Māris Antonevičs: Galvenais, lai visas diskusijas nebeidzas ar vārdiem: “Tās bija veltas cerības! Atvainojiet!” 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tās bija veltas cerības! Atvainojiet!” Šādiem vārdiem sabiedrību, precīzāk, televīzijas kanāla “RīgaTV 24” skatītājus, uzrunāja viens no valdošās koalīcijas pārstāvjiem – “Jaunās Vienotības” Saeimas deputāts Ainars Latkovskis.
Spēja atvainoties un atzīt kļūdas nav slikta īpašība politiķiem. Dažreiz tā pat tiek izvēlēta kā tēla veidošanas stratēģija, it sevišķi, ja sanākušas kādas “ziepes” un grūti nogrūst atbildību uz citiem.
Tad partijas atbalstītāji var teikt: “Skat, bet viņi ir tik drosmīgi, ka spēj atzīt savas kļūdas. Iepriekšējie to nekad nedarīja. Tas jau ir sasniegums!”
Pirms nesenajām ASV prezidenta vēlēšanām tika rādīta biogrāfiska filma par Džo Baidenu, kurā atspoguļots, kā viņa ceļš uz varas virsotni ved tieši caur daudzām šādām atvainošanās reizēm.
Viņam bija nācies lūgt piedošanu gan par kļūdām savā politiskajā darbībā, gan atvainoties sievietēm, kuras vainoja viņu par pārāk vaļīgu uzvedību, un pat Barakam Obamam – viņam Baidens savulaik bija veltījis izteikumus, kurus varēja iztulkot kā rasistiskus.
Tieši kļūdu atzīšana palīdzēja Baidenam gan iegūt Obamas uzticību, kurš izvēlējās viņu par savu viceprezidentu, gan tagad pašam kļūt par prezidentu. Tātad tas darbojas! Un tomēr ir arī cita, vēl labāka stratēģija – nepieļaut kļūdas.
Latkovska TV atvainošanās bija veltīta vienam no pēdējā laika haotiskākajiem valdības lēmumiem – vispirms izziņojot, ka pirmās un otrās klases skolēni varēs atsākt mācības klātienē, liekot visiem iesaistītajiem steidzīgi sagatavoties, bet pēc nepilnām trim dienām paziņojot, ka nekas tāds tomēr nenotiks.
Savus atvainošanās vārdus par to tiešsaistes preses konferencēs “nobubināja” arī par lēmumu tieši atbildīgās amatpersonas – izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) un veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”).
Attaisnojums gan diezgan aizdomīgs – it kā tieši to dienu laikā esot notikusi strauja epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās, kas licis strauji pārskatīt lemto.
Pat pavirši paskatot dažādus skaitļus, ar ko mūs ik dienu dāsni apgādā Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), rodas šaubas par šiem apgalvojumiem, jo Latvija, cik bijusi tumši sarkana (ja izmantojam pašas valdības ieviesto luksofora principu), tik arī palikusi.
Un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā “gaismas” varētu pārslēgties. Daudz ticamāka šķiet versija, ka valdība bija drosmīgi (?) nolēmusi ar šo lēmumu mazināt sociālo spriedzi, bet tad, pasekojot reakcijai soctīklos, nobijusies un ieslēgusi atpakaļgaitu.
Rezultāts – viss kļuvis tikai sliktāk, vecāku un izglītības darbinieku saspringumam klāt nākusi vilšanās. Kā daudzi tagad saka – tad jau labāk nebūtu vispār neko lēmuši un runājuši.
Tomēr nu ir visas iespējas šo triku atkārtot vēlreiz mazliet citā izpildījumā. Jau aizvadītās nedēļas nogalē, bet pirmdien pavisam skaļi politiskajā darbakārtībā parādījās ideja par vienreizējo maksājumu ģimenēm – par katru bērnu 500 eiro (plus papildu summas atsevišķām grupām, piemēram, bērniem ar īpašām vajadzībām).
Vēl viens veids, kā vismaz uz laiku mazināt sociālo spriedzi, savā ziņā pat iespēja kompensēt iepriekšējo kļūdaino lēmumu. Pati par sevi šāda ideja par naudas dalīšanu krīzes situācijā, lai veicinātu patēriņu un caur to ekonomisko aktivitāti, nav nekas jauns un pat ne tik populistisks, kā varētu šķist.
To jau pagājušā gadsimta 60. gados piedāvāja amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmens, un tai pat ir savs populārs apzīmējums – “helikoptera nauda”.
Jau pagājušā gada pavasarī, sākoties Covid-19 izraisītajai krīzei, to praktizēja dažas valstis, bet tagad par “helikoptera naudu” arvien biežāk dzirdam arī Latvijā.
Un tomēr, pirms sākt šādas diskusijas, ir jābūt diezgan stingrai pārliecībai, ka tas kaut kādā veidā tiks realizēts, pretējā gadījumā labāk vispār nesākt.
Šis nav tradicionālais pirmsvēlēšanu “kā var nesolīt” laiks, kad visi partiju solījumi tiek dalīti ar trīs, bet varbūt pat ar pieci, te viss ir nopietnāk.
Pašlaik par slikto tēlu sabiedrības acīs kļuvis finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”), kurš jau paguvis noraidīt ideju, vietā solot kaut kādu citu atbalstu atsevišķām sabiedrības grupām (par Reira vadītās ministrijas spējām administrēt šāda veida mehānismu visi jau zina no “veiksmes stāsta” ar dīkstāves pabalstiem).
Tomēr nevajadzētu pārāk koncentrēties uz vienu Reiru, galu galā viņš turas pie savas nelokāmās pozīcijas, kas finanšu ministram savā ziņā piestāv.
Tāpēc mums ir citas augstākās amatpersonas – Ministru prezidents, dažreiz dēvēts arī par kuģa kapteini, Valsts prezidents – morālais kompass, nācijas iedvesmotājs, arī Saeimas priekšsēdētāja. Lūk, viņi varētu būt aktīvāki un teikt savu vārdu.
Galvenais, lai arī šī ideja un visas diskusijas ap to nebeidzas ar jau zināmajiem vārdiem: “Tās bija veltas cerības! Atvainojiet!”
