Māra Libeka: Bīda mēbeles, kad sabrucis jumts 0
Iespējams, ka mediķiem nebūtu jāstāv ar veselības aprūpes zārku pie Saeimas durvīm, ja Eiropā viens no mazākajiem medicīnas budžetiem tiktu tērēts bez izšķērdības piegaršas.
“Mēs nebeigsim runāt, kamēr taisnība neuzvarēs,” politiķus brīdina Luīze Auziņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kardioloģe un Latvijas Jauno ārstu valdes pārstāve.
Pēc plašā jauno ārstu rīkotā piketa pie Saeimas nama un brīdinājuma, ka tikšot pieprasīta veselības ministres Ilzes Viņķeles demisija, deputāti mazliet atvēra acis un atrada papildu finansējumu, lai pašu pieņemto likumu izpildītu vismaz pret rezidentiem. Viņi nākamgad saņems par solītajiem 20% vairāk, tātad 1140 eiro mēnesī. Pārējām tā sauktajām ārstniecības personām tiks uz pusi mazāk, nekā likumā ierakstīts.
Kad pie ārstniecības iestādēm pusmastā nolaida karogu un iededza sveces, Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece iebakstīja deputātiem ar pirkstu acīs, norādot valsts budžetā atsevišķas pozīcijas, no kurām varētu pasmelties naudu, lai Saeima izpildītu mediķiem likumā solīto. Taču šos priekšlikumus neviens nevēlējās apspriest, jo, pirmkārt, valsts budžeta likumprojekts ir uzrakstīts tā, ka, nojaucot vienu pozīciju, var sabrukt arī citas, līdzi paraujot visu koalīciju, un, otrkārt, daļa no deputātiem iesniegtajiem priekšlikumiem esot aplam interpretēta.
Tiesa, Latvijas valsts budžets izceļas ar to, ka pat izglītots nodokļu maksātājs skaitļu ailēs var kaklu nolauzt.
Daudz vienkāršāk ir orientēties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) šogad publicētajā pārskatā par veselību, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta publicētajās amatpersonu deklarācijās.
Pirmajā redzams, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurai līdz 2030. gadam izdevumi veselības aprūpei saruks. Savukārt, palasot iesniegtās deklarācijas, var uzzināt, ka, piemēram, Finanšu ministrijas ierēdņiem mēnesī maksā krietni vairāk nekā lielākās valsts ārstniecības iestādes – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas – ķirurgiem. Šādas netaisnīgas ainas valstiskā mērogā varētu izrakt vienu pēc otras. To netrūkst arī pašās ārstniecības iestādēs. Algu jautājums ir kā tāda krāsainu stiklu mozaīka, kura tiek grozīta un kārtota, bet beigās tik un tā stikliņi ar nelielām nobīdēm sabirst turpat, kur bijuši.
Līdzīgi varētu būt ar mediķu protesta akcijas noslēdzošo posmu – parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Vai ir vērts pūlēties, lai “vecos vēžus” nomainītu ar jauniem cerībā, ka tie iedos vairāk naudas medicīnai? Bet varbūt tomēr ir lietderīgāk turpināt veco vēžu audzināšanu? Neizskatās, ka tas, ko dara jaunie ārsti, viņus atstājis gluži vienaldzīgus. Tomēr savas algas iesaldēja, kādu miljonu piemeta pie mediķu algām un vēl piedošanu paprasīja, kā to savas partijas “Attīstībai/Par” kongresā bija pamācījusi veselības ministre Ilze Viņķele.
No vienas puses, jūtam līdzi maz atalgotajiem jaunajiem ārstiem un medicīnas māsām, bet, no otras puses, reizēm rodas sajūta, ka Latvija jau atrodas starp turīgajām ziemeļvalstīm, kā to vēlas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš. Vismaz paveroties uz Stradiņa slimnīcas moderno jaunuzbūvēto sarkanās flīzēs ieskauto korpusu.
Ārstēšanai trūkst naudas, bet tās nav trūcis šādam arhitektoniskam mākslas darbam, kurš tagad tiek apsaimniekots, tērējot milzīgas naudas summas komunālajiem maksājumiem, ēkas apkopšanai, beržot nepraktiskās baltās grīdas flīzes… Ja šī grandiozā ēka būtu celta funkcionālam nolūkam, tad, piemēram, ne vienam vien ārstam visu dienu nebūtu jāstrādā telpās bez logiem vai vecākā gadagājuma pacientiem nebūtu jāmeklē lupa, lai izlasītu, kas rakstīts uz plāksnītes pie kabinetu durvīm.
Ziemeļvalstu līmenī esam arī ar Baltijā lielāko operāciju bloku Rīgas Austrumu slimnīcā, kur joprojām septiņas operāciju zāles netiek izmantotas. Tēma par valsts pārmaksātajām dubultajām analīzēm, jo viens ārsts neuzticas otram un pacients tiek atkārtoti norīkots veikt to, kas jau vienreiz izdarīts, ir apaugusi ar biezu sūnu.
Apskatot OECD ziņojumu, var redzēt, ka Latvija 2017. gadā kopā ar Krievijas Federāciju un Ungāriju bijusi to valstu skaitā, kas gandrīz trešdaļu naudas tērējusi medicīnas iekārtu iegādei. Salīdzinājumam – tādu turīgu valstu kā Dānija, Norvēģija, Nīderlande un Zviedrija izdevumi šim nolūkam ir bijuši krietni mazāki.
Iespējams, ka mediķiem nebūtu jāstāv ar veselības aprūpes zārku pie Saeimas durvīm, ja Eiropā viens no mazākajiem medicīnas budžetiem tiktu tērēts bez izšķērdības piegaršas. Tiesa, pie tā gan nevajadzētu vainot mediķus. Tas baļķis savās acīs ir jāierauga tiem, kas veido veselības aprūpes politiku. Mājai ir sabrucis jumts un saļodzījušies pamati, bet politikas veidotāji turpina pārbīdīt mēbeles.
