Ilze Kuzmina: Bezgalīgais internātskolu stāsts 0
Ir kāds jautājums, kas pēdējos gados visbiežāk parādās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darba kārtībā. Tā bija gan iepriekšējā sasaukumā, gan tagad. Vai šis jautājums būtu skolu optimizācija vai jaunais izglītības saturs, vai varbūt izglītības kvalitāte? Diemžēl ne! Šīs tiešām svarīgās, uz izglītības attīstību vērstās tēmas nav nonākušas uz komisijas galda tik bieži kā patiesībā šaurs, ar izglītības kvalitāti maz saistīts jautājums – internātskolu liktenis.
Kaut gan šīs skolas pieder pašvaldībām, valsts ilgus gadus tās pilnībā finansēja: maksājot ne tikai skolotāju algas, bet arī uzturēšanas izdevumus, piemēram, ēdinot bērnus četrreiz dienā.
No pagājušā gada šai leiputrijai bija jābeidzas, tomēr pašvaldību lobiji panāca, ka valsts vēl gadu turpina maksāt vismaz par trūcīgo bērnu un bāreņu uzturēšanos šajās skolās.
Lielākā daļa pašvaldību vai nu apvienoja internātskolas ar parastajām skolām, vai tās citādi reorganizēja vai arī kā, piemēram, Rīga, sāka pašas finansēt, turklāt ne tikai uzturēšanu, bet daļēji maksāt arī skolotāju algas. Internātskolās pedagogu ir vairāk nekā citās skolās: skolotāji bērnus pieskata un kopā ar viņiem mācās arī pēcpusdienās un vakaros.
Tikmēr Kandavas un Balvu pašvaldības izvēlējušās citu ceļu: turpināt spiest uz parlamentu, lai arī jaunā Saeima apžēlotos un vismaz uz kādu laiku pretēji valdības nostājai turpinātu finansēt šīs skolas. Žēlotājus atrada: opozīcijas frakciju deputāti ar pozīcijas pārstāvi Ingunu Rībenu priekšgalā sagatavoja likumprojektu, kas paredz šīs skolas turpināt finansēt. Saeima atbalstīja to nodošanu komisijai, bet līdz pirmajam lasījumam tas vēl nav ticis, jo iesniedzēji nebija pratuši aprēķināt likumprojekta ietekmi uz valsts budžetu.
Nu jaunais parlaments, kas strādā vien trīs mēnešus, jau vairākas reizes spriedis par internātskolām: patiesībā tikai Kandavas un Tilžas internātskolām, kurās kopumā uzturas vien 429 bērni. Jā, katrs bērns ir vērtība un katra bērna liktenis ir svarīgs, taču daudzās citās Latvijas skolās mācās tūkstošiem bērnu un tā nu sanācis, ka par to, kā skolās klājas šiem bērniem, deputātiem nav laika painteresēties, jo par lielāko parlamentāro izglītības problēmu kļuvušas internātskolas, kas patiesībā pēc savas būtības risina sociālās, nevis izglītības problēmas.
Jau iepriekšējā sasaukumā deputāti apmeklēja vai visas Latvijas internātskolas, nu jaunie deputāti atkal inspicē Kandavas un Tilžas skolas. Vai atklās tur ko jaunu, pirms gada neredzētu? Varbūt būtu pieticis, ja izlasītu iepriekšējo vizīšu protokolus? Sākotnēji Saeimas darba plānā šie braucieni bija ierakstīti kā oficiālas komisijas sēdes. Pēc tam vai nu apkaunējās, vai saprata, ka nebūs kvoruma, un pārsauca šo viesošanos par darba braucieniem.
Šķiet, Izglītības un zinātnes ministriju šī nebeidzamā epopeja jau arī novedusi izmisumā un nu tā sāk lietot ļaunas, bet iedarbīgas metodes, lai atkratītos no valsts naudas izsūcējiem.
Piemēram, sarīko pārbaudi Tilžas internātskolā un atklāj šausmu lietas: par valsts naudu te četrreiz dienā ēdināts pat 44 gadus vecs vīrietis, jo nav jau normatīvajos aktos noteikts, līdz cik gadiem var mācīties internātskolā. Pareizāk gan būtu bijis, ja vērīgas pārbaudes veiktu regulāri, nevis tikai tad, kad ir noderīgi atrast kādu skeletu “ienaidnieka” skapī.
Tomēr cīņas Saeimas komisijā turpināsies. Vēl nāks labklājības ministre un stāstīs, kāpēc tieši Kandavas novadā bērniem ir lielākas tiesības ēst četras reizes dienā par nodokļu maksātāju naudu nekā citu reģionu bērniem. To tiešām būs interesanti dzirdēt, jo līdz šim Kandava nebija pieskaitāma pie visatpalikušākajiem novadiem.
Nenoliedzami, ka Latvijā ir daudzas ģimenes, kas nespēj vai negrib kārtīgi rūpēties par saviem bērniem. Tā ir problēma. Taču tās risināšana – gan gādājot par to, lai šīs ģimenes kļūtu atbildīgākas, gan parūpējoties par to, lai bērni ir drošībā, siltumā, paēduši un izglītoti – ir pašvaldības pienākums. Nav saprotams, kāpēc daļa vietējo varu to saprot un dara, cik var, bērnu labā, bet citas cenšas panākt sev kādu izņēmuma statusu.
