Bezgalības sākumu meklējot 0
Liepājas teātra bērnu izrādē “Bezgalīgo stāstu stāsts” gabaliņu no sevis atrod katrs zālē sēdošais. Kad Latvijas Radio uz Ingvildas Strautmanes jautājumu, kādai jābūt ideālai izrādei, 11 gadus vecais bērnu žūrijas dalībnieks Krišs Znotiņš braši atbildēja: “Ideāla izrāde ir izrāde par mani”, studijā uz brīdi iestājās mulsums – nevar taču iestudēt dokumentālu izrādi par bērnu, kura biogrāfija tik tikko sākas. Kā to saprast? Bet nevar nepiekrist, ka iespēja iejusties personāžā kā sevī pašā ir veiksmes atslēga uz daudzām lietām, arī bērnu izrādes panākumiem.
Liepājas teātra izrādē “Bezgalīgo stāstu stāsts” katrs var atrast sevi, jo attiecības starp reālo un iztēloto pasauli tajā attēlotas daudzveidīgi un ar veselīgu atrisinājumu. Galvenais varonis Toms Tomsons ir tēls, kuru kā savu visvairāk izjutīs divu tipu bērni. Pelēcīgi rimtie zēni vecumā no deviņiem līdz divpadsmit ar atzīmi uzvedībā starp apmierinoši un teicami (bet ne izcili), kuriem tuva Toma izvairīšanās no nopietnas atbildības un kuriem centība nav raksturīgākā īpašība, un otrs tips – meitenes princeses, kuras, gluži kā Loreta – Sirdsmiera Princese – gaida glābējus. Brīžos, kad dramaturģes Rasas Bugavičutes izdomātais un režisores Leldes Kaupužas izlolotais pusaudzis Toms kļūst par savas iztēles pasaules saimnieku, viņā parādās supervaroņa spējas. Tad atpazīstamu to dara asociācijas ar megafilmu supervaroņiem.
Manuprāt, nozīmīgākā šīs izrādes veiksme ir mērķtiecīgais tiešums un bērniem saprotamā veidā izaudzētā labo – ļauno notikumu secība. Dramaturģijas tehnika, kurā iedzīvināti gan tautas pasaku motīvi, gan filmas “Nebeidzamais stāsts” notikumi, šoreiz ir attaisnojusies. Izrāde sākas un beidzas realitātē. Zem segas spēlējas divi bērni – Loreta un Toms. Spēles princips ir vienkāršs – Toms izdomā kādu nebijušu stāstu, un tad viņi abi to izspēlē. Tādējādi arī izrāde kā spēles turpinājums kļūst par stāstu no stāsta, kurā reālie bērni pārtop izdomātos raksturos un – kas svarīgākais – arī fināla epizodē atgriežas realitātē. Otrs veiksmīgs iejušanās aicinājums ir galvenā varoņa nevaroniskais ārējais izskats, kas lugas gaitā pakāpeniski tiešām pārtop. Ievadā Toms ir bērns, kuru citi nepieņem. Patiesībā tāds ir ikviens augošais cilvēciņš, taču ne katram izeja meklējama grāmatu pasaulē. Lai kā visu bērnu vecāki vēlētos, bēgšana grāmatās, kur bagātinās dvēsele, nav augstā godā. Liepājnieku iestudējumā risinātās tēmas aktualitāte ir vēl viens veiksmes pakāpiens.
Aceņu un sīkā auguma dēļ Toms līdzinās Harijam Poteram (Pētera Lapiņa izpildījumā pietiekami čammīgs un neizlēmīgs), bet viņa iztēles pasaule ir koša krāsās, mūzikā un dejās. Horeogrāfes Ingas Krasovskas ritmizētās kustības atšķirīgā veidā raksturo katru tēlu, scenogrāfa Aigara Ozoliņa sadarbība ar gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani un videomākslinieku Andri Vētru veido noslēpumainu un telpiski bezgalīgi mainīgu fantāzijas pasauli. Tur dzīvo kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas bagātīgi krāšņos futūristiskos tērpos ieģērbtie neiespējamie monstri.
Radošās komandas nopietnība ļauj pārvarēt telpas un laika nereālo dabu, piepildīti un pārliecinoši izspēlējot katras fantāziju pasaules epizodes kodolu. Izrādes finālā Toms kļūst par zēnu, kurš realitātē tiek galā ar stiprākiem ne-draugiem un Loreta izrādās tā pati Sirdsmiera princese. Ja šajā vietā lugā iezīmētas didaktikas arī ir par daudz, tad pamācība – lasiet, jo caur grāmatām izaugsiet stipri, aktieru sniegumā iegūst pievilcīga humora nokrāsu.
Sirsnīga un asprātīga ir aktieru darbošanās lomās, neaizmirstami spilgts ir kašķīgais gliemežu pāris (Viktors Ellers, Rolands Beķeris), noslēpumaini koncentrētais Pūķis (Edgars Ozoliņš), Pētersīļa kungs (Edgars Pujāts). Atšķirībā no daudzām redzētajām bērnu izrādēm, kurās negatīvie personāži spilgtuma ziņā kļūst pievilcīgāki nekā pozitīvie, šoreiz Valters, Lielais Melnais (Gatis Maliks) krāsots kā nepārprotami biedējošs tēls un viltīgā Spīgana (Agnese Jēkabsone) saņem pelnīto sodu, ne mirkli neraisot līdzjūtību. Pārsteidzoša ir jauno aktieru atdeve, arī mikroskopiskās lomiņās spīdinot meistarīgu eleganci, briljantu precizitāti, kuras slīpējumā ieguldīts milzu laiks un griba. Liepājnieku jaunā izrāde bērniem ir talantīga un gudra. Tā stāsta par iztēli, kurā iespējams viss, vienlaikus tā var sevī slēpt kā vilinājumu, tā slazdu. Vai fantāzija palīdz izaugt vai arī maldina, notur savās ilūzijā pārāk tālu no realitātes? Lai piepildās izrādes veidotāju vēlme, pirmais variants!
VĒRTĒJUMS
Režija: 4
Aktieru darbs: 5
Scenogrāfija: 5
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Rasa Bugavičute, “Bezgalīgo stāstu stāsts”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore: Lelde Kaupuža, komponists Edgars Mākens, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina.
Lomās: Sandis Pēcis, Pēteris Lapiņš, Everita Pjata, Anete Berķe, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Edgars Ozoliņš, Edgars Pujāts u. c.
Tuvākās izrādes: 21. un 29. janvārī.
Vārds skatītājiem
LOTE ANNA STRĪĶE, J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas 5.b klases skolniece: “Ļoti patika skatuves noformējums, aktieru tēlojums, arī tērpi bija ļoti interesanti. Esmu redzējusi filmu “Bezgalīgais stāsts” – teātris bija diezgan atšķirīgs no tās. Tomam bija kaut kas kopīgs ar Hariju Poteru – abi tādi sapņotāji, tic brīnumiem.”
AIJA LĪVA, skolotāja: “Sākumā bērni bija tādi čalīgi, bet pēc minūtēm piecām apklusa un skatījās kā apburti. Neesmu redzējusi, ka beigās bērni tādā pacilātībā aplaudētu. Liepājas teātra aktieri ir ļoti varoši. Vizuālais noformējums arī bērniem ļoti patika. Izrādi var skatīties vecumā no 5 līdz 95 gadiem – katrs atradīs kaut ko sev. Žēl, ka šī izrāde repertuārā iekļauta tik reti, varētu to rādīt biežāk – skatītāju netrūktu.”
Sagatavojusi ILUTA DREIMANE
