Bibliotekāre Laima Liepiņa: “Grāmata būs mūžīgi” 0
Gaismas nesēja – šis Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības rīkotajā konkursā iegūtais tituls Grobiņas pagasta bibliotekārei Laimai Liepiņai piestāv kā nevienam citam. Jo viņa ir neparasti radoša bibliotekāre, kas līdzcilvēkiem gaismu nes ne vien bibliotēkas telpās, bet arī ar bibliobusu.
Pateicoties Laimai Liepiņai un viņas kolēģei bibliobusa vadītājai Ritai Vidējai, grāmatas nonāk vistālākajos pagasta nostūros pie cilvēkiem, kuriem pašiem grūti tikt līdz bibliotēkai. Sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Liepājas filiāli Laima Liepiņa arī nodrošina klausāmgrāmatas lasītājiem, kuriem tās nepieciešamas. Laima Liepiņa ir dzimusi kurzemniece – rucavniece. Par bibliotekāri strādā jau 38 gadus, no tiem divpadsmit – Grobiņas pagastā.
– Par savu misiju bibliotēkā reiz esat teikusi, ka tā ir – kalpot tautai par gara gaismas nesēju. Kādas ir jūsu sajūtas tagad, kad pati esat oficiāli apbalvota ar šo titulu?
L. Liepiņa: – Katrā ziņā ir gandarījums. Iepriecina daudzie atzinības vārdi, ko saņemu gan bibliotēkā, gan uz ielas, gan izbraucot pie cilvēkiem, – vienaldzīgo nav. Taču strādāju ne jau titulu un goda nosaukumu dēļ. Kādreiz iedomājos, ka es pateicoties varētu nostāties uz skatuves un teikt – es jūs visus ļoti mīlu, taču es to nedarītu. Skaļo pateicības vārdu vietā manī drīzāk ir dziļa cieņa, pietāte pret cilvēkiem, kuri vēlas iegremdēties grāmatu pasaulē.
– No kurienes jūsos pašā tik dziļa mīlestība pret grāmatu?
– Skolas laikā neko daudz lasīt nesanāca – neteikšu, ka nebija laika, bet tāda īsta lasītkāre kaut kā neveidojās, varbūt arī tāpēc, ka skolas bibliotēkā grāmatu klāsts bija diezgan nabadzīgs. Obligāto literatūru gan mēs visi izlasījām. Taču laikam jau interese par grāmatu bija, jo es apzināti izvēlējos bibliotekāres profesiju – likās, ka tad gan beidzot būšu grāmatu pasaulē. Tagad atceros, ka toreiz man pat prātā neienāca pavaicāt, kāda būs alga.
– Kā īsti radās ideja par bibliobusu? Kaut kas līdzīgs ir arī Ogrē, tomēr jūsējais ir atšķirīgs.
– Jā, Ogres novadā bibliobuss ir jau kādu laiku agrāk nekā pie mums, taču tikai Grobiņā bibliobusā četru gadu laikā esam izveidojuši arī lasītāju automatizētu apkalpošanu. Sākums tam visam bija tāds, ka es kādu laiku strādāju grāmatvedībā Grobiņas pagasta padomē un braukāju apkārt, iekasējot komunālos maksājumus.
Mūsu pagasts ir ģeogrāfiski visai izstiepts, daudziem nav viegli tikt līdz centram un bibliotēkai, tāpēc sāku vadāt līdzi grāmatas – uz Cimdeniekiem, Robežniekiem, Dubeņiem. To pamanīja toreizējais Grobiņas pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Priedols, un radās ideja, ka vajag kādu pastāvīgāku transportlīdzekli.
Tieši tajā laikā saņēmām vēstuli, ka bijusī kolēģe liepājniece Dina Herde, kas tagad dzīvo Vācijā, vēlas dāvināt bibliobusu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Uzreiz teicām, ka to vēlamies, un saņēmām arī. Aivars Priedols pats devās uz Ofenbahu un atveda bibliobusu uz Latviju. Starp citu, profesionālajā presē lasīju, ka pirmā pārvietojamā bibliotēka radās 1905. gadā Vašingtonā, kura pārvadāja grāmatas ar zirga pajūgu.
– Šī ideja guvusi plašu piekrišanu tuvējā un tālākā apkaimē – lietuvieši pat vēlējušies jūsu bibliobusu pārpirkt…
– Bibliobusa darbu vietējie cilvēki patiešām ir novērtējuši un tam noticējuši. Kopā ar bibliotēku mums jau ir 400 līdz 450 reģistrēto lasītāju, bet kādi 100 – 150 lasītāji nebūtu atraduši ceļu uz bibliotēku ja ne bibliobuss. Lai gan sākumā bija daži skeptiķi, kas teica – ko liksit tajā iekšā, vai vecas padomju laika grāmatas? Citi sprieda – bibliobuss taču 30 gadus vecs, tērēs nežēlīgi daudz degvielas. Šobrīd pilnīgi droši var teikt, ka šī attieksme ir mainījusies. Turklāt mums ir brīnišķīga ar augstu profesionalitāti un atbildības sajūtu apveltīta šoferīte Rita – bijusī ātrbraucēja, kura tur rūpi par tehniskajām detaļām, daudz palīdzot man arī darba procesā. Esam izstrādājušas grafikus pusgada garumā, norādot precīzus laikus un maršrutus, pa kuriem bibliobuss nonāk pie lasītājiem. Un es nevaru nebraukt pie lasītāja, jo viņš taču arī ir kādu darbu nolicis malā, zinot, ka bibliobuss būs. (Mūsu viesošanās reizē Laima Liepiņa ir traumējusi roku, taču bibliobuss vienalga dodas ceļā. – Red.)
Reiz, pašā sākumā, gadījās, ka lielā sniegā mūsu “vecītis”, kurš tādu bargu ziemu Ofenbahā nebija pieredzējis, iestiga ceļā uz Cimdeniekiem. Bija diezgan auksts, un es zvanīju lasītājiem, iesakot doties mājās. No vietējām mājām kāds tomēr bija pamanījis, ka stāvam un rokam sniegu, jo pēkšņi kā no debesīm piebrauca liels traktors un mūs izvilka.
Cimdeniekos mūs visi lasītāji gaidīja – neraugoties uz to, ka bija auksts un mēs ieradāmies ar pusotras stundas nokavēšanos.
– Ko cilvēki Grobiņā un tās apkaimē grib lasīt?
– Grāmatu iepirkumam Grobiņas pašvaldība piešķīrusi 1600 latu gadā. Šogad lūdzu par 200 latiem vairāk klausāmgrāmatu iegādei, bet nepiešķīra. Laikrakstu un žurnālu iegādei ir piešķirti 800 lati un, preses pasūtīšanas laikam tuvojoties, dodos pie sponsoriem un līdzekļus vācu pati, cik nepieciešams.
Principā grāmatas pērku pēc saviem ieskatiem, vadoties pēc pieprasījuma un sekojot izdevniecību atlaidēm. Cenšos iegādāties visu oriģinālliteratūru. Cilvēki daudz grib lasīt ievērojamu personu biogrāfijas, par aktieriem, rakstniekiem. No mūsdienu latviešu rakstniekiem vairāk lasa, piemēram, Noru Ikstenu. Gundegu Repši saprot mazāk, arī – Ingu Ābeli. Lasa Andri Kolbergu, Egīlu Lukjanski, Andreju Skaili, Lata sērijas romānus. Pēdējā laikā daudz pieprasa Imantu Ziedoni. Taču lasa arī Ēriku Hānbergu, kurš rakstījis par mūsu cilvēkiem.
Pārsvarā pieprasa vecos dzejniekus – vairāk Ziedoni, mazāk Vācieti. Taču arī citiem dzejniekiem ir klajā nākušas skaistas grāmatas, ko lasa, piemēram, Lijai Brīdakai, Dainai Avotiņai.
Jā, var teikt, ka pavisam jauno dzejnieku darbi mūsu lasītāju vidū nav tik pieprasīti, taču reizēm arī traģiski notikumi un atpazīstamība veicina interesi – tā, piemēram, pēc nāves notika ar Mārtiņu Freimani. Šobrīd arī pamanu interesējamies par Dainu Sirmo – arī tāpēc, ka viņa ir pazīstamā pavāra Mārtiņa Sirmā māte.
– Esat aktīva, piesaistot finansējumu bibliotēkai. Cik tad ļoti pašmāju turīgie ļaudis atbalsta vietējo gaismas pili?
– Ar Grobiņas pagasta padomi un vietējiem uzņēmējiem man ir sadarbība jau desmit gadus. Katru gadu skatos, cik man pietrūkst grāmatu iepirkumam – mazāk par 200 latiem nekad neesmu savākusi. Taču prasīt ir jāmāk gudri, nevajag lūgt uzreiz daudz. Liela daļa šo atbalstītāju nekādu reklāmu nevēlas.
– Jūsu vadītā bibliotēka jau divus gadus piedalās arī Bērnu žūrijā. Vai tiešām ar bērnu lasītprasmi un vēlmi ir tik slikti, kā dažkārt spriests?
– Tam pamats tiek ielikts bērna dzīves pirmajos septiņos gados – ja bērnam ir maza saskare ar grāmatu, tad viņš tāds arī izaugs – labākajā gadījumā vēl kaut ko var darīt sākumskolā.
Svarīgs ir trijstūris – bibliotēka, skolotājs un vecāki –, ja ar to viss kārtībā, tad arī lasītājs būs. Ļoti grūti ir piespiest lasīt bērnus, kuri kopš bērnības nav klausījušies, kā viņiem lasa pasakas, – un šādu ģimeņu mums ir diezgan daudz.
Man ir doma izveidot bibliotēkas draugu kopu – grupiņu no ceturtās piektās klases bērniem, kuri paši varētu doties uz bērnudārzu un lasīt mazajiem bērniem priekšā.
– Pēdējā laikā daudz dzird runājam par bibliotēku nākotnes misiju. Man liekas simpātisks uzstādījums, ka to uzdevums ir savest kopā cilvēku un zināšanas un ļaut viņam radoši izpausties. Tomēr vēsts, ka jau tagad pasaulē ir bibliotēka vispār bez grāmatām, liekas diezgan biedējoša…
– Tādu skatu nevaru iedomāties un par kaut ko tādu nemaz nav jādomā, jo grāmata būs mūžīgi. Pati atceros – kad parādījās televīzija, visi skandināja, ka tā izkonkurēs grāmatu. Taču tā nav noticis. Cilvēki meklē kaut ko mierīgāku, iespēju pabūt kopā ar grāmatu un reizē – pašiem ar sevi.
{gallery id=”1748″}
