Beznosacījumu mīlestība/naids 0
Sezonas izskaņā Latvijas teātrī tapušas vismaz trīs izrādes, kurās tiek runāts par sarežģītajām, trauslajām un neparedzamajām vecāku un bērnu attiecībām – pie šīs tendences pieskaitāma gan Vladislava Nastavševa dokumentālā izrāde “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī, gan Lauras Grozas-Ķiberes Dailes teātrī iestudētā psihoanalītiskā drāma “Equus”, gan Nacionālā teātra jauniestudējums “Šis bērns” Ināras Sluckas režijā.
I. Sluckas iestudētā izrāde ir emocionāli iejūtīgs stāsts par bērnu un vecāku attiecībām, kurās līdzās beznosacījumu mīlestībai, cieņai un spējai saprasties bez vārdiem tikpat bieži sastopams arī beznosacījumu naids, nicinājums un neizpratne. Režisore sarežģītajai, psiholoģiski smagajai tēmai izvēlējusies nosacītu, vieglu skatuves valodu, kurā reālpsiholoģisks spēles veids miksēts ar teatrālu nosacītību un grotesku. Tomēr rodas iespaids, ka šī estētika attaisnojas tikai daļēji.
Izrādes pamatā ir mūsdienu franču dramaturga Žoela Pomrā luga “Šis bērns” – desmit sižetiski nesaistītu ainu virkne, kuras dažādās variācijās vēsta par vienu tēmu – vecāku un bērnu attiecībām, turklāt visplašākajā nozīmē. Lugā, tāpat kā dzīvē, “bērniem” bieži vien jau ir pašiem savi bērni, taču viņu saites ar vecākiem nav pārraujamas. Autors lugas personām nav devis vārdus, bet tikai sociālās lomas – sieviete, vīrietis, meita, dēls, māte, tēvs utt. –, tādējādi netieši norādot uz to, ka darbā tēlotās situācijas ir universālas. Varoņu dialogi būvēti psiholoģiski motivēti, īsajās, taču spilgtajās novelēs atklājot tādas vecāku un bērnu attiecībās būtiskas tēmas kā privātīpašnieciskums, atsvešināšanās, gadiem krāts aizvainojums u.tml., no kurām vismaz kāda, nešaubos, būs aktuāla jebkuram izrādes skatītājam.
Nacionālā teātra Aktieru zāles centrā iekārtots neliels spēles laukums ar skatuves dziļumā novietotu garu, puscaurspīdīgu stikla sienu, caur kuru aktieri uznāk un noiet no skatuves un uz kuras katras ainas sākumā tiek projicēta lugas autora norādītā informācija par darbības personām. Mazo skatuves laukumu, kas atrodas tikai pāris metru attālumā no skatītājiem, veido trīs mazākas spēles “ligzdas”, kurās darbība notiek pārmaiņus, bet atsevišķos brīžos – arī simultāni, akcentējot izspēlēto situāciju idejisko paralēlismu.
Režisore lugas fragmentārās ainas uz skatuves savienojusi ar plūstošu perifēro darbību – pirms un pēc katras izspēlētās epizodes skan Edgara Mākena īpaši izrādei komponētā lipīgā mūzika, kurā nedaudz ironiski ieaužas arī labi zināmās šūpuļdziesmas “Aijā, žūžū” frāzes, virinās stiklotās durvis un trīs mazajās skatuves ligzdās paralēli tiek attēlotas mazākas, gan komiski, gan liriski tonētas bezteksta ainiņas. Šis paņēmiens, kas iepriekšējās sezonas beigās pārliecinoši tika izmantots Elmāra Seņkova šajā pašā Nacionālā teātra zālē iestudētajā “Ezeriņā”, radot iespaidu par izrādes varoņiem kā laikā un telpā klejojošiem cilvēkiem, I. Sluckas izrādē īstenots nevienmērīgi. Dažas no režisores ieviestajām starpspēlēm itin veiksmīgi papildina izrādes vēstījumu, gan ritma, gan idejiskā ziņā savienojot citu citai sekojošās pamatdarbības epizodes, kamēr dažas (piemēram, Jurģa Spulenieka un Lolitas Caukas izspēlētā seksuāli ietonētā deja) atgādina līdz galam nenostrādātas studentiskas etīdes, kuras īsti neiekļaujas izrādes kopējā stāstā.
Iestudējuma aktieransamblis – astoņi dažādas paaudzes aktieri un jaunā meitene Kristīne Sīmane-Ambaine, kura atveido vairākas bērnu lomas, – strādā saliedēti, taču tajā pašā laikā demonstrē arī individuālu meistarību, nemitīgi pārlecot no vienas lomas nākamajā. Daudzās miniatūrajās lomās, katrā izceļot kādu jaunu formas vai satura niansi, īpaši pārliecina Lolita Cauka, Līga Liepiņa, Līga Zeļģe un Jānis Āmanis.
Mākslinieces Kristīnes Abikas veidotais vizuālais noformējums ir lakonisks, taču precīzs – lielu daļu informācijas par aktieru atveidotajiem varoņiem, īpaši bezvārdu epizodēs, sniedz arī viņu ārējais veidols, ar kostīmu, parūku un citu rekvizītu palīdzību zīmējot viegli atpazīstamus sociālus tipāžus. Atsevišķās epizodēs izrādes vizuālais tēls gan kļūst pārlieku ilustratīvs un vienkāršo skatuvisko darbību, padarot aktieru izspēlētās attiecības pārāk viegli atminamas. Piemēram, epizodē, kurā attēlots Jurģa Spulenieka Dēla un Ģirta Jakovļeva Tēva konflikts, J. Spulenieka zēns, uzmetis uz galvas sporta jakas kapuci, agresīvi cilā hanteles, acīmredzami ilustrējot savu niknumu pret tēvu.
Tuvplāns, kādā spēlē aktieri, izrādes vēstījumam piešķir nepieciešamo emocionālo jūtīgumu, tādēļ par veiksmīgākajām ainām, manuprāt, uzskatāmas tās, kas iestudētas reālpsiholoģiski. Skaudrs ir gan Normunda Laizāna un Kristīnes Sīmanes-Ambaines izspēlētais dialogs, kurā tēvs pēc šķiršanās cenšas satuvināties ar mazo meitu, gan Lolitas Caukas un Līgas Liepiņas atveidoto kaimiņieņu ierašanās morgā, lai atpazītu kāda vīrieša līķi, kas izvēršas traģikomiskā sacensībā par to, kura šajā cilvēkā (ne)atpazīs savu dēlu. Citās epizodēs reālpsiholoģiskais spēles veids savukārt apvienots ar teatrālu nosacītību, kas ne vienmēr iedarbojas precīzi, spilgtajai, brīžiem pat kariķētajai formai dominējot pār saturu.
UZZIŅA
Žoels Pomrā. “Šis bērns”, izrāde Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē
Režisore: Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika.
Lomās: Gunta Virkava, Lolita Cauka, Līga Liepiņa, Līga Zeļģe, Kristīne Sīmane-Ambaine, Jurģis Spulenieks, Normunds Laizāns, Ģirts Jakovļevs, Jānis Āmanis.
Nākamā izrāde: 17. septembrī.
