“Bez trešā nav piektā” – sīkāk par svarīgo NATO pantos 25
Rita Ruduša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraiņu tautas cīņas gars un apņēmība ir apbrīnas un iedvesmas avots katram no mums individuāli, taču no Ukrainas sabiedrības sīkstuma mācās arī NATO alianse. Sabiedrotie saprot, ka sabiedrības noturība ir jātrenē, jo bez tās bruņotie spēki nevarēs darīt savu darbu, aizsardzībai nebūs pamata zem kājām. NATO paspārnē izveidotā noturības struktūra pēta Ukrainas pieredzi, gatavo aliansi vissliktākajiem scenārijiem un mēra, cik noturīgas ir mūsu sabiedrības. NATO Iespējošanas un noturības daļas vadītājs Hasits Tenkijs uzsver, ka noturība ir pamatā visam, ko mēs darām, un piektais pants bez tās kļūtu bezjēdzīgs.
Ziemeļatlantijas līguma trešais pants vienmēr ir pastāvējis, bet publiskajā telpā tiek reti pieminēts. Parasti piesaucam piekto pantu, bet ne trešo, kur runa ir par sabiedrības kolektīvo noturību pret draudiem. Pants skan šādi: “Lai pēc iespējas efektīvāk izpildītu līguma mērķus, puses, katra atsevišķi vai visas kopā, ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam.” Vai varētu jūs palūgt izskaidrot, kāpēc trešais pants ir svarīgs, un kā tas darbojas sazobē ar piekto?
Interesants jautājums! Būs jāatver līgums telefonā. Ziemeļatlantijas līgums ir svarīgs, es reizēm to pārlasu no jauna – tas ir ļoti īss, bet spēcīgs vēstījums. Tātad trešais pants zināmā mērā rada bāzi piektajam pantam – ja notiks bruņots uzbrukums, valsts pieņems lēmumu par to, kā atbalstīt sabiedroto, kuram tiek uzbrukts. Taču, ja jums nav kapacitātes spert reālus soļus un atbalstīt, tad piektais pants zaudē jēgu.
Citiem vārdiem, šis pants ir par sagatavošanos, kamēr piektais ir par atbildi, kopā tie veido kolektīvās aizsardzības pīlāru. Arī apņemšanās investēt aizsardzībā izaug no trešā panta, un visām valstīm ir jābūt spējīgām to darīt. Jums nebūs kapacitātes, ja jūs netērēsit adekvātu naudas summu aizsardzībai. Un otrs elements, ko esam formulējuši 2016. gadā [NATO samitā Varšavā], ir noturības jēdziens. Patiesībā bija interesanti vērot, kā sabiedrotie mainīja diskusiju no ārkārtas situāciju plānošanas uz domāšanu par noturību. Sabiedrotie teica – mēs visi esam parakstījušies, ka būsim gatavi. Tāpēc mums ir jāplāno un jāsagatavojas, lai zinātu, kas ir mūsu vājās vietas, un lai kāds tās nevarētu izmantot pret mums. Mēs skatāmies uz līgumu caur tādu kā hibrīda veida objektīvu, saprotot, ka nacionālās sagatavotības līmenis ir svarīgs gan militāri, gan civilā ziņā.
Vai šai domāšanas maiņai par pamatu kļuva Krievijas īstenotā Krimas aneksija? Un tad tas tika pārvērsts plānošanas dokumentos Varšavas samitā?
Tieši tā. Un tad kopš Varšavas šī pieeja sāka pieņemties spēkā. Es pievienojos NATO noturības komandai 2018. gadā, pirms tam strādāju Latvijā. Un patiesībā viens no iemesliem, kāpēc es izvēlējos tieši šo darbu, bija mana pieredze šeit, jo es strādāju ar Kanādas NATO kontingentu, un tieši nodarbojos ar noturības elementiem. Ja kaujas grupa būtu jādislocē Latvijas teritorijā, tad kas ir tie faktori, kas ietekmētu tās spēju pildīt savu funkciju? Uzņemošajai valstij ir vitāli svarīga nozīme. Mūsu bruņotie spēki nevar funkcionēt, ja nav spēcīgas sabiedrības, spēcīgas publiskā un privātā sektora sadarbības, civiliedzīvotāju atbalsta, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizāciju.
Kā var izmērīt noturības līmeni sabiedrībā?
Šis ir 64 miljonu eiro vērts jautājums. Ir dažādi veidi, kā to izdarīt, bet mēs savā darbā aplūkojam to no diviem skatupunktiem. Pirmais ir kvalitatīvie mērījumi – kas ir jautājumi, kurus valdības uzskata par vissvarīgākajiem, kādas ir prioritātes, ko valdības dara, lai tās īstenotu. Tad ir kvantitatīvs elements, kurā mēs analizējam konkrētus rādītājus, kas parāda, vai to vai citu taustāmu lietu ir pietiekami vai pietrūkst. Piemēram, vai esat gatavi zināmam pārvietoto cilvēku skaitam, par kuriem varat rūpēties, vai jums ir pietiekami daudz drošu reaģēšanas un krīzes centru visā valsts teritorijā, kas varētu izturēt ķīmiskus vai kodoluzbrukumus.
Viens no kritērijiem, kam mēs vēlamies mazliet vairāk pievērsties tuvākajā nākotnē, ir laiks, jo noturība ir cieši saistīta ar atbilstošu sagatavošanos. Savukārt tad, kad krīze jau notikusi, runa ir par atveseļošanos. Proti, cik daudz laika ir nepieciešams, lai atgūtu noteiktu kapacitātes līmeni, kuru jūs paši esat definējuši. Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai pilnībā atjaunotu kapacitāti. To iespējams kartēt un izmērīt.
Runa ir par valsts funkciju atjaunošanu, par pakalpojumiem iedzīvotājiem?
Jā, tieši tā. Teiksim, elektriskās strāvas padeves pārtraukuma gadījumā, cik ilgā laikā pakalpojumu sniedzējs – neatkarīgi no tā, vai tas ir privātais vai publiskais sektors – var restartēt pamata pakalpojumu līmeni, lai varētu nodrošināt pamatfunkcijas. Un cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai atgūtu pilnu pakalpojumu apjomu, lai pilsoņi varētu turpināt ikdienas dzīvi. Ir daudz indikatoru, kā to izmērīt, tos izmanto neatliekamās palīdzības dienesti visā pasaulē. Mēs ar nepacietību gaidām to brīdi, kad tos sāks pilnībā piemērot domāšanā par noturību, jo tad mēs varēsim ieviest uzticamākus rādītājus, ko valstis pēc tam var izmantot kā paraugu.
Kādas bija NATO mācības par noturību pēc Covid pandēmijas?
NATO galvenais mērķis bija nepieļaut, lai sabiedrības veselības krīze kļūtu par drošības krīzi, jo mēs redzējām, ka pastāv visdažādākie riski un vājās vietas. Mēs redzējām daudz naidīgas informācijas aktivitāšu no Ķīnas puses, bija diezgan lielas bažas par to, vai un kā Krievija pandēmiju varētu izmantot kā instrumentu. No mūsu viedokļa, Covid bija milzīgs modinātājpulkstenis. Man un manai komandai reizēm jācīnās ar viedokli, ka esam tādi kā pastardienas sludinātāji, jo mēs visu laiku esam gatavi sliktākajam scenārijam. Pandēmija bija viens no mūsu vissliktākajiem scenārijiem – ja zoonozes vīruss sāks izplatīties, cik gatavi tam esam?
Daudzi cilvēki ir teikuši – vai nav lieliski, ka esam spējuši tikt galā ar pandēmiju? Mana atbilde uz to pirmām kārtām ir – paskatieties, cik smagi mums gāja. Paskatieties, cik daudz cilvēku gāja bojā. Paskatieties, cik daudz naudas, cik dzīvību un karjeru, un cilvēku enerģijas un pūļu tika ieguldīts tajā, lai tikai nenoietu no sliedēm. Manuprāt, ir svarīgi veikt vissliktākā scenārija plānošanu, ko ir grūti izdarīt, jo politiskie līderi nevēlas dzirdēt par sliktāko scenāriju. Es domāju, ka Baltijas reģionā cilvēki ir vairāk pieraduši runāt par tādām lietām, nekā tas ir citās alianses dalībvalstīs, kur ir mazliet komfortablāka dzīve. Tur tā ir grūtāka saruna, jo jūs vienkārši nobiedētu cilvēkus. Ja jūs aktīvi runātu ar cilvēkiem par to, ka pastāv šāda potenciāla problēma vai risks, cilvēki kļūtu nervozi. Bet patiesībā, pēc mūsu pieredzes, ir bijis tieši otrādi – ja jūs esat atklāts pret cilvēkiem un paskaidrojat viņiem, tad viņi saka – labi, tie ir riski, saprotam.
Vai ir iespējams pienācīgi sagatavoties, nerunājot ar sabiedrību?
Precīzi! Jo tad, ja tiešām notiek kaut kas slikts, tiek vainota valdība. Cilvēki teiks – jūs mums par to nestāstījāt, nebrīdinājāt. Mēs to redzējām dažās alianses dalībvalstīs, kur valdības teica – labi, mēs par to vairs īsti nesatraucamies, viss ir kārtībā. Un tad Itālijā, kad sāka krāties līķi, tā bija valsts mēroga trauma, un tajā brīdī notika ļoti smaga politiskā diskusija. Vai mēs bijām gatavi? Tāpēc atmaksājas ieguldīt noturībā.
Pievērsīsimies Ukrainai. Es pieņemu, ka tas bija viens no sliktākajiem scenārijiem, ko jūs teorētiski paredzējāt. Kā izskatās scenārijs, ko mēs tagad redzam, salīdzinot ar to, ko jūs teorētiski bijāt iedomājušies?
Dažos gadījumos, manuprāt, tas ir vēl sliktāks par vissliktāko scenāriju. Atcerieties sarunas sākumu – trešais pants ir par gatavību bruņotam uzbrukumam. Tātad, kad mēs domājam par bruņota uzbrukuma ietekmi – neatkarīgi no tā, vai tas nāktu no Krievijas vai no teroristiem jeb diviem galvenajiem draudiem, ko NATO ir identificējusi, – veicot plānošanu, mēs domājam par alianses teritoriju – par kādu no Baltijas valstīm vai Rumāniju, Norvēģiju vai Turciju. Bet tas, kas notika Ukrainā, ir daudz sliktāks nekā, manuprāt, daudzi cilvēki bija gaidījuši. Un no tā izriet Madrides [samita] lēmums par “katras collas” aizstāvēšanu NATO teritorijā.
Pirms Ukrainas mēs runājām par ātro [bruņoto spēku] pastiprināšanu. Bet, redzējuši, kas notika Ukrainā, mēs sapratām – ja gaidīsim pārāk ilgi… Redzot, kā krievi cīnās un kā viņi aktīvi vēršas pret civiliedzīvotājiem, saprotam, ka sabiedrotajiem būtu ļoti grūti ar to tikt galā, ja tas notiktu šeit. Tāpēc apņemšanās aizstāvēt katru collu, manuprāt, ir ļoti skaidra un izlēmīga atbilde uz nepieciešamību aizstāvēt sabiedrotos. Tas, kas notika Ukrainā – un tas ir mans personīgais viedoklis, nevis NATO amatpersonas –, ir koloniāls iekarošanas karš, kurā mēģina iznīcināt nāciju, un, paturot prātā šo politisko mērķi, tas ir totāls karš un droša patvēruma Ukrainā nav nekur.
Kā teica mūsu Ukrainas kolēģi, jūs nekad nebūsit pilnībā gatavs kaut kam tādam, kas notika 24. februārī un mēnešos pēc tam, tāpēc viņiem ir nepārtraukti jāpielāgojas, burtiski skrējienā, un tas nospriego noturību. Ļoti interesanti bija vērot, kā viņi tika galā ar, piemēram, bērnu atgriešanos skolā. Militārais plānotājs nedomā par to, ka bērni mācīsies, bet Ukrainā viņi saskaras ar to, ka lielākā daļa skolotāju ir vai nu devušies bēgļu gaitās, vai arī viņi strādā aizsardzības labā, un ko darīt ar visiem šiem bērniem? Vispirms ir jāparūpējas par viņu drošību, bet viņiem ir vajadzīga arī izglītība, kas ir ļoti svarīgs pakalpojums. Un ko darīt, piemēram, ar sabiedrisko transportu? Cilvēkiem ir jāatsāk strādāt, jo īpaši tiem, kas strādā slimnīcās vai citās kritiski svarīgās nozarēs, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka jūs veicat šādu detalizētu plānošanu – kas ir tie elementi, kas jums patiešām ir jāņem vērā, kāda ir [kara] ietekme uz dažādām sabiedrības daļām, kā palīdzēt dažādajām sabiedrības daļām uzzināt, kāda ir viņu loma krīzē un konfliktā. Manuprāt, dažiem sabiedrotajiem, īpaši šajā alianses daļā, šis izdodas labāk nekā citiem, labāk rezonē.
Ko mēs esam iemācījušies un turpinām mācīties par pilsoniskās sabiedrības lomu, pilsonisko solidaritāti tādā krīzē kā karš Ukrainā?
To, ka tautas garam ir nozīme, tautas vēlmei sevi aizstāvēt, ticībai sev. Šīs ir tās lietas, par kurām jūs jautājāt – par noturības mērījumiem. Garu ir grūti izmērīt, bet, iespējams, vienkāršāk, nekā es iedomājos. Varbūt vienkārši pietiek paskatīties uz šodienas “Twitter” tīklu un paskatīties uz ukraiņiem – nav šaubu, ka viņiem piemīt absolūta griba sevi aizstāvēt un viņi ir gatavi izturēt visbriesmīgākās grūtības, jo apdraudēta ir viņu brīvība un neatkarība, un viņu kā nācijas izdzīvošana. Ukraina ir ekstrēms gadījums. Bet es domāju, ka indivīdu, pilsoņu, iedzīvotāju vēlme dot ieguldījumu savās kopienās, būt daļai no sagatavošanās darba, vienkārši būt gataviem, kad notiek sliktas lietas, ir patiešām svarīga noturības sastāvdaļa. Un cilvēki var dot ieguldījumu dažādos veidos – var apmeklēt pirmās palīdzības kursus vai sūtīt bērnus uz skautu nometnēm, vienkārši katrs varat būt fiziski aktīvāks. Arī darbā varat apgūt papildu prasmes, kuras pēc tam varēsit izmantot ārkārtas situācijā.
Kāds ir jūsu vērtējums par šo šķietami vienkāršo mājasdarbu izpratni NATO valstīs?
Krima bija sākums pārmaiņām, un tad Krievija arvien vairāk modernizējās un cilvēki sāka teikt – mums rodas bažas. Tad vēl Ķīnas uzplaukums un nepārprotamā ietekme uz tehnoloģijām, Covid un tagad Ukraina. Kā lai alianse izpilda izvirzītos mērķus, kas ierakstīti līgumā? Tagad stratēģiskā koncepcija ir ļoti skaidra – noturība ir pamatā visam, ko mēs darām, neatkarīgi no tā, vai mēs domājam par sadarbību ar partneriem vai mēs pārvaldām krīzi, vai mēs aizstāvam savu teritoriju un mūsu iedzīvotājus. Noturība ir modes vārds, bet mēs esam to pārvērtuši par kaut ko taustāmu, īstu. Tas ir veids, kā plānot, domāt un paredzēt, kā izmantot cilvēku enerģiju, lai darītu lietas, kas nav vienkārši haotiska skraidīšana, kad notiek krīze. Tas prasa vadību, bet tas ir izdarāms, un tas patiešām ir brīnišķīgi.
Paldies! Izklausās pārliecinoši.
