Kā mediķi vērtē Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) darbu? “LA” aptauja 16
Normunds Sikora, perfuziologs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā: “LĀB jau sen nepieciešama paaudžu maiņa, diemžēl jaunos ārstus šajā biedrībā tikpat kā neielaiž. Tas nav nekāds pārsteigums, jo Latvijā ir ierasts – vecā paaudze viens otram draugs un kolēģis. Ja biedrībai būs jauns un aktīvs prezidents, tās darbība mainīsies pozitīvā virzienā, gan aizstāvot ārstu tiesības, gan arī palīdzot celt viņu kvalifikāciju. Biedrībai vajadzētu iestāties par to, lai visi ārsti būtu civiltiesiski apdrošināti pret profesionālām neveiksmēm. Bet mums neviens pat to nepiedāvā, izņemot privāti praktizējošos ārstus, kuriem šī apdrošināšana ir obligāta. Tiesa, pastāv Ārstnieciskā riska fonds, bet tas tomēr nav viens un tas pats.”
Lauris Šmits, neiroķirurgs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā: “Gribētu sagaidīt no Ārstu biedrības līdzīgu autoritāti, kāda ir ārstu kamerai Vācijā. Tajā risina visus jautājumus, kas saistīti ar ārstniecību, jo politiķiem ir ļoti svarīgs ārstu kameras akcepts. Gribētos, lai politiķu sadarbība ar Ārstu biedrību ir racionālāka un lai biedrībai tiktu dotas lielākas lemšanas tiesības. Pagaidām LĀB ir tikai informācijas savākšanas vieta, nevis ārstu aroda organizācija ar visām nepieciešamajām pilnvarām.”
Līga Kozlovska, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja: “Tā kā esmu praktizējoša ārste ar diezgan lielu pieredzi, varu atļauties izteikt šaubas, vai ārstiem ir kāds labums no LĀB pastāvēšanas. Šīs organizācijas darbs ir tik ļoti uz sevi vērsts, ka liela daļa ārstu nejūt ne viņu ekonomisko, ne tiesisko interešu aizstāvību. Par to cīnās ārstu asociācijas bez biedrības vadības līdzdalības. Ārstu biedrību faktiski vada žurnālists. Nenoliedzami, informācija ir vajadzīga, bet tas nav primārais Ārstu biedrības vadītāja uzdevums, īpaši, ja galvenie jautājumi ir atstāti novārtā.”
Valdis Siļķe, ķirurgs Rīgas rajona slimnīcā: “Ārstu biedrība kā organizācija savu darbu veic, bet atsevišķos gadījumos ir vēlēšanās saņemt kaut ko vairāk un labāk. Ja runājam par ārstu kvalifikācijas celšanu, tad, jāteic, problēmas rada zemā konkurence speciālistu darbam stacionāros. Piemēram, ginekologi labprāt izvēlas strādāt mazāk atbildīgā darbā ambulatori nekā dzemdību nodaļās, kur jāatbild par divām dzīvībām un jāstrādā dienu un nakti. LĀB rūpējas par mediķu kvalifikācijas paaugstināšanu, organizējot izglītojošus kursus. Tajā pašā laikā Veselības ministrijas nepareizā politika novedusi pie tā, ka jaunie speciālisti uz darbu stacionāros nepretendē, un daudzi, kas agrāk strādājuši slimnīcu nodaļās, izvēlas mazāk atbildīgu darbu, toties pelna vairāk. Ārstu biedrība ar varu šo politiku nevar izmainīt. Ne vienmēr mani apmierina LĀB attieksme pret veselības aprūpes politikā notiekošo, bet es maldinātu sabiedrību, ja apgalvotu, ka biedrība necīnās par ārstu un pacientu tiesībām. Tiesa, Ārstu biedrības ietekme nav liela.”
Dace Matule, ginekoloģe, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente: “Ārstu biedrība ir organizācija, kurai, no vienas puses, būtu jāatrod kompromiss ārstu problēmu risināšanā. No otras puses, ja šai organizācijai nav politiska atbalsta, tad nav jēgas cīnīties par pozitīvām pārmaiņām veselības aprūpes sistēmā, kaut vai panākot to, lai nav tik lielas atšķirības starp valsts un privāto medicīnu, tajā skaitā arī kvalitātes ziņā.
Ja pavērtē Ārstu biedrības valdes sastāvu, jāatzīst, ka tur nav jaunu ārstu, tie visi ir pusmūža cilvēki vai vēl cienījamākā vecumā. Jaunajiem cīnītājiem vajadzētu būt kopā ar šīs organizācijas prezidentu Pēteri Apini un valdi. Diemžēl jaunie mediķi Ārstu biedrības darbā tikpat kā neiesaistās. LĀB nav politiska atbalsta un nav arī īsti skaidrs, kā to panākt. Nebūtu godīgi visus akmeņus mest uz LĀB prezidentu Pēteri Apini, taču nenoliegšu, ka problēma ir sarežģīta un divtūkstošo gadu sākuma eiforija ir pazudusi.”
