Silts, neliels vējš un apmācies – labākais laiks līdaku spiningošanai 0
Normunds vai Normis, kā viņu mīļi dēvē draugi un paziņas, ikdienā stūrē lielo fūri. No darba brīvajā laikā, acis no asfalta lentes un rokas no stūres rata pūtinādams, Maņkas mīkstos sēdekļus maina pret laivas cieto solu.
Oktobra pēdējo svētdienu laika ziņās solīja siltu, ar nelielu vēju un krietni apmākušos – labāku laiku zaļsvārču tvarstīšanai nevarēja ne iedomāties. Normis cirta mugurā copes drēbes, ņēma makšķerštrumus un devās uz Lielauces ezeru, kas pieskaitāms pie Latvijas seklajiem ezeriem, un šeit labus lomus rudeņos var gūt tieši mākoņainā laikā, kad viļņa galotne nelielu šļakatu pret laivas bortu sit. “Darbs starptautiskajos kravu pārvadājumos, remonti, sagādes jautājumi un mājas solis aizņem lielu laiku no manas dzīves,” stāsta Normunds. “Bet katrreiz, kad iekrīt kaut puse brīvas dienas, dodos spiningot. Spirgtais vējiņš un svaigais gaiss aizdzen nogurumu, un mājup no ezera dodos atpūties un gatavs jaunam braucienam. Dzīvoju Tukumā, esmu iecienījis Kaņieri, Engures ezeru un Valgumu, bet uz Lielauci rudenī cenšos atbraukt pēc iespējas biežāk, jo ir ļoti maz dienu, kad es šeit būtu palicis bez loma. Lielās, tādas, kas svarā virs trim kilogramiem, ir derīgas adrenalīnam, un, ja Lielaucē tāda paņem, tad šovs garantēts, jo līdaka pretojas visiem spēkiem un bieži vien mēdz norakties zem ūdensaugiem vai seklā ezera dibena apaugumā. Tad nu sākas tās bakstīšana ar airi vai sačoku, lielā raustīšana, un bieži šāda cīņa beidzas par labu zaļsvārcei. Mazās, tās, kas zem trim kilogramiem, savukārt ir ļoti garšīgas, un tad man ir iespēja likt lietā savu ēst gatavošanas prasmi, kas iegūta garajos braucienos.
Šī diena copei bija īpaši piemērota, jo, lai arī līdaka skaitās rijīga zivs, tā tomēr ir gana piesardzīga. Copei lietoju vidējās klases spiningu ar testu līdz 35 gramiem, 18 lb celtspējas Power Pro auklu, kas aprīkota ar tievu pavadiņu. Lielauces ezerā līdakas vislabāk ķeras uz oranžas un brūnganzaļganas krāsas mānekļiem. Ļoti ejošs ir oranžas krāsas bezmēlītes voblers, tā dēvētais mūdzis. Zaļsvārces nesmādē arī tādas pašas krāsas gumijzivtiņas, pēdējā laikā copmaņu veikalos parādījušās divastainas franču gumijzivtiņas, arī ar tām var gūt labus panākumus. Seklos ezeros gumijzivtiņu aprīkoju ar dubultāķi ar pagaru kātiņu, dziļumus apspiningoju, āķim piekabinot attiecīga lieluma svinu, makšķernieku valodā dēvētu par čeburašku. Es parasti uz copi ņemu līdzi elektromotoru, lēnām, bez steigas velcēju un vietā, kur jūtu uzsitienu, stājos pa vējam un šo vietu intensīvi apspiningoju. Laivas bremzēšanai izmantoju parašūtu. Pirmo līdaku, svarā ap diviem kilogramiem, noķēru velcējot. Pāris stundas pēc lietus, jau krietnā pievakarē, tiku vēl pie divām zaļsvārcēm.”
