Bezmaksas siers 0
Liekas, brīdinājumi neiekrist ātro kredītu piedāvājuma vilinoši izliktajās lamatās skan pat ļoti bieži. Arī naudas aizdevēji savām reklāmām tagad mēdz pievienot maigi brīdinošu atgādni: aizņemies atbildīgi.
Nav ziņu par labos padomus uzklausījušo skaitu, toties arvien skaļāk dzirdamas šķietami pievilcīgo kredītu slazdos noķerto gados jauno nelaimes putnu balsis un viņu ģimenes locekļu aicinājumi ar likuma spēku ierobežot aizdevējus, kuri iedzīvojas uz kārdinājuma tīklā sapinušos nepieredzējušu cilvēciņu rēķina.
Patlaban vieglums, ar kādu šie kreditori apmierina pieprasījumu, nudien ir pārsteidzošs. Gandrīz vai pasaku leiputrija: jums nav nepieciešami nekādi birokrātiski kredīta saistību pildīšanas apstiprinājumi vai galvojumi, pietiek ar visvienkāršāko manipulāciju, un jau pēc dažām minūtēm prasītie lati atripo. Tiesa, aši dabūtā nauda ir sveša. Bet atdot vajadzēs savu, kuras nupat pilngadības slieksni pārkāpušam lienētājam nav un tik drīz arī nebūs. Turklāt parādos iestigušie jaunieši vēlāk atzīst, ka kreditora izvirzītos noteikumus lasījuši pa diagonāli, jo svarīgāka bijusi tābrīža vajadzība – nopirkt “krutu” mobilo tālruni, uzrīkot ballīti, dzēst citu aizņēmumu. Jā, šīs pseidovajadzības ir tas patērēšanas kultūras diktāts, kura spēku jaunu cilvēku aprindās ātro kredītu firmas izmanto, un šķietamajā naudas izsniegšanas bezrūpībā labi redzams klientu saimes palielināšanas mērķis: tā kā daļu aizņēmumu, protams, nāksies ierakstīt skurstenī, atlikušajam skaitam jābūt pietiekami kuplam, lai nodarbe nestu peļņu.
Manuprāt, šie kreditētāji rēķinās arī ar to, ka Latvijā pārsvarā dzīvo godīgi ļaudis – novilks pēdējo kreklu, bet nokārtos bērna neapdomīgi sataisīto parādu. Tajā pašā laikā, uzdrošinos apgalvot, vidēji statistiskā latviešu ģimenē nav pieņemts lietišķi analizēt savas naudas apriti. Nu, nav mums tādu tradīciju.
Dažreiz, klausoties tautiešu spriedumos par dzīvi, atliek apbrīnot pretišķību savienojumu: visi kā viens grib dzīvot pārticībā un tajā pašā laikā velta nicinošus epitetus tiem, kuri prot labāk nopelnīt, – pieņemts uzskatīt, ka godīgā ceļā uz zaļa zara sēdēt nav iespējams. Kāds tur brīnums, ja, no šīs gaisotnes ietekmējoties, nenobrieduši ļautiņi ieskrien un sadeg azarta spēļu ellē, aizņemas lielas summas vai piebiedrojas noziedzniekiem.
Diemžēl arī dažs jau pieredzes sirmumu sakrājušais netic, ka bezmaksas siers dabūjams tikai peļu slazdā, un par to dārgi samaksā, gādājot sižetus detektīvromāniem un trilleriem. Bet šībrīža situācija ātro kredītu jomā liecina, ka mūsu jaunajai paaudzei ir stipri miglaina nojausma par tirgus ekonomikas principiem – tātad bezmaksas siera kārotāju skaits nākotnē paliks bez izmaiņām un turpinās dāsni ēdināt aizdevējus arī pēc tam, kad likumdevēji tiem uzmetīs pienācīgus apaušus. No aiziešanas kārdinātāju pavadā vienu daļu varētu glābt izglītība. Taču iecere par ekonomikas pamatu mācību skolās kaut kur pagaisusi. Laikam sabijusies no daudzajiem izglītības reformu spokiem.
