Bez ušņu duramā 4
“Jau vairākus pēdējos gadus neesmu varējis ierasties un piedalīties nekādās mūsu literārās sanāksmēs, taču cītīgi esmu sekojis viņu sarīkošanas norisei,” it kā no mākoņu maliņas skatoties uz mums šodien, saka Andrejs Upīts 1961. gadā laikrakstā “Cīņa”. Savā 140. jubilejā Upīts tika atvests uz lasījumiem gluži kā ar poršu vai BMW – viņa romantiskais citāts “aug jauna, drosmīgāka paaudze” tika izvēlēts par festivāla “Prozas lasījumi 2017” (PL) vadmotīvu. Rakstnieka reputācija atgādina, ka literatūra ir smags un utilitāri neizmantojams darbs. Diemžēl sanāca traģikomiski: rakstnieki, lūgti atklāt savas attiecības ar Andreju Upīti, pārsvarā bija spiesti atcerēties, ka “Zaļo zemi” tā arī nav izdevies pieveikt. Inga Gaile pat nosauca Upīti par vīlušos ideālistu, kuram nekad negribētu līdzināties. Briesmīgs iespaids, kas neliek ķerties pie Upīša darbiem. Arī PL dalībniekiem ar citātu par jauno paaudzi ir diezgan nosacīts sakars. Kurš no festivāla oficiālās programmas dalībniekiem var tikt dēvēts par augošās paaudzes pārstāvi?
Taču Upīša “ierašanās”, kam bija nedaudz trūcis pieskatītāju no A. Upīša memoriālā muzeja puses, nav svarīgākais. Satraucošāka ir žūrijas prombūtne, jo rīkotāji esot vēlējušies atgriezties pie lasījumu sākotnējā tēla, kad apbalvošana neesot notikusi. Žēl. Iespējams, to varēja just festivāla noskaņā, jo tomēr lasījumiem speciāli rakstītu stāstu konkurss radīja spriedzi un saprotamu intrigu. Žūrijas sastāvam un lēmumiem varēja nepiekrist, taču rezultātus gribēja zināt ikviens, lasījumiem radās rezonanse.
Upīts būtu kritiski noskatījies uz jauno kārtību, taču tā ir arī izdevība, prātīgi darbojoties ar ušņu duramo, dibināt savas nominācijas un piešķirt iedomātās balvas, reizē sakārtojot dzirdēto noteiktā iespaidu sistēmā. Sešās PL oficiālās programmas dienās bija jādzird un jābauda 30 pašmāju lasītāji (plus septiņi ārzemju viesi), no tiem 20 lasīja īpaši Prozas lasījumiem sagatavotus stāstus un 10 prezentēja fragmentus no garākiem tekstiem, visbiežāk tie bija topošie romāni.
Manifesti. Rakstnieki šogad ir aizrāvušies ar publicistisku kaisli: Anete Konste raksta par A. Upīša dzimšanas dienas svinību organizatorisko absurdu, Agnese Rutkēviča piedāvā rafinētu ieskatu “neradošas personas” ikdienā, Māris Mikulāns pārņemts ar asprātīgu skolas bērnu nākotnes vīziju dialogos, savukārt Sabīne Košeļeva dīvainā kārtā nolasa eseju, kas varētu būt arī bloga ieraksts – par mazo cilvēku riebeklību. Šķiet, ka arī Kristīne Želve bija izvēlējusies stāstu stāstā – interviju ar vectēvu ārstu skolēnu zinātniski pētnieciskā darba ietvarā, lai atgādinātu, cik ļoti skolas vienkāršotie uzdevumi kontrastē ar mūžībai līdzīgo vielu, kam tie pieskaras. Bet vai vajadzēja? Diemžēl ne vienmēr manifesta uzdevumi ir nākuši par labu šo tekstu veselumam, mākslinieciskumam, detaļām.
Daudzsološie. Ir izaugusi laba, cerīga paaudze! Runa ir par topošajiem romāniem, kuru lasījums šķita ļoti ekskluzīvs un aizrāva, liekot gaidīt gatavu produktu: kā latviešu viensētas nenosakāmais laikmets izvērsīsies Paula Bankovska “Pasaules vēsturē”? Vai Arno Jundze mazinās joku kārtu biezumu un ļaus vēstījumam par “Dvieļa dēlu” plūst pa dabisko straumi? (nē); vai Lilija Berzinska ticami attēlos deportācijas piedzīvojušas sievietes dzīves pārņemšanu? Cik tālu sniedzas Andra Akmentiņa tēlotā skolotāja “atkušņa” laika vēstules? Un, protams, Kristīne Ulberga ar topošo “Pirmo sniegu” – šķiet, tā būs laba psiholoģiska prozas grāmata.
Lieliskās Ingas. Augstas raudzes proza šoreiz ir saistāma ar ne visai viegli literarizējamām tēmām – protams, ja ar tām tiek strādāts tā, kā to dara Ingas: Žolude gan lasījumā, gan teksta sirdī pievēršas bezlaika vēsturei ar “Hortus”; Gaile velta stāstu apustulim Pēterim un šoreiz ir vienīgā, kas izaicina reliģiskas tēmas; Ābeles “Margarēta” visdrīzāk ir ieskats latviešu dvēselē, taču droši par to varēs spriest vien tad, kad stāstu baudīsim vēlreiz un vēlreiz.
Vilšanās. Svarīgiem autoriem gadās arī mazsvarīgas neveiksmes. Jau otro gadu pēc kārtas Ilmārs Šlāpins lasa fragmentus no topošā romāna “Deniņi”, kas ir J. Joņeva “Jelgava 94” līdzinieks vai pat fanfiks. Joprojām top Māras Zālītes “Piecu pirkstu” otrā daļa. Taču kaut kas ir noticis – fragmenti vairs neaizrauj, izbalē – Šlāpina gadījumā aiz detaļu pārbagātības, Zālītei idejiskas moralizēšanas dēļ. Varbūt tikai māns. Cerams.
Huligāni. Iespējams, skandalozākie stāsti padevušies autoriem, kas būtībā nekad nav baidījušies pieskarties sāpju tēmām. Tās gan ir tabu tikai visai nosacīti: Gunta Bereļa kārtējais ieskats topošajā stāstu krājumā – teksts par zēna aizraušanos ar slepkavības hobiju, nepareizi pakārto klasesbiedru un kaķīti, kā arī tēva pamācībām. Jana Egle, šķiet, beidzot patiešām ir nedaudz gaišākā pusē – tik vien kā stāsts par bērnu spēlēm ar fekālijām. Guna Roze, būdama Kurzemes prozas lasījumu laureāte, priecēja ar huligānisku ieskatu mājcilvēku izstādē, ko rīko kaķi.
Paralēļu meistari. Jau atkal aktuālas cilvēka un citu dzīvju paralēles. Viens no būtiskākajiem ir Gundegas Rezevskas, Kurzemes prozas lasījumu laureātes, stāsts “Intervija ar vilku” – vīrietis un vilks paralēlās dimensijās, tomēr lasītāja prāts liek šīm paralēlēm gandrīz vai freidiski krustoties. Vai Ilzes Jansones stāsts par tārpa dzīvi iekš… (ābola?), šķiet, ka tārps dēvē savu māju par Dīvu bez kājām. Bez uzmanības nedrīkst palikt arī asprātīgā pseidozinātniskās fantastikas stāsta “A elements” autors Andris Zeibots un tikpat fantastiskās dzīvesmaiņas programmas attēlotājs Svens Kuzmins. Vai paralēlo dzīvju tendence nozīmē, ka viena realitāte visiem joprojām ir apnikusi?
Biogrāfiskie. Visbeidzot Prozas lasījumu pārsteigumi – Sergeja Moreino kaismīgos čukstos nolasīts stāsts par Linarda Laicena ho-taī jeb romantisko laiku Maskavā, Rīgā un jūtās, kā arī Inetas Meimanes darbs pie romāna par visnoslēpumaināko latviešu 20. gs. dzejnieci – Ievu Rozi. Raksturīgi, ka viens reibināja ar formu, cits – ar satura narkoloģiskajām detaļām.
Ārpus apskata paliek vairāki būtiski, lielākoties slavējami teksti – Osvalds Zebris bija ar godu pārstāvējis Latviju Baltijas autoru vakarā (stāsts bija pārsteidzoši svaigs un ar labu, intīmu attieksmi pret varoņiem), Ieva Melgaile priecēja ar sirsnīgu ieskatu mātes narkomānes pasaulē; Uldis Rudaks beidzot atradis iedvesmu – Meksikā! Mūsu minimu meistars Aivars Eipurs gatavo jaunu grāmatu.
Vai Prozas lasījumi atspoguļo Latvijas literatūras procesus? Diemžēl vai par laimi – jā. Un izcilu stāstu trūkums bija jūtams. Tāpat tiek gaidīta augošā jaunā paaudze, kas nez kur tomēr kavējas. Varbūt vēl strādā pie tekstiem.
