Bībers un Prauliņš Ziemassvētkos. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Heinrihs Ignācs Francs Bībers vismaz pēdējos divdesmit gadus ir labi zināms arī Latvijā – viņa daiļrades vieta koncertprogrammās gan nav tik pašsaprotama kā slavenāko baroka meistaru opusiem, tomēr viņš ir pārāk ievērojama personība, lai paliktu nezināms, nedzirdēts, nespēlēts.
2020. gada 18. decembrī tiešsaistē no Mazās ģildes skanēja Bībera cikls “Rožukroņa sonātes”, un par to koncerta organizētāji vēsta: “Lai īstenotu visa cikla atskaņojumu, solistei Agnesei Kanniņai būs nepieciešamas četras vijoles, kas tiks pārskaņotas dažādās skordatūrās, katram instrumentam dodot jaunus izteik-smes līdzekļus un iespēju spēlēt līdz šim nepieejamus akordus.
Tādējādi vijoles tonis iegūst pavisam citas krāsas, sešpadsmitdaļīgā opusa laikā – piecas līksmas, piecas skumjas, piecas krāšņas mistērijas un pasakalja vijolei solo – atklājot stāstu par Jēzus Kristus un Jaunavas Marijas dzīvi.”
Tātad – klausoties Bībera “Rožukroņa sonātes”, jāņem vērā vairāki aspekti. Pirmkārt, šī mūzika ir nesaraujami saistīta ar 17. gadsimta pasaules teoloģisko dimensiju un izpratni par liturģisko vēstījumu – principā “Rožukroņa sonātes” ir piemērotas atskaņojumam ne tikai Adventes laikā, jo cikla ritējumā autors pievēršas arī evaņģēlija stāsta traģiskajiem pavērsieniem, bet mūsdienu klausītājs tiek aicināts pievērt acis uz tādu katolisku herēzi kā Jaunavas Marijas kultu, kas, paldies Dievam, vismaz man ir absolūti svešs.
Otrkārt, Bībera skaņurakstu caurvij barokāla retorika, kur iepriekšminēto mistēriju emocionālie afekti brīvi nomaina cits citu vienas daļas ietvaros, turklāt “Rožukroņa sonātēs” komponists licis atcerēties arī to, ka viņš bijis viens no sava laika spožākajiem vijolniekiem, un solopartijas impulsīvā virtuozitāte šeit pastāvīgi apvij introspektīvas apceres brīžus. Visbeidzot, “Rožukroņa sonātes” ir patiesi monumentāls veikums, cikla “dievišķajiem garumiem” sasniedzot gandrīz divu stundu hronometrāžu.
Vislielākais gandarījums 18. decembra koncerta gaitā, protams, rodas par to, ka Latvijā ir tik izcila baroka vijolniece kā Agnese Kanniņa. Viņa spējusi autentiskajam atskaņojuma stilam piešķirt dzīvīgus, izteiksmīgus un krāšņus vijoles tembrus, vienlīdz precīzi un aizrautīgi iedzīvinājusi mūzikas virtuozās pasāžas un kā soliste pratusi nepagurt arī vērienīgās mākslinieciskās dramaturģijas atklāsmē.
Tur savukārt uzticami vijolnieces domubiedri bija Māris Kupčs pie klavesīna un pozitīvērģelēm, Kevins Burdā ar viola da gamba un Talita Kumi Vitmere, kura spēlēja teorbu – bez šaubām, tik komplicēta un izvērsta opusa lasījumā ne gluži viss izskanēja pietiekami trāpīgi, taču šeit īstenotā interpretācija pārliecināja arī ar ansambliskuma kvalitāti un veiksmi.
Un beigās jāpiemin arī atziņa, ka Bībera “Rožukroņa sonātes” pelnījušas, lai tām kaut reizi mūžā pievērstos katrs sevi cienošs vijolnieks. Sākot ar Daņiilu Bulajevu, Madaru Liepiņu un Magdalēnu Geku, turpinot ar Kristīni Balanas, Georgu Sarkisjanu un Elīnu Bukšu un beidzot ar Gidonu Krēmeru. Šķiet, ka visas šīs interpretācijas vēl tikai gaidāmas.
Ceturtā advente 20. decembrī pienāca ar “Latvijas Radio 3” “Klasika” iesaistīšanos Eiroradio tiešraižu ciklā – no Londonas, Monreālas un vēl citām pilsētām. Arī no Rīgas, kur pirmatskaņojumu piedzīvoja Uģa Prauliņa mesa un interlūdijas “L’homme armè”.
Saīsinātā versijā gan, taču vienalga gandrīz stundas garumā ar Pētera Vaickovska vadītā vokālā ansambļa “Ars Antiqua Riga” dziedājumu (turpat arī Rūdolfs Bērtiņš, Normunds Ķirsis, Jānis Kurševs un Vitālijs Stankevičs), ar Vaira Nartiša un Kaspara Majora spēlētajiem sakbutiem jeb baroka tromboniem, ar Jāni Pelši pie pozitīvērģelēm un pašu komponistu pie elektroniskajiem taustiņinstrumentiem.
Un šeit Prauliņš atgādinājis par kādu būtisku Rietumu kultūras zīmi – no 15. gadsimta nākušo tēmu “L’homme armè” (“Bruņotais cilvēks” vai vienkārši “Karavīrs”), kura kopš tā laika mūzikā izmantota daudzkārt. Arī 20. gadsimtā un mūsu dienās.
Nevarētu teikt, ka viss autora radītais skaņuraksts būtu vienlīdz oriģināls, taču saistošas mākslinieciskās idejas un prasme veidot pārliecinošu dramaturģisko arhitektoniku apjomīgā mērogā te bija nenoliedzamā pārsvarā. Uģis Prauliņš arī savā jaunākajā darbā pratis sakausēt ambienti minimālistisku izteiksmi ar atklāti dramatiskiem uzplaiksnījumiem, agrāko laikmetu stilu atblāzmas ar personisku redzējumu, un panākumi tādēļ neizpalika.
Starp citu, arī no interpretācijas viedokļa, kur komponists varēja droši paļauties gan uz diriģenta Pētera Vaickovska profesionalitāti, gan uz pārējiem viņa līdzgaitniekiem. Un skaidrs arī tas, ka Prauliņa mesas un interlūdiju vēstījums ir patiesi aktuāls, vienlīdz lielā mērā atainojot pašreizējo realitāti un sasaucoties ar renesanses autoru pausto nepieciešamību pēc miera, apskaidrības un harmonijas. Pēc glābšanas.
