētas, ko apdzīvotu vienīgi alimentbēguļi. Diezgan briesmīgs iztēles zīmējums, vai ne? Diemžēl reāls bezatbildības atspulgs.
Tas palīdz saprast, kāpēc nespējam izvirzīt lielu un visiem kopā īstenojamu valstisku mērķi. Grūti iedomāties šos gandrīz 42 tūkstošus – pārsvarā spēka gadu vīriešus –, kas, apzināti vairoties no savu bērnu pabarošanas, ar degsmi piedalās valsts izaugsmi veicinošos projektos. Visdrīzāk jau izmanto katru iespēju piedziedāt korim “vissirslikti” un meklē attaisnojumus dzīvei bez pienākuma.
Par tautas ataudzi rūpējoties, kas, bez šaubām, ir svarīgi, novārtā pamests vecāku pienākumu uzsvars. Tāpēc daudzām nestabilām jaunā gada prognozēm var pievienot kādu diezgan drošu: UGF “klientu” skaits vēl augs.
