Egils Līcītis: Bez zelta ķēdes, bez gleznojuma – jābeidz Rīgas galvu gleznošana jeb “bezgaumīga tieksme uz greznību” 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaulē, kurā jau tā ir pārāk daudz rūgtuma, pievienots vēl viens skarbs un sēra pārpilns notikums. Nekā salda – Rīgas dome lēmusi pārtraukt finansēt pie Rātsnama sienas piekarināto un iestikloto pilsētas bijušo galvu gleznošanu. Turpmāk mēra portretēšana varētu būt tikai par paša naudu. Ja mērs noskopojas, tad jāaprobežojas ar ierāmētu melnbaltu fotogrāfiju. Tādā veidā tiek brutāli sabradāts un izpostīts 1901. gadā aizsākts vēstures mantojums pilsētnieku atmiņā atstāt mākslinieka zīmētus Rīgas lielvecāko attēlus.
Lēmums pamatots ar “kultūrzinātnieka” Hanova atzinumu, ka Rīgai jāpārtrauc “bezgaumīga tieksme uz greznību”, un vēsiem apsvērumiem ietaupīt kaudzi rīdzinieku naudas. It kā Latvijas galvaspilsēta nav pietiekami bagāta, lai reizi desmit gados iedalītu līdzekļus vienam mālējumam, un pilsētas kase pēc zīmējuma pasūtīšanas būtu kraha priekšā, iztukšota līdz pēdējam centam!
Vairāk nekā 120 gadu senās tradīcijas likvidēšana notiek laikā, kad premjerministra komandu papildina personīgais štata fotogrāfs, kam jāiemūžina valdības līdera darbības un jāizsūta uzņemtie foto nacionālas ievirzes laikrakstiem un valsts iestādēm par brīvu. Ministrijās un Rīgas pilī nedomā apturēt prezidējušo, ministrējušo personu uzgleznošanu. Turpretī domes nē galerijas papildināšanai nozīmē liegt godīgi nopelnīt sviestmaizīti mākslas un dailes pasaules cilvēkiem pat “pa lēto”, ja zīmēts ar ogli un vaska krītiņiem.
Droši vien kritiski noskaņotiem cilvēkiem kliedzoša bezgaumība liekas klintī iecirstie ASV dižāko prezidentu torsi un Lieldienu salā sastopamie garaušu cilts virsaišu skulpturālie veidojumi – akmens galvas moai. Taču lielām personībām celtie mauzoleji, piramīdas, triumfa arkas, obeliski, izstādītās bistes un statuetes, publiski pieejamie memoriālie dzīvokļi, dzimtās mājas, kā “Airītes” un “Braki”, pāri gadsimtiem piesaista tūristu pūļus un apbrīnotāju masas. Tā ir pamācība sekotājiem strādāt, lai pēc daudziem gadiem tevi atcerētos ar pateicības vārdiem, kaltu akmenī, izlietu bronzā.
Arī domes ekspozīcijā bijušie pilsētas galvas kā vēsturiski kentauri stāv mūžīgi Rīgas sardzē. No laika, kad pa promenāžu bruģi pārvietojās ar zirgu vilktu tramvaju un drasēja karietēs, vizītsvārkos attēlots Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss, kurš granītā ietērpa Daugavas krastus, uzbūvēja gājēju tiltiņus pāri kanālam, uzcēla gulbju vasaras mājiņu, novietoja Rolanda statuju, ierīkoja pilsētas leprozoriju un nomainīja plostu tiltu ar modernu pontontiltu.
Ierāmēts ar neizdibināmu sejas izteiksmi ir slavenais Armitsteds, kurš palaidis Baltezera sūkņu staciju un elektrotrama līnijas, atvēris teātrus, slimnīcas, pažarnieku depo, Mākslas muzeju un kam mežaparcēni ir pateicību parādā par izveidoto dārzu pilsētu Ķeizarmežā. Kaut kur arhīvos un krājumos atrodami no ASV atceļojušā politemigranta, kurš “brēca pēc buržuju asinīm”, strādnieku deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja Sīmaņa Berģa un pilsētas vecākā Hugo Celmiņa attēli.
Rātsnama koridorā cits respektablākā paskatā, cits vaļīgāk karājas mūsdienu vadītāju Teikmaņa, Andra Bērziņa, Aksenoka, Ārgaļa, Birka, Gundara Bojāra bildes, kuri neko tādu, kas momentāni šaujas prātā, nav veikuši, atskaitot Ārgaļa kunga par astoņiem miljoniem latu iztīrīto un nostiprināto kanālmalu.
Ļoti iespējams, asignējuma apturēšana gleznojumiem ir progresīvo spēku ilgi perināta politiska atmaksa trim domes vadītājiem, kuri nav pagodināti ar attēliem galerijā. Jau tā naktī, tumsas aizsegā necienīgi no amata atstādināja un zelta ķēdi norāva populārajam saskaņietim Ušakovam, kurš Rīgas priekšgalā atradās desmit gadus! Tāpat gleznošana atteikta viņa aizvietotājam Dainim Turlajam un amata mantiniekam Oļegam Burovam. Nils Vaļerjevičs ir saērcināts un pat neatjokojas domes neapdomīga lēmuma sakarā.
Jākar garderobē pozēšanai speciāli uzšūtā zamšādas žakete, jāatteic kontrakts uzrunātam mālderim, jāatceļ kompozīcija “Bijušais mērs frotē rītasvārkos pie ledusskapja no bundžas malko “Leffe” gaišo” – bet Ušakovs modināja jaunai dzīvei Lucavsalu! Šķendējas Turlais – kāda joda pēc uztaisījis Elvisa frizūru, gludinājis pulkveža parādes formu! Arī Burovs nobēdājies, ka nav vairs jēgas mākslinieciskai iecerei abstraktās glezniecības stilā, ka viņu attēlo kā trīsstūri, rombu, līniju vai kā vienu kārtīgu Rīgas piparu. Nebūdams bagātnieks, Oļegs piedāvā iemontēt sevi spīguļojoša atlasa uzvalkā ainavā vai natūrmortā no mājas privātkolekcijas, jo portretēts viņš neesot.
Labi, šis trio lai gaist no ļaužu piemiņas, bet vai stūrīti gleznoto mēru portretu galerijā tiešām nav pelnījis Mārtiņš Staķis, iekļaujošās kvīru kultūrvietas “Skapis” atklājējs!
