“Bez vēstures nav nākotnes.” Stāsts par neparasto jaunieti Maksimu, kurš izdevis grāmatu “Kaut pastalās, bet brīvi” 48
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
20 gadu vecais Maksims Krutikovs ir ļoti neparasts jaunietis, jo vēl pusaudža vecumā savā Iecavas novadā izveidoja Tautfrontiešu apvienību un apkopoja vietējo iedzīvotāju atmiņas, sarakstot grāmatu par atmodas laika notikumiem Iecavā.
Tagad viņš strādā pie jaunas, plašākas grāmatas par atmodas laiku visā Bauskas rajonā.
Maksims atzīst, ka pagājušogad, turot rokās pirmo grāmatas “Kaut pastalās, bet brīvi” eksemplāru, viņam acīs sariesušās asaras, jo grāmatas veidošanā viņš ieguldījis ļoti daudz laika un pūļu.
Nebūs daudz jauniešu, kam pusaudža vecumā pieticis apņēmības ķerties pie grāmatas rakstīšanas, turklāt veidot vēsturiski dokumentālu grāmatu par laiku, kad viņš pats vēl nebija dzimis.
Maksims stāsta, ka viņa vecāki ir vienkārši ļaudis, šobrīd nodarbojas ar augļu un dārzeņu tirdzniecību. Maksims nācis no jauktas ģimenes: mamma Mairita ir latviete, bet tēvs Vjačeslavs – krievs.
“Ģimenē runājam gan latviešu, gan krievu valodā.”
Maksima dzīves pirmie gadi aizritēja Bolderājā, bet 2004. gadā ģimene pārcēlusies dzīvot uz Iecavu.
Pusaudzis ar iniciatīvu
Maksims atceras, ka par vēsturi sācis interesēties jau agrā bērnībā. Sevišķi daudz lasījis par atmodas laiku, lai gan viņa vecāki tolaik nebija politiski aktīvi un nedarbojās Latvijas Tautas frontē (LTF).
Maksims jau pusaudža vecumā izcēlies ar lielu enerģiju, un 2015. gada janvārī kopā ar domubiedriem viņš Iecavā sarīkoja 1991. gada barikāžu atceres pasākumu.
Uz to atbrauca bijušais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. Pēc pasākuma pie Maksima pienākusi kādreizējā Iecavas tautfrontiete Natālija Banka un ierosinājusi, ka viņš varētu savākt un apkopot atmiņas no Iecavas ļaudīm, kas piedalījušies barikādēs.
“Pēc neilga laika vēlreiz satiku Ražuku, izstāstīju par šo ideju, un arī viņš mani rosināja pievērsties atmiņu apkopošanai. Ražuks piebilda, ka nevajadzētu koncentrēties tikai uz barikādēm, bet gan aplūkot visu atmodas laiku kopumā no iecavnieku skatpunkta. Tā arī viss sākās,” atceras Maksims. Tolaik viņam bija tikai 14 gadu.
Ražuks stāsta, ka bijis patīkami pārsteigts par jaunekļa uzņēmību.
“Parasti šādus pasākumus organizē cilvēki ar sirmām galvām, bet Iecavā mani sagaidīja pusaudzis. Redzēju, ka viņš ir ļoti labi sagatavojies, zina visu par mani, pat to, ka mana sieva Inguna Ebela ir dzimusi Iecavas slimnīcā, kur viņas vecāki strādāja par ārstiem. Toreiz teicu Maksimam, ka būtu vērtīgi pierakstīt iecavnieku atmiņas, jo laiks nestāv uz vietas, cilvēki aiziet mūžībā, tādēļ ir svarīgi fiksēt viņu liecības, kamēr tas ir iespējams.”
Lai savāktu materiālus grāmatai, Maksims vispirms devies uz muzejiem un bibliotēkām. Atrast dokumentālas liecības par atmodas laiku Iecavā nav bijis viegli, jo 1991. gada augusta puča laikā liela daļa LTF Iecavas nodaļas dokumentu tika iznīcināti, baidoties no iespējamām represijām pret tautfrontiešiem.
“1989. gada putnu fabrikas “Iecava” biļetenā atradu LTF vietējās nodaļas rīkotās sapulces izklāstu, kur bija arī saraksts ar LTF aktīvistu uzvārdiem. Paņēmu šo sarakstu un sāku uzrunāt cilvēkus, vai viņi būtu ar mieru dalīties atmiņās. Bija tādi, kas atteicās ar mani runāt, jo esot vīlušies par to, kas noticis Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Citus nācās ilgi pierunāt; dažus mēģināju “pielauzt” vairāk nekā gadu.”
Bez naudas neiztikt
Trīs gadu laikā Maksims savācis 23 cilvēku atmiņas par atmodas laika notikumiem. Grāmatas redaktora pienākumus bez maksas uzņēmies Aizkraukles novada vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs Ģirts Šimanauskis.
Lai gan grāmatas nosaukums ir “Kaut pastalās, bet brīvi”, Maksimam ātri vien nācies saprast, ka kapitālismā grāmatas izdošanai vajadzīga nauda.
Finansējuma savākšana prasīja lielas pūles, jo Iecavas pašvaldība nevēlējās atbalstīt šo projektu, tādēļ Maksimam ar domubiedriem nācās meklēt privātos sponsorus. Lielāko atbalstu grāmatas izdošanai sarūpēja “Balticovo” un “Latvijas Finieris”.
Romualds Ražuks uzslavē Maksimu par apņēmību pārvarēt visas grūtības.
“Nupat esmu pabeidzis savu grāmatu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”, un tajā kā viens no avotiem izmantota arī Maksima grāmata par Iecavas cilvēku līdzdalību šajos notikumos.”
Maksims vēsta, ka viņu nereti aicina uz skolām, lai bērniem stāstītu par atmodas un barikāžu laiku.
“Sākumskolas vecuma bērniem ir grūti saprast, kas tolaik notika Latvijā, viņi vēl neizprot tādus jēdzienus kā “Padomju Savienība”, “okupācija” utt. Mēģinu viņiem stāstīt, ka barikāžu laikā Latvijas tauta izrādīja vēlmi dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī.”
Paralēli grāmatas rakstīšanai Maksims bija aizrāvies ar politiku, pirms pāris gadiem pat iestājās partijā “KPV LV”, jo viņu uzrunāja partijas līdera Artusa Kaimiņa paustās idejas.
Tagad gan esot vīlies un izstājies no partijas.
“Šobrīd neredzu nevienu partiju, kurā gribētu iestāties,” spriež Maksims, tomēr viņa sabiedriskā aktivitāte rada iespaidu, ka šis jauneklis nākotnē noteikti būs politiķis.
Pārmaiņu stūrmaņi
Maksims nav apstājies pie pirmās grāmatas, jo šobrīd kopā ar laikraksta “Bauskas Dzīve” žurnālistu Uldi Varneviču raksta grāmatu par atmodas laika notikumiem Bauskas rajonā.
“Pašlaik esam savākuši 36 intervijas ar notikumu dalībniekiem, vēl aptuveni tikpat ir ieplānotas. Tagad pandēmijas laikā intervijas pārsvarā veicam attālināti. Piemēram, ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis piekrita rakstiski atbildēt uz mūsu jautājumiem. “Skype” aprunājāmies ar jūsu kolēģi, “Latvijas Avīzes” žurnālistu Ivaru Bušmani, kurš tolaik darbojās Bauskas rajona komjaunatnē.”
Topošās grāmatas nosaukums būs “Pārmaiņu vētras stūrmaņi”. Vaicāts, vai viņa sarunu biedri arī šobrīd būtu gatavi piedalīties barikādēs, Maksims spriež, ka lielākā daļa būtu gatavi atkal aizstāvēt Latvijas brīvību.
“Runāju ar cilvēkiem, un daudzi teica, ka būtu gatavi cīnīties par savu zemi un tautu, bet ne valdību. Tagad, kad veidojam jauno grāmatu, mēs visiem sarunas biedriem beigās uzdodam vienu jautājumu: “Vai šobrīd Latvija ir tāda, kādu jūs gribējāt sasniegt pirms 30 gadiem?” Atbildes ir ļoti dažādas: vieni uzsver, ka viņiem nav vilšanās sajūtas, jo galvenais ir tas, ka Latvija ir brīva un neatkarīga.
Citiem šķiet, ka mūsu neatkarība ir ilūzija, jo tagad esam spiesti pakļauties Eiropas Savienības prasībām: cukurfabrikas likvidētas, ražošana novājināta utt.” Maksims ir pārliecināts, ka mums ir jāpēta un jārunā arī par pretrunīgi vērtētiem Latvijas vēstures jautājumiem, jo “bez vēstures nav nākotnes”.
