Bez represīvās varas, ar autoritātes spēku! Kā Eiropas pilsoņu tiesības sargā ombuds 0
Viens no uzdevumiem, ko veic katrs no Eiropas Parlamenta (EP) sasaukumiem un ko nāksies darīt arī 8. jūnijā ievēlētajiem deputātiem, ir Eiropas ombuda vai tiesībsarga ievēlēšana.
2019. gadā uz šo amatu kandidēja, tiesa, ievēlēts gan netika, arī bijušais Latvijas politiķis Nils Muižnieks. Ko dara Eiropas ombuds, par ko tam sūdzas un cik bieži pie Eiropas ombuda vēršas Latvijas iedzīvotāji?Kā “Mājas Viesim” stāsta starptautisko tiesību doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Jānis Grasis, ombuds Eiropas Parlamentā tiek ievēlēts saskaņā ar līgumu par Eiropas Savienības (ES) darbību.
“Tā kā Eiropas ombuds nodarbojas ar labas pārvaldības uzlabošanu ES līmenī, tad vidusmēra latvietim Eiropas ombuda darbība droši vien var likties maznozīmīga. Tomēr, manuprāt, pateicoties Emīlijas O’REilijas autoritātei, Eiropas ombuds ir devis savu pienesumu ES pārvaldības uzlabošanai.”
Eiropas ombuds nebūt nav “virspriekšnieks” dalībvalstu tiesībsargiem, tādas subordinācijas nav, taču sadarbība starp Latvijas tiesībsargu un Eiropas ombudu notiek. Pret kurām ES institūcijām 2023. gadā Eiropas ombuds uzsācis visvairāk izmeklēšanu par iespējamām administratīvām kļūmēm?
Latvijas iedzīvotāji pērn sūdzējušies tikai sešas reizes. Ne par vienu no saņemtajām sūdzībām nav sākta īpaša izmeklēšana.
Salīdzinoties ar kaimiņiem – igauņi sūdzējās četras reizes, un divos gadījumos uzsākta izmeklēšana, bet lietuvieši rakstīja 13 sūdzības, un izmeklēšanas uzsāktas arī divos gadījumos.
Sūdzēties var jebkurš ES iedzīvotājs
Ombuds ir pilnvarots no jebkura Eiropas Savienības pilsoņa vai fiziskas personas, kura dzīvo kādā dalībvalstī, vai no juridiskas personas, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, pieņemt sūdzības par ES iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi ES Tiesa. Eiropas ombuds tāpat aktīvi izskata plašākas sistēmiskas problēmas ES pārvaldībā. Starp Eiropas ombuda pienākumiem ir arī nodrošināt, lai ES iestādes nepārkāpj cilvēku pamattiesības. Praksē lielākoties sūdzības tomēr tiek saņemtas no pilsoņiem.
Ombuds palīdz cilvēkiem, uzņēmumiem un organizācijām risināt problēmas saskarsmē ar ES pārvaldības iestādēm, izmeklējot sūdzības par ES iestāžu un struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, kā arī izskatot plašākas sistēmiskas problēmas.
Latvijas Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa “Mājas Viesim” skaidro, ka Eiropas ombuds sūdzības parasti vairāk izvērtē pat ne tik daudz no cilvēktiesību, cik no labas pārvaldības aspekta, jo Eiropas ombuda galvenais uzdevums ir pārraudzīt, lai ES institūcijas ievēro šo labas pārvaldības principu.
Kaut ombuda tīmekļa vietnē uzsvērts, ka šī iestāde sauc pie atbildības ES iestādes un aģentūras, kā arī sekmē labu pārvaldību, realitātē tās lēmumiem ir vairāk rekomendējošs raksturs. Tādējādi var vilkt paralēles ar Latvijas tiesībsargu, kam arī nav represīvās varas.R. Siliņa, turpinot šo salīdzinājumu, gan piebilst, ka Latvijas Tiesībsarga biroja pārstāvji tomēr vairāk iesaistās dažādos likumdošanas procesos, piemēram, kā eksperti. Turklāt, ja kaut ko neizdodas panākt ar rekomendācijām, ir iespēja arī vērsties Satversmes tiesā.
Arī Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs (“Latvijas attīstībai”) saka: “Vērā ņemamu pilnvaru Eiropas ombudam nav, līdz ar to nav ietekmes sviru. Tas ir līdzīgi kā tiesībsargam Latvijā, ka viņa atzinumi ir lielākoties rekomendējoši, tomēr tā ir iespēja pievērst uzmanību kādiem problēmjautājumiem.”
Sūdzību skaits pieaug
opumā Eiropas ombuds pērn saņēma 2392 sūdzības, bet uzsāktas vien 393 izmeklēšanas. 1500 saņemtās sūdzības neatbilda Eiropas ombuda kompetencei, jo neattiecās uz ES institūciju rīcību. Visbiežāk šādas neatbilstošas sūdzības saņemtas no Spānijas, Polijas un Vācijas.
Dati liecina, ka pēdējos gados kaut nedaudz, bet aizvien pieaug saņemto sūdzību skaits. R. Siliņa vērtē: no sūdzību skaita vien nevar spriest par to, vai iestādes biežāk pārkāpj labas pārvaldības principus. “Kādā gadījumā, kad tiešām ir pārkāpums, sūdzība varbūt nemaz netiek iesniegta, bet citreiz toties tiek iesniegta nepamatota sūdzība,” viņa paskaidro.
Latvijas iedzīvotāji pērn sūdzējušies tikai sešas reizes. Ne par vienu no saņemtajām sūdzībām nav sākta īpaša izmeklēšana. Salīdzinot ar kaimiņiem – igauņi sūdzējās četras reizes, un divos gadījumos uzsākta izmeklēšana, bet lietuvieši rakstīja 13 sūdzības, un izmeklēšanas sāktas arī divos gadījumos.
Latvijas iedzīvotāji kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās ES, Eiropas ombudam iesnieguši kopumā 235 sūdzības. Visvairāk – 29 sūdzības – no mūsu valsts saņemtas 2021. gadā, taču vismazāk – vien trīs – 2015. gadā.
Kopumā, piemēram, pērn saņemtās sūdzības lielākoties bijušas par ES iestāžu darba caurspīdību un atbildību (par to uzsāktas 127 izmeklēšanas), par kultūru un servisu (80 izmeklēšanas), par pieņemšanu vai, visticamāk, nepieņemšanu darbā šajās iestādēs (57 izmeklēšanas).
Sūdzas, jo netiek pie informācijas
Pēdējos gados jo īpaši vairojies sūdzību skaits par ES institūciju dokumentu pieejamību. Pirms desmit gadiem par šo tematu tika saņemtas vidēji 45 sūdzības gadā, pirms astoņiem gadiem jau vidēji 83 sūdzības gadā, bet nu tiek iesniegtas vidēji 129 sūdzības gadā. Kopumā 26 procenti no visām ombuda pēdējo trīs gadu laikā uzsāktajām izmeklēšanām attiecas uz to, kā ES iestādes risināja pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem, kaut “uz papīra” ES pilsoņiem nodrošinātas plašas tiesības piekļūt ES administrācijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Trīs ES iestādes pilnībā neievērojot savienības prasības par piekļuvi dokumentiem. Ombuda izmeklēšanā secināts: ja iestādes atsakās sniegt kādus dokumentus un šis atteikums tiek pārsūdzēts Eiropas Komisijā, tā 85 procentos gadījumu nokavē pieprasījumu izskatīšanas termiņus.
Lielākā daļa sūdzību par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saņemtas no 2021. līdz 2023. gadam, jau sākotnēji iesniegtas pret pašu Eiropas Komisiju. Šādas sūdzības bija 239, bet tas nav pārsteigums, jo tā ir lielākā ES iestāde un saņem visvairāk pieprasījumu sniegt dažādu informāciju. Par citām ES iestādēm sūdzas daudz mazāk.
Piemēram, otra iestāde, par ko visbiežāk sūdzējās, ir Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra “Frontex”, par ko saņemtas 25 sūdzības.
Seko Eiropas Zāļu aģentūra un Eiropas Ārējās darbības dienests: par katru no šīm iestādēm sūdzējās 15 reizes. Par pašu Eiropas Parlamentu saņemtas 14 sūdzības, bet par ES Padomi – 11, 82 procentos gadījumu sūdzējās pilsoņi, bet tikai 18 procentos gadījumu – iestādes.
Tomēr lielais sūdzību skaits ne tik daudz tiek saistīts ar to, ka iestādes kļūst aizvien noslēgtākas, bet gan ar lielāku sabiedrības izpratni par ombuda lomu.
Pats ombuds toties palielinājis sūdzību izskatīšanas ātrumu. Vairumā gadījumu šīs amatpersonas iejaukšanās ir par labu sūdzības iesniedzējam un lielākā daļa izmeklēšanu tika slēgtas kā atrisinātas. Ombuds mēdz arī iesniegt risinājuma priekšlikumu, ko iestāde pieņem, tādējādi nodrošinot plašāku piekļuvi informācijai.
Taču attiecībā uz Eiropas Komisiju ombuds konstatēja, ka tā sistēmiski un būtiski kavējas, apstrādājot pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem, un tā ir uzskatāma par pārvaldes kļūdu. Ombuds gan lūdza Komisiju steidzami labot šo situāciju, gan arī iesniedza Eiropas Parlamentam īpašu ziņojumu. Martā parlaments pārliecinoši atbalstīja rezolūciju par to, ka šī pārvaldes kļūda jānovērš.
Jāpiebilst, ka par informācijas nesniegšanu ir iespējams vērsties arī ES tiesā, taču sūdzības ombudam tiek uzskatītas par zemāka riska un ātrāku alternatīvu tiesvedībai. Īpaši šāda iespēja nepieciešama sūdzību iesniedzējiem, kuriem nebija finanšu līdzekļu, lai ierosinātu tiesvedību.
Par paveikto Eiropas ombuds ik gadu sagatavo ziņojumu. Piemēram, ziņojumā par pagājušā gada darbiem pausts, ka šī iestāde centusies panākt taustāmus uzlabojumus sūdzību iesniedzējiem un sabiedrībai ES pārvaldē, centusies darboties proaktīvi, tātad ne tikai reaģēt uz sūdzībām.
Izmeklēšanas par zemes pirkšanu un mātes tiesībām
Gadījumos, kad bijušas izmeklēšanas, ombuds savā mājas lapā pēcāk arī publicē ziņojumu par attiecīgo gadījumu un tiesībsarga rīcību tajā. Pārskatot šos ziņojumus, Latvijas vārds nav bieži atrodams. Interesanti, ka ir gadījumi, kad citu ES dalībvalstu pilsoņi iesniedz sūdzības saistībā ar Latvijā pieņemtiem lēmumiem. Ņemot vērā Eiropas ombuda funkcijas, sūdzības gan ir nevis tieši par mūsu valsts varas iestāžu lēmumiem, bet par ES institūciju reakciju uz tiem.
Tā 2019. gadā kāds Dānijas lauksaimnieks sūdzējies par to, ka Eiropas Komisija, viņaprāt, nepietiekami reaģējusi uz Latvijā pieņemtu likumu, kas liedza pirkt lauksaimniecības zemi tiem, kas neprot latviešu valodu. Eiropas Komisija gan bija uzsākusi pārkāpumu procedūru pret Latviju, tomēr sūdzētājs uzskatīja, ka tas nav pietiekami. Sūdzības iesniedzējs, kuram tobrīd jau piederēja lauksaimniecības zeme Latvijā, uzskatīja, ka zemes iegādes ierobežojums ir pretrunā ES tiesību aktiem, jo īpaši brīvībai veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvai apritei starp dalībvalstīm, un bija par to jau sūdzējies komisijai, kā arī bija neapmierināts ar komisijas uz to sniegto atbildi.
Komisija ombudam skaidroja, ka pārkāpuma procedūra pret Latviju uzsākta jau 2015. gadā, taču lēmums joprojām nav pieņemts, jo tiek veikts visaptverošs pētījums par situāciju Latvijā un ierobežojumu samērīgumu. Turklāt, ņemot vērā lauksaimniecības zemes jautājumu lielo jutīgumu Latvijas politikā, komisija apgalvoja, ka pagaidām ir lietderīgāk turpināt diskusiju ar Latvijas valdību ārpus formālās pārkāpuma procedūras.
Savukārt sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka neviens no komisijas veiktajiem pasākumiem saistībā ar pārkāpuma procedūru pret Latviju nav bijis efektīvs un tai vajadzējis vērsties ES tiesā. Ombuds šajā situācijā nelēma par to, vai un kā komisijai vajadzēja vērsties pret Latviju, taču atzina, ka uz sūdzētāja sūdzību tā sniegusi atbilstošu atbildi un nav pieļāvusi administratīvas kļūdas.
Bijis arī gadījums, kad atzinums par situāciju Latvijā rakstīts pēc tam, kad pie Eiropas ombuda vērsās Latvijas tiesībsargs. Tas notika 2022. gadā, kad jauna Latvijas zinātniece bija vērsusies pie pašmāju ombuda, sūdzoties par to, ka zinātniekam, kurš postdoktorantūras programmas ietvaros strādā pētniecības projektā, kas saņem finansējumu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), nav tiesību uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Eiropas institūcijas šajā lietā bija iesaistītas tādējādi, ka ERAF saņem finansējumu no ES, un ES līmenī tiek arī lielā mērā noteikts, uz kādiem nosacījumiem šajos projektos strādā zinātnieki.
Zinātniece vēlējās izmantot grūtniecības un dzemdību, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumu laikā, kas atvēlēts projektam. Lai to panāktu, viņa lūdza Latvijas attiecīgās iestādes atlikt projekta pabeigšanas termiņu. Iestādes, atsaucoties uz kādu no ES regulām, atbildēja, ka tas nav iespējams: projekts jānoslēdz ar paredzētajiem rezultātiem iepriekš paredzētajā termiņā.
“Būtībā projekta nosacījumi prevalēja pār šīs sievietes tiesībām būt par māti un pienākumu rūpēties par savu bērnu. Projekts gāja uz priekšu, lai tur vai kas,” saka R. Siliņa.
“Tas nav taisnīgi, jo šajā gadījumā veidojas diskriminācija dzimuma dēļ. Toreiz Eiropas ombuds ļoti ātri noreaģēja un lika rast risinājumu. Eiropas Komisijas atbilde gan bija nejēdzīga, ka tā vēl lemj un lems, un skatīsies. Atrisinājies šajā lietā vēl nekas nav.”
Toreiz Latvijas Tiesībsarga birojā arī tika izpētīts, ka nosacījumi nebūt nav vienādi: atkarībā no tā, kurš ES fonds finansē projektu, ir iespējamas arī atkāpes projekta pabeigšanas termiņos.
R. Siliņa piebilst, ka Eiropas ombuds nebūt nav “virspriekšnieks” dalībvalstu tiesībsargiem, tādas subordinācijas nav, taču sadarbība starp Latvijas tiesībsargu un Eiropas ombudu notiek. Piemēram, dažkārt Latvijas tiesībsargam ir būtiski noskaidrot, kā kādi jautājumi tiek risināti citās ES dalībvalstīs. Tādā gadījumā, izmantojot Eiropas ombuda tīklu, iespējams ātri piekļūt šādai informācijai.
Ombuda amatā – piecu bērnu māte
Šobrīd Eiropas ombuda amatā esošā Emīlija O’Reilija nāk no Īrijas. Amatā viņa ir jau vairāk nekā desmit gadus un tajā pārvēlēta jau trīs reizes. Pirmo reizi ievēlēta 2013. gada jūlijā, taču, tā kā katram jaunam EP sasaukumam ir tiesības izvēlēties “savu” ombudu, 2014. gadā pēc EP vēlēšanām viņa atkārtoti kandidēja un nu jau tika ievēlēta uz piecu gadu pilnvaru termiņu. 2019. gada decembrī nu jau aizejošais parlaments E. O’Reiliju amatā ievēlēja vēlreiz. Ombude uzskata, ka ES jau ir labi administratīvie standarti, tomēr tai ir pienākums panākt visaugstāko iespējamo standartu eiropiešu labā. Viņasprāt, lai panāktu pilnīgu sabiedrības uzticēšanos, ES iestādēm jāstrādā tā, lai tās kļūtu par iedzīvotājiem labvēlīgu, atbildīgu un pārredzamu dienestu un ievērotu visaugstākās ētikas normas.
Pirms nonākšanas Eiropas ombuda amatā E. O’Reilija bija ombude savā valstī Īrijā, kur bija pirmā sieviete, kas nonākusi šajā amatā.
Vēl pirms tam tagadējā tiesībsardze darbojās kā žurnāliste un redaktore, tostarp sarakstījusi trīs ļoti atzinīgi novērtētas grāmatas par Īrijas politiku un plašsaziņas līdzekļiem. Pašlaik viņa ir arī Hārvarda Universitātes Nīmena Žurnālistikas fonda starptautiskās konsultatīvās padomes locekle.
Saņēmusi nozīmīgas balvas gan kā žurnāliste, gan arī ombude. Emīlija O’Reilija ir precējusies, un viņai ir pieci bērni.
Vai spēj cīnīties pret deputātu pārkāpumiem?
Kandidātus Eiropas ombuda amatam izvirza vismaz 40 EP deputāti, kuriem jāpārstāv vismaz divas dalībvalstis. Piemēram, 2019. gadā uz šo amatu bija izvirzīti kopumā pieci kandidāti.
Pēc izvirzīšanas un kandidatūras apstiprināšanas kandidāti tiek aicināti uz Lūgumrakstu komiteju, kurā izklāsta savas prioritātes ombuda amatā. Savukārt balso par nākamo ombudu jau viss EP. Balsošana notiek aizklāti, kā tas parasti parlamentā pieņemts, vēlot kādas amatpersonas. Protams, ka ievēlēts ir tas, kurš saņem balsu vairākumu. Taču interesants ir nosacījums: ja nodotais balsu skaits par kandidātiem ir vienāds, amats tiek gados vecākajam kandidātam.
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (“Jaunā Vienotība”), kura jau vairākus sasaukumus strādā EP, teic, ka neatceras, ka jebkad būtu bijušas kādas īpašas kolīzijas un politiskie tirgi saistībā ar šo amatu. Bieži gan ierasts, ka vēlēšanās deputāti atbalsta savas valsts pārstāvi. I. Vaidere neslēpj, ka N. Muižniekam iepriekšējā ombuda izvēles procesā diez vai tika tautiešu balsis “viņa nostājas pret dažādiem jautājumiem, piemēram, nepilsoņiem, dēļ”.
Viņas ieskatā O’Reilija kā Eiropas ombude bijusi laba izvēle.
I. Ijabs vērtē, ka tas, vai kandidātam uz ombudsmeņa amatu izdosies tikt ievēlētam, lielā mērā atkarīgs no kandidāta atpazīstamības.
Eiroparlamentārietis atzīst, ka vismaz EP deputāti savā ikdienas darbā ombuda klātbūtni maz jūt, tomēr esošās ombudsmenes darbs EP tiek vērtēts samērā labi un esošā ombude tiek atzīta par pieredzējušu un aktīvu. Reālu ietekmes sviru trūkums neliedz O’Reilijai būt aktīvai arī jautājumos, ko tā tieši ietekmēt nevar. Piemēram, viena no pamanītām O’Reilijas aktivitātēm ir arī došanās uz dažādiem patvēruma meklētāju centriem, lai izvērtētu situāciju tajos. Pērn viņa pat veica īpašu izmeklēšanu, lai izprastu “Frontex” lomu meklēšanas un glābšanas operācijās Vidusjūrā, un atsevišķā izmeklēšanā aicināja šo institūciju darīt vairāk, lai nodrošinātu migrantu pamattiesības.
O’Reilija iesaistījusies tā sauktajā Katargeitā: šis korupcijas skandāls izcēlās 2022. gada decembrī, kad līdz ar bijušo Eiropas Parlamenta deputātu Antonio Pancēri tika aizturēta toreizējā EP viceprezidente Eva Kaili un viņas draugs. Vēlāk apsūdzības par nelikumīgu Kataras un Marokas interešu lobēšanu EP tika izvirzītas vēl vairākiem deputātiem un ar tiem saistītām personām, un kratīšanas laikā šo personu dzīvesvietās konfiscēja pusotru miljonu eiro skaidrā naudā.
Tāpat ombude norādījusi, ka ir riski gadījumos, kad Eiropas komisāri vai augsti ES institūciju ierēdņi sāk strādāt nozīmīgos lobistu kantoros vai ietekmīgos uzņēmumos bez tā sauktā “atdzišanas” perioda. Arī savā ziņojumā parlamentam par darbu 2023. gadā O’Reilija norādīja, ka jau kopš 2022. gada nogales korupcijas skandāla īpaši pievērsusies ētikas jautājumiem.
Neraugoties uz esošās ombudes aktivitāti, EP ir spriests par to, ka būtu nepieciešams veidot kādu institūciju, kuras funkcija būtu kopā ar kompetentām dalībvalstu iestādēm pārbaudīt, vai EP deputāti, kā arī Eiropas komisāri nav iesaistīti kādos interešu konfliktos. Esot cerība, ka šāda institūcija vismaz mazinātu turpmāku “geitu” iespējamību. Viena no idejām bija arī paplašināt ombuda pilnvaras, lai šī institūcija varētu veikt šādu izvērtējumu, taču vismaz pagaidām šī iecere realizējusies nav.
I. Vaidere, kura kopumā arī Eiropas Ombuda institūciju vērtē kā noderīgu, gan uzskata, ka jau šobrīd tai ir gana daudz sviru, lai cīnītos arī ar eiroparlamentāriešu ētikas un interešu konflikta pārkāpumiem. Tāpēc jauna iestāde nebūtu veidojama. “Ja tāda radīsies, atkal vairosies ierēdņu armija. Es esmu pilnīgi pret to, jo jau tāpat birokrātija ES, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, kad Latvija tajā iestājās, ir ļoti vairojusies,” saka I. Vaidere.
I. Ijabs cer, ka nākamais EP sasaukums vairāk paveiks, lai novērstu interešu konfliktus ES institūciju iekšienē, kā arī izvērtēs, vai ir pareizi tas, ka EP deputāti līdztekus pienākumu pildīšanai parlamentā drīkst arī ieņemt amatus lielu uzņēmumu valdēs.
I. Vaidere norāda, ka jau šobrīd arī paša EP rokās ir instrumenti, lai sodītu savus locekļus par neatbilstošu rīcību. Diemžēl tie ne vienmēr tiek likti lietā.
“Tā kā Eiropas ombuds nodarbojas ar labas pārvaldības uzlabošanu ES līmenī, tad vidusmēra latvietim Eiropas ombuda darbība droši vien var likties maznozīmīga. Tomēr, manuprāt, pateicoties Emīlijas O’Reilijas autoritātei, Eiropas ombuds ir devis savu pienesumu ES pārvaldības uzlabošanai. Protams, ES kopējā pārvaldības struktūra ir visai smagnēja un tai prasītos diezgan radikālas reformas,” secina J. Grasis.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
