Egils Līcītis: Kaimiņš mēdz stipri spārdīties 25
Kā nešpetnam puikam niez nagi piestutēt klētiņai trepes, kāpt un izgrūst bezdelīgas bērnus no pērkļa, tā dažiem papučiem kraukļiem gribētos tikko piedzimušos Artusa Kaimiņa “Kam pieder valsts” partijas mazos aizdabūt prom no politikas ligzdas. Jaušams izbīlis par to vien, ka Kaimiņa bezdelīdzēni dibināšanas kongresā solījušies būt noderīgi cilvēkiem, lidot, ķert kaitēkļus. Iemesls satraukumam ir, ja šūpulī dusoša partija vēlētāju uzticības reitingā jau pārspēj reiz vareno “Vienotību”! Saprātīgi darbojoties, veidojot cilvēciska izskata politisko spēku, skatuves mākslinieks Kaimiņš ar izglītotiem ceļabiedriem ne tikai ņems nost balsis konkurentiem, bet var cerēt sasniegt augstražīgus vēlēšanu rezultātus, jo pareizi nostādīts uzņēmums atmet labu peļņu.
Jaunā organizācija nepieder partijām, kuras sasauktas ar svilpienu vārtrūmē trijos naktī. Kaimiņa kompānijas ierašanās gluži labi sakrīt ar tautas politisko gatavību aizrakties līdz ļaunuma saknei un vēlmei aizrotēt uz šrotu vienu otru pārēdušos labējo spēku. Tomēr ir priekšā divi grūti gadi līdz nacionālajām vēlēšanām, un šai periodā cilvēki izspriedīs, kura gulbja dziesma ir nodziedāta un vai jaundzimušie spēki der tikai braukšanai pajūgā uz Saeimu vai arī aršanai.
No vakarējās individuālās darbības “Kam pieder valsts” līderi pazīstam, ka viņš nav labiņais un nesēž kluss kā pelīte, bet mēdz stipri spārdīties. Kaimiņa kungs parlamentā iemantojis nedraugus, bet, kā saka indieši, ja ir pāris uzticamu draugu, tad arī simts ienaidnieku ir štrunts, un Saeimas videobiogrāfs seko šai Austrumu gudrībai. Ļoti no svara, lai partijā iestādītu ozolus un liepas, nevis savāktos liderīgas personas, kas konkurences cīņā nespēj pacelties pāri suņubūdas līmenim. Tā ka valstī demokrātijas lietas novestas nevēlamā stāvoklī, ļaudīm simpatizē politiska spēka uznākšana, kurš apgalvo, ka pret cilvēkiem izturēsies labāk, uzstājas, ka jārunā skaidra valoda un ka līdzšinējie nedarbnieki pelnījuši nopēršanu ar pūpoļiem. It sevišķi atmodinātā jaunatne iztēlojas, ka Artuss Kaimiņš ar supervaroņa starojumu kļūs visiem skursteņiem skursteņslauķis. Diezin vai Artusam pievienosies atlikušie ragā nesaliektie, no tērauda armatūras pagatavotie “Vienotības” atbalstītāji, un viņš nemantos monopoltiesības uz nacionāli noskaņoto elektorātu, taču ZZS, kuri pļauj balsis labības zonā, gan šķiet iztrūcināti. No viņiem ir, ko ņemt, un no Kučinska valdības lempīgiem soļiem ātri vien rasies pārbēdzēji uz citu nometni. Ja tautas un valsts stāvoklis pasliktinātos, sparīgai opozīcijai atliktu dot dažus sitienus ar Maira Brieža spēku, un tad jau vecos valsts apsaimniekotājus naģenēm nomētātu.
Būtiska piezīme par netālredzīgu Kaimiņa partijas nosaukumu. Pa lielai daļai mūspuses partiju vārdā dots kaut kas, kas izklausās palienēts no veļas pulvera reklāmas. “Kam pieder valsts” skan tik klaudzoši, ka sauc atmiņā blīkšķu ķinīti, kur monotona aizkadra balss atkārto – paliek trīs, divas, viena minūte līdz evakuācijai, savukārt abreviatūra KPV atgādina, ka tas varētu būt tetovējums uz rūdīta noziedznieka ādas. Vai politisku konstrukciju nedrīkst saukt civilizēti eiropeiski un saprotami – par kristīgiem demokrātiem, kaut par Brīvības līgu? Nekas, pāris gados noskaidrosies ideoloģiskās lietas: vai frontmens Kaimiņš ar līdzstrādniekiem kļūs kreisāka spārna valstsvīri vai nopēdos ap centru, vai viņiem tomēr nav visi pieci mājā.
