Bezgalības mūžība 0
Visu septembri Rīgā Misiņa bibliotēkā skatāma 15. Latvijas Medaļu mākslas triennāle. Tas ir vērā ņemams notikums mūsu mākslā. Starp 36 autoriem ir arī mākslinieks, kurš izceļas ar to, ka ir pats vecākais izstādes dalībnieks (82 g. v.) un arī ar to, ka savā garajā mūžā izgatavojis tikai vienu medaļu un vairāk arī netaisās gatavot. Tas ir Juris Finks.
Bija laiki, kad mākslinieki rīkoja dažādus pasākumus: “Mākslas dienas”, “Rudens izstādes”, “Gada bagātās ražas skates” u. c. Tagad tā ir pagātne. Uzticīgi savām tradīcijām palikuši medaļnieki. Kopš 1973. gada viņi rīko medaļu mākslas triennāles, kuru aizsācēja bija tēlniece Valentīna Zeile, pēc viņas to turpināja tēlnieks Jānis Strupulis. Četrdesmit divus gadus medaļnieki priecē savus izstāžu apmeklētājus. Ja runājam par atceres dienām, tad šogad paiet 111 gadi, kopš izgatavota pirmā latviešu mākslinieku medaļa, jo 1904. gadā to veica mākslinieks Vilhelms Purvītis. Šajā izstādē redzami ap desmit topošo tēlnieku darbi, viņi vēl mācās Mākslas akadēmijā. Sava tēlniecības nodaļas vadītāja tēlnieka-medaļnieka Bruno Strautiņa ierosināti, viņi pievērsušies medaļu mākslai. Šis ir Raiņa un Aspazijas gads, tāpēc ne viens vien autors pievērsies šai tēmai. Ne visi autori spējuši parādīt dzejniekus kvalitatīvā atpazīstamībā. Tāpat tas sakāms par vairākiem izstādē redzamiem sabiedrībā pazīstamu darbinieku portretiem. Ir radīta arī vesela sērija ar šo dzejnieku tēliem, kuri pārliecinoši attēloti. Šogad ir ne tikai jubilejas gads dzejniekiem, tāds ir arī vienai no latviešu baleta zvaigznēm – Annai Priedei, kurai šogad būtu 95. dzimšanas diena. Viens no galvenajiem un vērā ņemamiem faktiem ir tas, ka izstādē piedalās jaunie – pirmo reizi savus miniatūrdarbus rāda 11 autori, un tas ir respektējams skaits. Līdzās tradicionālajai bronzai viņi izmanto arī organisko stiklu, silikonu, polimēru, alumīniju, koku u. c. Šiem topošajiem māksliniekiem materiāls ir kā izteiksmes līdzeklis, kā personības apliecinājums, būt tēlniekam-medaļniekam, ko viņi sekmīgi īsteno savos darbos. Vērā ņemama parādība šajā izstādē ir arī tā, ka vairāki mākslinieki novirzījušies no tradicionālās medaļu formas. Tā vairs nav apaļa. Sevišķi tas sakāms par darbiem, kas veltīti Džonam Lenonam un Joko Ono, kā arī Pikaso. Reiz mākslas vēsturniece Edvarda Šmita par medaļu mākslu kādā no izstādēm izteikusies: “Šeit ir dažādas medaļu mākslas skolas, dažādi laikmeti, un autorus raksturo atšķirīga pieeja tēlniecisko un grafisko elementu izmantojumam, šo elementu samēram mākslas darbā. Arī šī daudzveidība piemīt latviešu mākslas medaļai, tomēr jāatzīmē, ka mūsu medaļu mākslu kopumā raksturo neapšaubāms tēlnieciskās izteiksmes pārsvars pār grafisko.” To visu var teikt arī par šo izstādi.
Izstādes plašais tēmu loks, izmantoto materiālu dažādība un māksliniecisko rokrakstu daudzveidība ļauj šo izstādi raksturot kā latviešu medaļu mākslas virzību uz jauniem sasniegumiem. “Medaļa ir mazs piemineklis mūžībai,” sacījis T. Zaļkalns.
