“Bez štampiem un manierīguma.” Recenzija par Talsu Krūmu mākslas grupas izstādi Pedvālē 0
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Darbību ir sākusi Pedvāles mākslas parka atjaunotā Firkspedvāles muiža, kas jau šovasar būtu atvērta māksliniekiem no visas pasaules kā starptautiska rezidence. Diemžēl pandēmijas dēļ tas nenotiks.
Kādreiz visu šīs teritorijas celtņu un mākslas norišu kopumu, kas kopš 1991. gada risinājās un vārījās ap Pedvāli, sauca par Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju; tagad ar Valsts prezidenta izsludināto Saeimas 2018. gada 4. oktobra lēmumu ir pieņemts likums par Pedvāles mākslas parku.
Protams, var likties, ka pēc būtības jau nekas nemainīsies, jo toreiz un arī tagad to visu vada tēlnieka Ojāra Feldberga enerģiskā mākslas menedžera griba un varēšana.
Viņa sapņa – vienas muižas (beidzot!) – atjaunošana noteikti sakustinās arī radošo viļņošanos ap Pedvāli augstākā līmenī, piedāvājot māksliniekiem eiropeiskus dzīves un darba apstākļus.
Tas, ka pirmā ekspozīcija muižas septiņās telpās ir Talsu Krūmu mākslas grupas 35 gadu pastāvēšanas izstāde, ir ļoti zīmīgi un reizē arī pats par sevi saprotami.
Esam bijuši te klāt kopš pašiem Pedvāles sākumiem, Ojārs Feldbergs un viņa meita Laura Feldberga ir mūsu grupas biedri. Ped-vālē ir noticis daudz kas labs un traks.
Nu ir dota iespēja apstāties un atskatīties, pateicoties gan vīrusam, gan mākslinieku un visas grupas cienījamā vecuma iestāšanās faktam.
Varbūt tiešām varam pat palielīties, ka nav zināms neviens cits mākslinieku veidojums, kurš Latvijā būtu pastāvējis tik ilgi un vienoti, turklāt nelielā provinces pilsētā.
Ir jau vēl padomju laikā aizsāktās Mākslinieku savienības reģionālās organizācijas, bet tie ir rasolveidīgi veidojumi bez kopīgiem manifestiem, bieži vien bez radošiem uzstādījumiem un, galvenais, bez rūpīgas un nežēlīgas atlases.
Bet varbūt varam uzdrošināties un salīdzināties ar Rīgas mākslinieku grupu starpkaru laikā, kurā mākslinieku lielākā daļa arī bija bez akadēmiskās izglītības un viņus vienoja vēlēšanās iedzīvināt Latvijā modernismu? Tas viņiem izcili izdevās nepilnu divdesmit gadu laikā.
Vai mums, mazpilsētas māksliniekiem, ir bijis kāds tik cēls mērķis? Nu, nav. Man liekas, ka esam bijuši tikai absolūti pašpietiekami: esam laimīgi satikušies, superīgi pavadījuši laiku, taisot mākslu sev un vēl dažiem, jā, protams, esam profesionāli izauguši un bagātinājušies, viens otru iedvesmojuši…
Interesanta dzīve un priecīgi pavadīts laiks, skaistas, bohēmiskas stundas, kopīgi ceļojumi. Ir izdevies saglabāt savu pašsolidaritāti. Bet neba jau nu tas vienmēr ir bijis tik vienkārši: tāpat ir bijušas dažādas klizmas, un maizes darbs visiem ir aizņēmis un vēl jo-projām aizņem lielāko daļu no dienas gaismas stundām.
Tomēr, šķiet, šī jubilejas izstāde izskatās apbrīnojami monolīta – it kā radīta vienā elpas vilcienā kādas laimīgas sagadīšanās pēc.
Neskatoties uz to, ka piedalās 14 autori ar darbiem, kas radīti no 1996. gada – tad notika pirmais gleznotāju plenērs Pedvālē – līdz pat šī gada Covid-19 laika rosinātajiem, kā arī tik dažādajām pārstāvētajām darbības jomām – glezniecība, fotogrāfija, objekti, instalācijas –, septiņas tīrās Pedvāles istabas dod labu iespēju rādīt pozitīvisma un radoša optimisma piesātinātu ekspozīciju.
Pirmajā zālē tomēr vēlējāmies teikt, ka esam labi gleznotāji; galu galā starp mums ir divi “Swedbank” prēmijas “Gada glezna” laureāti (Zigurds Poļikovs un Guna Millersone, 2015, 2016 ).
Skatāmajā darbu rindā savienojusies tīra abstrakcija (Andris Vītols) ar ekspresiju (Andra Biezbārža, Gunas Millersones, Elmāra Orniņa un Guntas Kalseres gleznās), krāsā absolūti trāpīgs minimālisms (Zigurds Poļikovs “Zilā māja”, “Lugano”), konceptuālais reālisms (Lauras Feldbergas “Vien-acainā kaķa portrets”) un atbruņojoša naivitāte (Modra Sapuna “Akmens laiva Pedvāles mākslas parkā”).
Domāju, ka šai kopainā vislabāk sajūtams tas, ka viņi visi ir ļoti redzīgi gleznotāji, kas smeļas ierosmi dzīvē, dabā, aktīvos krāsu salikumos un otas rakstos, tas dod vienmēr kādu jaunu niansi un pienesumu.
Interesants fakts: veterānu rindai te pievienojies arī arhitekts Elmārs Orniņš, kurš sācis atkal gleznot pēc 45 gadu ilga pārtraukuma, kad kopā ar Andri Biezbārdi un Andri Vītolu bija gleznotājas Lidijas Auzas asistenti lielizmēra panno radīšanā Talsu pašvaldībā 20. gs. 70. un 80. gados.
Nākamās divas koši krāsotās telpas pieder Feldbergiem – Ojārs ir aktualizējis divas no savām instalācijām “Jaunlatvieši. Dobe Nr. 14” un “Jaunlatvieši. Dobe Nr. 15” , friziermodeļu sejiņas aizsedzot ar pretvīrusa maskām, kobaltzilajā bibliotēkas istabā ir skaista Lauras Feldbergas instalācija “Bezgalīgās zilās debesis”, kuras gleznieciskais pārsteigums panākts ar it kā pat nepieņemami vienkāršiem priekšmetiem – zilu marli un nedaudz ietonētām stikla burkām.
Nākamā telpa atkal pieder glezniecībai, kas tapusi pēdējos gados: Andris Biezbārdis kļūst gleznieciski arvien noskaņotāks, Guna Millersone aiziet no ainavas un visai konstruktīvi glezno telpu, Modris Sapuns jau vairāk nekā divdesmit gadus strādā vienmērīgi stabili un priecīgi savā lauku sadzīves žanrā, un Zigurds Poļikovs glezno pagalmus, vientuļas mājas vai gaismas refleksus un citas nenosakāmas lietas.
Nav štampu, nav manierīguma vai salonisma – glezniecība var būt tikpat interesanta kā pati dzīve. Šajā istabā kā negaidīts joks ir arī grafiķes Baibas Kalnas, ikdienā Tiņģeres muižas kultūras darba organizatores, oforta savienojums ar “ready made” – “Pamošanās”.
Izstādi gatavojot, radās ideja par objektu – suvenīru – plauktiņu, uz kura mēs, tāpat kā citi cilvēki, varam izkārtot savas piemiņas lietas vai rekvizītus: medaļas, ordeņus, godarakstus, krūzītes, šķīvīšus, zīmīgas fotogrāfijas un sirsnīgas dāvanas.
Te ir no padomju laika kultūrpreču veikala nākušais lellis Ričs, plakāti, aizsargkostīmi, lakatiņi, karikatūras un citas lietas, trūkst tikai magnētiņu un pildspalvu. Blakus ir divu fotogrāfu darbi: Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga ir izstādījis vissvaigāko darbu ciklu – vēl tikai 22. februārī fiksētos Stokholmas ceļojuma iespaidus, Gatis Spalvēns – arhaiskas fotogrammas saspēlē ar savu uzvārdu “Spalv` Ēn`s”.
Fotogrāfisku realitāti reizē ar sirreālu noskaņu gleznā “Mākslas telpa/ objektu riņķa dancis” ir sasniedzis no Dundagas puses nākušais Armands Zēfelds.
Izstādes gaita noslēdzas ar efektīgajām Andra Vītola lielformāta gleznu kompozīcijām kontrastā ar fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka ciklu “Ped-vāles motīvs”, kas tapis 1996. gada Pedvāles muižu drupu estētikā.
Ar savas autortehnikas (melnbaltās fotogrāfijas burzījumi un kolorēšana) virtuozu lietojumu ir radīti 14 smalkai glezniecībai tuvu stāvoši darbi.
Izstāde Pedvāles muižā ir apskatāma sestdienās un svētdienās no plkst. 10 līdz 18. Iespējams, jūlijā notiks mākslinieku rezidences, kā arī Talsu mākslinieku oficiāla izstādes atklāšana.
