Kamēr autobuss manevrē pa šaurajiem piekrastes ceļiem, ik pa laikam pieturot pie kādas viesnīcas un izlaižot kārtējo atpūtnieku grupiņu, gids mundrā balsī stāsta par Krētu, kas ir lielākā sala Grieķijas arhipelāgā un piektā lielākā sala Vidusjūrā aiz Sicīlijas, Sardīnijas, Kipras un Korsikas. Ik akmens te glabā kādu mītu, teiksmu vai leģendu. Krētā esot piedzimis grieķu panteona galvenais dievs Zevs, kas, pārvērties par vērsi, nolaupījis daiļo feniķiešu princesi Eiropu un pārvedis viņu uz dzimto salu, kur ticis ieņemts un piedzimis viņu dēls Mīnojs. Pēc viņa pavēles vēlāk ticis uzcelts labirints, ko sargājis briesmonis Mīnotaurs. To uzveica Tēsejs, kas izkļuvis no labirinta, turoties pie Ariadnas pavediena. Taču par Krētas (Mīnoja) civilizāciju liecina ne vien mīti, bet arī arheoloģiski izrakumi. Tajos atrasto būvju paliekas atklāj, ka pilīs bijis ūdensvads, kanalizācija un apbrīnojama dabiskā apgaismojuma sistēma. Telpu sienas rotājuši gleznojumi ar ziedu motīviem, graciozām sievietēm un atlētiskiem vīriešiem. Civilizācija te sāka veidoties ap 3000. g. pr. Kr. un savu augstāko pakāpi sasniedza ap 2. gs. pr. Kr., kad Krētā agrāko hieroglifu vietā ieviesa lineāra veida rakstus, ko līdz šim vēl nav izdevies atšifrēt. Šī civilizācija gājusi bojā kādā līdz šim neatklātā katastrofā, un te nu gids piemin gan teiksmaino Atlantīdu, gan to, ka uz Knosas pili, Zeva alu un vulkāniskas izcelsmes salu Santorīni visiem noteikti jādodas ekskursijā. 9
Pa tam autobuss ir pieturējis pie mūsu viesnīcas, un stāsts par to, kā vēstures gaitā savas pēdas te atstājuši bizantieši, arābi, turki, italieši un grieķi, mums šoreiz aiziet secen. Gluži tāpat kā stāsts par Krētas civilizācijas galvenā pētnieka angļu arheologa Artura Evansa veikumu. Vēl tikai jāpiebilst, ka Krēta par Grieķijas daļu ir kļuvusi tikai 1913. gadā.
Aklais randiņš izrādās veiksmīgs. Viesnīca “Manos Maria” ir jauka ne tikai reklāmas fotogrāfijās. Līdz pusdienām vēl divas stundas, tāpēc, žigli izpakojuši mantas un iegaumējuši viesnīcas nosaukumu, dodamies izpētīt apkārtni.
Pludmale patiešām ir divu minūšu gājienā, taču uzreiz mesties tirkīza ūdeņos vai likties zvilnēt saulē prāts nenesas. Nolemjam apstaigāt pilsētiņu pa perimetru, jo pigmentus ķert varēs, arī ejot pa promenādi, kas stiepjas gar liedagu. Mazas kafejnīciņas un tavernas te mijas ar košiem piparbodīšu stendiem, smaidīgi šokolādes krāsas puiši ik pa brīdim piedāvā iedzert kafiju, noīrēt “saules gultas” vai vienkārši novēl mums jauku dienu. Priecājoties par neticami dzidro ūdeni, jahtu piestātnes galā apsveicināmies ar vīriem, kas te makšķerē vai ķidā zivis. Vēl nesen Hersonisa bijusi mazs zvejnieku ciematiņš, tūrisms te ienācis strauji, taču viņi nesūdzas. Tiem, kas joprojām ik rītu ar laivu iet jūrā, noiets ir nodrošināts – daudzos vietējos krodziņos ēdienkartē ir īpaša sadaļa “catch of the day” jeb dienas loms.
Ostas galā vēju aprauts kapteinis aicina ekskursijā uz Santorīni, smaidīgs jauneklis sazvērnieciski iespiež man rokās bukletiņu, kas sola mūža satraucošāko piedzīvojumu uz reaktīva kutera, bet enerģiska dāma jūrnieku kreklā mudina doties izbraukumā ar jahtu: sauļošanās uz klāja, peldēšana un niršana ar akvalangu (ekipējums tiek izsniegts), bagātīgas pusdienas, visi pasažieri apdrošināti. Es smaidu un dzidrā grieķu valodā saku: “Sigà sigà, àvrio!” Šo teicienu man iemācīja draudzene Linda, grieķu kultūras speciāliste. Latviski tas skanētu apmēram tā: lēnām, lēnām, mums nekur nav jāsteidzas, par to visu es domāšu rīt!
