Nākamā rītā jau astoņos esam uz terases pie brokastu galda. Re, ko nozīmē laikus aiziet gulēt! Grieķu jogurts ar svaigiem un žāvētiem augļiem – kas var būt labāks par šo! Kārlis gan nespēj izprast manu sajūsmu un izvēlas kontinentālas brokastis. 9
Pusdeviņos mums jau ķiveres galvā un varam doties izbaudīt motorizētu atpūtnieku priekšrocības. Savā sapņu pludmalē esam pirmie viesi.
Pedro, tā sauc vīru, kas iekasē naudiņu par “saules gultām” un gādā par kārtību viņam uzticētajā teritorijā, pēc brīža atnes mums ķiveres, ko bijām atstājuši kalnā uz kvadricikla stūres. Krētieši ir godīgi ļaudis, viņš saka, nomaļos ciematos svētdienās, kad visi dodas uz baznīcu, durvis joprojām neviens neaizslēdz un logus atstāj vaļā, lai māja vēdinās. Taču te, kur grozās tik daudz tūristu, visādi varot gadīties.
Vēlāk Pedro mums izstāsta, ka tūrisms nav vienīgais salinieku ienākumu avots. Te gandrīz katram pieder kaut neliela olīvu audze vai kazu ganāmpulks. Saskaņā ar tradīciju tēvs dēlam ik gadu dzimumdienā dāvina kādu no saviem olīvu kokiem, lai puikam, sasniedzot pilngadību, piederētu kaut neliels īpašums. Krētā tiek ražota pasaulē labākā olīveļļa, jo te olīvām ir īpaši piemērots klimats un augsne.
Pedro būtu priecīgs stāstīt vēl, taču pludmalē sāk parādīties citi atpūtnieki un viņam jādodas iekasēt naudiņu un piedāvāt atspirdzinošus dzērienus.
Pulksten divpadsmitos mūs sagaida izrāde uz ūdens. Līcītī iebrāžas reaktīvais kuteris, uzsitot gaisā mirdzošu ūdens šalti, apmetas par 180 grādiem un – prom ir. Taču tas vēl nav viss. Pēc dažām minūtēm mūsu ūdeņos līgani iestūrē jahta un noenkurojas. Atvestajiem tūristiem ir ļauts nopeldēties – krastā neizkāpjot.
Līdzīgs skats atkārtosies ik dienu, kalpojot mums par zīmi, ka laiks posties pusdienās.
Vakarā nolemjam doties izbraukumā uz kalnu ciematiņiem Kutulufarisu un Piskopiano, ko apskatīt mums ieteicis Pedro. Izlīkumojam cauri pilsētiņai, līdz tiekam uz stāva kalnu ceļa, kas vijas virzienā prom no jūras. Un te nu mums atklājas gluži cita pasaule. Garām slīd citronkoku un olīvu audzes, garšaugu smaržas mijas ar savvaļas puķu aromātiem, tālumā ieskanas kaziņu blēšana un suņa rejas, bet tepat līdzās – cikāžu sisināšana. Un tāds pirmatnējs miers, ka gribas piestāt un vienkārši izbaudīt mirkli…
Ciematiņi izrādās burvīgi. Brīžiem šķiet – tās ir dekorācijas. Tiesa, tūrisma industrija arī te ir ienākusi, taču to var saprast.
Īsti neatceros, vai tas ir trešās vai ceturtās dienas rītas, kad dodamies izbraukumā uz Maliju – vēl vienu skaisto pludmaļu vietu. Austrumos no tās atrodas Mīnoja laikā celtas pils paliekas, kur atrasto bites attēlu joprojām izmanto par paraugu daudziem juvelierizstrādājumiem, bet pati bite tiek uzskatīta par Krētas salas talismanu.
Izbraukājušies pa šoseju un pārliecinājušies, ka mūsu izraudzītā pludmale tik un tā ir pati skaistākā, uz pusdienām esam mājās.
Tā ir maldīga iedoma, ka brīvmāksliniekam dzīve ir vienkāršāka nekā biroja strādniekam. Varbūt tādēļ reizi pa reizei man patīk ļauties strikti noteiktai rutīnai: brokastis, pludmale, jahtas ierašanās kā zīme, ka jādodas pusdienās, saules pauze, pastaiga pa pilsētu, grieķu kafijas malkošana kādā no piekrastes krodziņiem, vakariņas, kam seko izbraukums vai pastaiga, vakara pelde un – arlabunakti. Cik vienkārši!
Un tad vienā brīdī mēs pēkšņi atskāršam, ka pēc divām dienām jau jādodas mājup. Labā ziņa: esam izkrituši no laika. Otra ziņa: draugi pirms prombraukšanas piekodināja nopirkt olīveļļu un garšvielas, bet mēs vēl neesam iegriezušies nevienā veikalā. Viesnīcas administratore, blondā poliete Agata, kas savulaik atbraukusi uz Krētu praksē, satikusi te savu mūža mīlu un nu jau desmit gadus ir laimīgi precējusies divu valstu pilsone, garšvielas iesaka pirkt tikai tirgū. Tiesa, tuvākais tirgus ir Iraklijā. Savukārt eļļu gan varot droši pirkt arī lielveikalā, galvenais, lai tā būtu ne vien “Extra Virgin” jeb pirmā spieduma, bet arī ar atzīmi 02, jo tā, kas ar atzīmi 03, būšot sīvāka.
Eļļu nopērkam labu labo – nevis plastmasas pudelē, bet skārdenē, jo par bagāžas svaru mums nav jāraizējas. Bet ko darīt ar garšvielām? Tādēļ vien dzīties pa svelmi uz trīsdesmit kilometrus attālo galvaspilsētu nudien negribas. Vai tiešām Hersonisā nav nopērkamas īstas garšvielas? Uzdodu šo jautājumu oficiantei Marijai, kas pasniedz mums tasi kūpošas kafijas. Viņa iesaka aprunāties ar zāles pārzini Nikosu. Nikoss, kas sekmīgi varētu startēt Džordža Klūnija dubultnieku konkursā, vēlreiz apstiprina Agatas teikto: garšvielas pirkt vajag tikai tirgū. Sieva reiz nopirkusi lielveikalā, un viņš nav varējis saprast, vai tā bijusi raudene, timiāns vai baziliks. Vislabākā tirgus diena esot svētdiena. Nopūšos, ka jau piektdien agri no rīta mums jādodas mājup. Un tad Nikosam pēkšņi rodas ideja: arī ceturtdien, tas ir, rīt, tirgus ir vaļā, viņš dzīvo galvaspilsētā, bet darbā viņam jābūt tikai piecos vakarā, un, tā kā arī viņam pašam vajagot raudeni – īstu, nevis no lielveikala – viņš no rīta varētu doties uz tirgu un pie viena nopirkt gan sev, gan mums.
Esmu dzirdējusi nostāstus par grieķu izpalīdzību un draudzīgumu, taču šis piedāvājums pārspēj cerēto.
