Pusdienojot noskaidrojam, ko īsti nozīmē “all inclusive” jeb pilna pansija. Brokastis no 8 līdz 10, pusdienas no 13 līdz 15, vakariņas no 19 līdz 21. Katrā ēdienreizē zviedru galds, saldējums – pēc pieprasījuma. Pa starpām bārā, kas darbojas no 10 līdz 22, iespējams dabūt kafiju, tēju, ūdeni ar citronu, kēksiņus, kā arī limonādi, grieķu vīnu, alu un rakiju. Ja grib ieturēties agrāk vai vēlāk par noteikto laiku, iepriekš jāpiesakās. Ēdiens svaigs un gards. Tiesa, 35 grādu karstumā vienīgais, ko patiešām vēlos, ir grieķu salāti. Kārlis gan nolemj pagaršot pa kriksim no visa, un visa te patiešām ir daudz. 9
Esam cēlušies četros, līdz ar to siesta jeb saules pauze vai diendusa šķiet īsti laikā.
Pirms vakariņām gribam nopeldēties, taču ne jau baseinā, bet jūrā. Esam noskaidrojuši, ka īpaši skaistas pludmales ir savas pusstundas gājienā ārpus pilsētas.
Ceļš vijas pa klinšu krauju gar jūru. Visapkārt zied rododendri, bugenvilejas, hibiski un citi brīnumi, kam nezinu vārda. Gaiss san un reibina. Ar to vien ir gana, lai sajustu ko svētlaimei līdzīgu.
Ik pa laikam skatienam paveras kāda pludmale, kur starp akmeņu krāvumiem vīd baltu smilšu sēres. Pludmales te patiešām viena par otru skaistākas. Taču mums tika piekodināts būt pacietīgiem – visskaistākā būšot pašā ceļa galā aiz vecas kalnā uzvilktās zvejnieku laivas, kur asfalts beidzas un tad vēl kādi piecdesmit metri jāpaietas pa granti.
Un te nu mums pēkšņi aizraujas elpa: gājiens tik tiešām bija tā vērts! Baltu smilšu pludmale stāvu klinšu ielokā, ūdens dzidri zils… Tiesa, līdz tam vēl jānokļūst. Taču kraujā ir izcirsti pakāpieni un fiziskas aktivitātes atpūtniekiem nāk tikai par labu.
Pirmais iespaids, ļaujoties dzidro ūdeņu apskāvienam, ietverams vienā vārdā: pārsteigums. Mājās esmu radusi mesties pelēkos kā svins viļņos arī tad, ja gaisa temperatūra +18, bet ūdens temperatūra +15. Tur katra mana ķermeņa šūna gavilē priekā, bet adrenalīns burtiski dedzina. Šeit viss ir citādi. Ja gaisa temperatūra ir +38, kamēr ūdens tik vien kā +25, temperatūras starpība pirmajā brīdī izraisa neizpratni. Vismaz man. Pēc mirkļa, protams, tu jau saproti, ka beidzot gūsti sen gaidīto veldzi, taču pirmais brīdis mani nudien pārsteidza nesagatavotu. Kārlim to nesaprast, jo viņš peldas cauru gadu, turklāt arī skaidrā prātā.
Atceļā dalāmies iespaidos. Man patīk gan iespēja izstaigāties, gan pludmale. Kārlis atzīst, ka pludmale patiešām ir lieliska, tomēr vēlreiz mērot šo gaisa gabalu kājām viņš nav ar mieru. Esmu gatava kompromisam: varbūt noīrēsim kādu braucamo? Īres kantori te ir ik uz soļa. Vienīgi jāpārliecinās, vai līgumā ir ietverta pilna apdrošināšana. Kārlis svārstās starp kabrioletu un skuteri, man pēdējais šķiet ne vien mobilāks, bet arī stilīgāks.
Pēc vakariņām apstaigājam tuvējos īres kantorus, aprunājamies ar īpašniekiem un paliekam pie Manosa, harismātiska kunga labākajos gados ar smieklu pilnām acīm un lielisku skuteru un kvadriciklu izvēli. Kad Manoss uzzina, ka esam no Latvijas, viņa smaids kļūst vēl platāks, bet acis – pat tādas kā sapņainas. Izrādās, viņam reiz ir bijusi latviešu draudzene, skaista, gudra meitene, kas strādājusi Iekšlietu ministrijā. Manoss mums iesaka koši dzeltenu kvadriciklu, garantē pilnu apdrošināšanu un piekodina, ka ķiveres jāvelk noteikti – tas nekas, ka vietējie braukā bez, viņus policija neaiztiek, bet ārzemniekiem sods – 50 eiro.
Nu esam mobili. Tiesa, pirmajā vakarā tik vien spējam, kā izmest dažus līkumus, pirms dodamies pie miera. Diena ir bijusi gara un miegs nāk pat naktsputnam Kārlim.
