Monika Zīle: Kam vajadzīgs mētelītis bez virsdrēbes 4
Šī projekta idejas autora vārds pagaidām ir nezināms. Bet acīmredzot tā dzimusi valdības klēpī, jo iecerei tautās vedējas lomu uzņēmusies Valsts kanceleja, aicinot ārzemju augstskolās izglītību ieguvušos jaunos speciālistus pieteikties jauniešu reemigrācijas programmai “Darbs valsts pārvaldē”.
Kancelejas direktore Elita Dreimane masu informācijas līdzekļiem jau ļāvusi ielūkoties programmas perspektīvā: no aprīļa līdz gada beigām rūpīgā atlasē izvērtēts jauno speciālistu desmitnieks praktizēsies dažādās valsts pārvaldes jomās – loģistika, ekonomika, finanses, investīciju piesaiste, starptautiskās tiesības un attiecības utt. –, saņemot ik mēnesi uz rokas 1000 eiro lielu stipendiju.
Līdztekus darba uzdevumiem praktikantiem būs pienākums tīmeklī regulāri atspoguļot Latvijas valsts pārvaldes ikdienā gūtos iespaidus un radušos secinājumus, bet prakses gaitā sevi labi apliecinājušajiem pavērsies iespēja noslēgt pastāvīga darba līgumus. No visa augšminētā izriet, ka valdība ar šo praksi gatavojas nobliezt divus treknus zaķus – ieplūdināt ierēdņu sistēmas asinsritē svaigas sulas un stimulēt reemigrāciju kvalitatīvākā līmenī.
Abiem mērķiem pašiem par sevi nav ne vainas. Arī tāpēc, ka valsts pārvaldē ir zinīgu speciālistu trūkums un jāmeklē veidi jaunu darbinieku piesaistīšanai. Tomēr sliecos pievienoties pesimistiem, kuri šajā reemigrācijas programmā saskatījuši lērumu vājo vietu un apšauba pozitīvu rezultātu. Gribot negribot jāpiekrīt, ka Valsts kancelejas akceptētās jauno speciālistu prakses noteikumi pirmkārt ir skaļš pliķis vietējo augstskolu absolventiem un arī augstākās izglītības sistēmai kopumā. Jo pat teicamnieka diplomu Latvijas universitātēs ieguvušajam nav izredžu darba gaitu rītausmā valsts pārvaldes iestādē saņemt algā tūkstoš eiro pēc nodokļiem.
Ļoti lielam skaitam ministriju departamentos strādājošo un pieredzes bagāto darbinieku algas pat netuvojas reemigrācijas programmas praktikantu slieksnim. Lai gan emocionālais klimats valsts pārvaldes vidē pagaidām nav plaši iztirzāts, programma diezin vai izraisīs prakses vadītājam silti lietišķas jūtas pret dāsnāk atalgoto “zaļo gurķi” un jāšaubās, vai tāds klimats stiprinās jaunā speciālista vēlmi tur ilgi uzkavēties. Bet, nesveramās substances atmetot, paliek daudz reālāka kategorija, kuras dēļ E. Dreimanes piesauktais pastāvīgais līgums konkurētspējīgu diplomu ārzemēs ieguvušajam vismaz pagaidām nav kārdinošs – jau pieminētie algu cipari.
Dīvainus tekstus kolekcionējošs draugs savulaik man rādīja 30. gadu “Jaunākajās Ziņās” nodrukātu sludinājumu: “Pārdod mēteli. Bez virsdrēbes.” Smējāmies, asinājām prātu par šādas mantas lietošanas vērtību un atbilstību nosaukumam un nospriedām, ka piedāvājumu publicējis smalka humora mīļotājs. Jo kurš būs gatavs tērēties tādam apģērbam? Bet, izrādās, līdzīgus mūsdienās pērk pat ļoti nopietnas valsts iestādes.
Pieļauju, ka svaigās jauniešu reemigrācijas programmas “mētelītim” ir kāda īpaša odere. Diemžēl tās vērtību ar neapbruņotu aci saskatīt pagrūti.
