Monika Zīle: Bezjēdzīgā naidošanās 2
“Ar sažņaugtu dūri nav iespējams paspiest sarunu biedra roku.” Indira Gandija
Nepārspīlējot, – sešpadsmitgadīgā zviedru skolniece Grēta Tūnberga šobrīd ir pasaulē populārākā pusaudze. Kopš pērnā augusta, kad meitene ar pašgatavotu plakātu pie Zviedrijas parlamenta ēkas aicināja politiķus spert reālus soļus klimata krīzes novēršanai, viņas atpazīstamība sasniegusi galvu reibinošu pakāpi: vizīte pie ANO ģenerālsekretāra, līdzdalība Davosas forumā un dažādās starptautiskās konferencēs, nemaz nerunājot par nopietnu drukāto izdevumu un televīzijas kanālu stāšanos rindā pēc intervijas.
Arī viņas runa nesenajā ANO klimata samitā Ņujorkā nepalika bez atbalss, gādājot Grētai jaunus kvēlus piekritējus un skarbus pretiniekus.
Skolnieces fani sauc viņu par mūsdienu Žannu d’Arku, kritiķi meklē “tēvočus”, kas meiteni izmanto zaļo ideju nekautrīgai lobēšanai, un netaupa mājienus, ka klimata krīzes novēršanas ideju karognesējas lomu Grētai palīdzējusi iegūt ģimene.
Tiesa, ir pamats uzskatīt, ka ģimenes noskaņa veicinājusi meitenes pievēršanos vides problēmām. Skolnieces manifestēšana pie Riksdāga sākās dienās, kad iznāca viņas vecāku grāmata, kurā apcerētas “īpašo bērnu” audzināšanas problēmas – Grētai mediķi diagnosticējuši Aspergera sindromu, bet jaunākajai meitai ir uzmanības deficīts un hiperaktivitāte, – un novirzēs autori vaino mūsdienu ekoloģisko situāciju. Bet, ja arī Grētas uzskatus ietekmējis mājās dzirdētais, nekā slikta tur nav.
Krietni neviennozīmīgāks ir fakts par “piārista” Ingmāra Renchoga iesaistīšanos Tūnbergas aktivitāšu popularizēšanā – ar tām viņš savai ekoorganizācijai piesaistījis divus miljonus dolāru, kurus, kā secināts ziedojumu izmantošanas pārbaudē, iebāzis personīgajā kabatā. Šobrīd I. Renchogs vairs neietilpst Grētai tuvo lokā, kurš jaunajai vides aktīvistei nepieciešams, lai organizētu līdzdalību pasākumos un pieskatītu atbalsta sistēmu.
Tomēr, objektīvi vērtējot, – meitene ceļ trauksmi par ļoti svarīgu problēmu. Ja arī daļēju tās apšaubījumu sēj no “Greenpeace” vadības atšķēlušos liecības, ka šī kustība publicē viltotus planētas apdraudējumu pētījumus, savā ikdienā redzam nevēlamas klimata pārmaiņas. Tad kāpēc gan Grētas personībai, gan aktivitātēm tik daudz kritiķu? Lai kā tas nepatiktu Tūnbergas pielūdzējiem – negatīvo attieksmi diemžēl veicina meitene pati.
Protams, viņas vecuma paaudzei raksturīgs balti-melns pasaules un cilvēku redzējums. Taču naida grimasi bērnišķīgajā sejā, dažādas valstsvīru auditorijas uzrunājot, grūti savienot ar propagandētās idejas humānismu. Atbalstītāji jūsmo, ka ANO klimata samitā Grēta atļāvās pasaules līderiem pateikt: “Jūs esat ļauni!” Noliedzēji apšauba viņas spriestspēju, un abas nometnes sociālajos tīklos tik skaļi krusto viedokļu ieročus, ka pazūd debašu jēga.
Ja pati Grēta Tūnberga pusaudzības vai uztveres īpatnību dēļ varbūt nesaprot, ka tikai sadarbība ir auglīga, tad viņas loka pieaugušajiem būtu pienākums meiteni lēnām atbrīvot no uzkrītošā naida izstarojuma, kas traucē cilvēkiem apvienoties cīņai pret klimata krīzi.
Taču, ja “lielie onkas” no apstāvošo loka tīšām uzkurina meitenes radikālismu, kā pamatoti uztraucas daži viņas aktivitāšu vērotāji, tad šī ir nekrietna spēle, kuru kāds vācu blogeris sauc par politisko pedofiliju, izpelnoties bargus pretējās nometnes apsaucienus. Viņa atbalstītāji, protams, nestāv klusu, ironizējot: Allahu kritizēt, lūk, drīkstam, Romas pāvestu arī, bet Grētu – sargi, Dievs!…
Tā kā no šīs partijas nāk vides ministrs, laikam jau cenzūras pieprasījuma mērķis nemaz nav Grētas aizstāvēšana… Vārdu sakot, savstarpējā naidošanās spēlē likmes iegūst labi saskatāmu politisku nokrāsu, atbīdot malā aktuāli risināmās klimata krīzes problēmas.
Starp citu, internetā var iegādāties Grētas Tūnbergas domugraudu grāmatu. Kopā ar vecāku sacerējumu. Atsevišķi netirgo.