Atvērtais elektrības tirgus rada mānīgas iespējas 4
Autores: Dace Skreija, Indra Lazdiņa
Vienīgi konkurence varētu mazināt elektroenerģijas un gāzes cenu pieauguma dinamiku un politisko manipulāciju riskus, uzskata eksperti. Diemžēl Baltijas valstīs un to enerģētiskajos savienojumos ar Eiropas tīkliem šī konkurence ir ierobežota un enerģētika jau sen ir kļuvusi par ieroci pasaules ietekmes sadalē, secina Fizikālās enerģētikas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs, Dr.sc.ing. Vilnis Krēsliņš.
Savukārt Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds uzsver, ka Krievijas agresija pret Ukrainu liek mums vēlreiz apjaust, cik būtiski Latvijai liberalizēt gāzes tirgu. Tieši politika viesa izmaiņas arī Latvijas valdošās koalīcijas plānos pilnībā liberalizēt Latvijas elektroenerģijas tirgu ar šā gada aprīli un pārcelt to uz 2015. gada janvāri – pēdējo termiņu, lai nepārkāptu savas saistības.
“Latvenergo” Nr. 1
Piedāvājumus mājsaimniecībām Latvijā bija paspējuši sagatavot trīs piegādātāji – “Latvenergo” meitas uzņēmums “Elektrum Latvija”, kā arī “Baltcom” un “BCG Riga”, abi jaunpienācēji. Uzņēmumi elektrību galvenokārt var pirkt no “Latvenergo”, igauņu “Eesti Energia” meitas uzņēmuma Latvijā “Enefit” u. c.
“Latvenergo” apgrozījums 2013. gadā ir pieaudzis par 3% līdz 1,1 miljardam eiro, savukārt peļņa samazinājusies līdz 42 miljoniem eiro, liecina uzņēmuma neauditētie rezultāti.
Uzņēmuma klientu skaits ārpus Latvijas ir sasniedzis gandrīz 28 tūkstošus, tajā skaitā 21,5 tūkst. mājsaimniecību Igaunijā. “Latvenergo” komunikācijas direktors Andris Siksnis teic, ka uzņēmuma plānos šogad ir būtiski palielināt gan klientu skaitu Igaunijā un Lietuvā, gan pārdotos elektroenerģijas apjomus šajās valstīs.
Enerģētikas uzņēmumi, fokusējoties uz ārvalstu tirgus daļu iegūšanu, zaudē “mājas spēlē”. Tā Latvijā “Latvenergo” tirgus daļa pērn ir samazinājusies līdz 81%, kas pamatā ir skaidrojams ar metalurģijas milža “Liepājas metalurgs” bankrotu un darbības pārtraukšanu, kā arī agresīvo konkurenci biznesa klientu segmentā.
Latvija ir mazs tirgus, tāpēc šeit nevarot gaidīt daudzus elektrības tirgotājus, kuri piedāvātu savus pakalpojumus ar lielām atšķirībām cenā, saka “Latvenergo” elektroenerģijas pārdošanas direktors Dāvis Skulte. Ja elektroenerģijas tirgi ir aktīvi, tad katru gadu tirgotājus maina 5 – 10% lietotāju, tā notiek, piemēram, Skandināvijā, Igaunijā. Taču šajās valstīs ir arī lielāks patēriņš. Igaunijā mājsaimniecībās tas ir teju divas reizes lielāks nekā vidēji Latvijā, kur viena mājsaimniecība tērē ap 150 – 180 kW mēnesī. Parasti klientiem ar mazu patēriņu tirgotāju maiņa dod nelielu efektu, jo ietaupījums ir pāris desmiti eirocentu mēnesī.
Šobrīd “Latvenergo” ir pārtraukusi informatīvo kampaņu, kurā uzrunāja Latvijas mājsaimniecības izvēlēties uzņēmuma pakalpojumus, atbildes nesniedz ne “Latvenergo”, ne Ekonomikas ministrija, vai “Latvenergo” dosies pie regulatora ar jaunajiem tarifu plāniem jau šogad, neparedzot tos dotēt, vai valsts uzdos “Latvenergo” turpināt dotēt iedzīvotājus. Taču tādā gadījumā Saeimai būs jālemj par 2014. gada budžeta samazināšanu.
Eksportā zaudējumi
“Eesti Energia” 2013. gadā sasniedzis jaunus rekordus: 966,4 miljonu eiro apgrozījumu (+18%) un 159,5 miljonu eiro tīro peļņu. “Enefit” Lietuvā un Latvijā pērn ir izdevies palielināt gan mazumtirdzniecības apjomus, gan arī jauno klientu skaitu. Uzņēmumam 2013. gada beigās Latvijā atvērtā tirgus robežās bija 1,8 tūkst. klientu, savukārt Lietuvā – 905 klienti.
“Baltijas valstīs “Eesti Energia” tirgus daļa ir 31%. Latvijā – 17%, Lietuvā – 9% un Igaunijā 71%,” skaidro “Eesti Energia” pārstāve Elīsa Vennika.
“Eesti Energia” savā pārskatā par 2013. gadu atzīmē, ka pārvades sadales principu dēļ nav iespējams fiksēt nākotnes cenu starpību uz Latvijas–Igaunijas robežas. Un, tā kā uzņēmumam nav pietiekamu ražošanas jaudu Latvijā vai Lietuvā, bija jāpērk elektrība biržā par augstāku cenu, lai spētu apkalpot līgumus šajās valstīs. Tādēļ uzņēmums ir atlicis plānus tirgot elektrību mājsaimniecībām Latvijas tirgū, kā arī nolēmis pārtraukt slēgt līgumus ar Latvijas un Lietuvas uzņēmumiem par fiksētām elektrības cenām.
Uzņēmums jau ir ierēķinājis gaidāmos zaudējumus Latvijas un Lietuvas tirgiem (saskaņā ar līgumiem līdz 2018. gadam), jo līgumu pārdošanas cenas ir fiksētas zemākā līmenī nekā brīvā tirgus cenas.
Lai arī elektrības cena veido tikai vienu trešdaļu no kopējā elektrības rēķina, šobrīd mūs ietekmē agrāk pieņemtie lēmumi.
Pirmkārt, 2011. gadā tika pieņemts ne pārāk pārdomāts lēmums par “starta tarifa” ieviešanu – pirmajām mājsaimniecībās patērētajām 1200 kilovatstundām noteikt zemāku cenu, nekā ir to pašizmaksa.
Otrkārt, iepriekšējo gadu lēmumi par atbalstu atjaunojamajai jeb tā sauktajai zaļajai enerģija, uzliekot “Latvenergo” par pienākumu iepirkt šo enerģiju par paaugstinātu cenu, maksājot tās ražotājiem obligātā iepirkuma komponenti (OIK), kas arī atspoguļojas tarifā.
Izpratnei par “zaļo” enerģiju traucē kārtība, ka subsīdijas saņem arī “Latvenergo” par TEC no gāzes ražoto elektrību. “TEC vairāk ir elektrosistēmas drošības jautājums. Elektrība netiek uzkrāta, tā tiek saražota atbilstoši šī mirkļa prasībām, sistēmai ir jābūt sabalansētai. Ja Daugavā nav ūdens vai līnija atslēgusies, vai kādi citi iemesli, tā jāražo TEC,” skaidro V. Krēsliņš.
2012. gadā obligātā iepirkuma izmaksas sasniedza 341,3 milj. eiro, bet subsidētās enerģijas ražotāju skaits bija 368, liecina Ekonomikas ministrijas apkopotā informācija. 2013. gadā obligātā iepirkuma izmaksas virs tirgus cenas sasniegs 209,9 milj. eiro. Lai nepieļautu OIK pieaugumu rēķinos, valdība ar 2014. gadu ieviesusi subsidētās enerģijas nodokli (SEN), kas jāmaksā subsīdiju saņēmējiem un ar ko plānots mazināt OIK pieaugumu.
Trūkst jaudu
Nepietiekamās elektroenerģijas starpsavienojumu jaudas ar “ārpasauli” ir vēl viens iemesls, kāpēc brīva tirgus apstākļos cenas pagaidām nesamazināsies. Latvija un Lietuva ietilpst atsevišķā elektrības cenu apgabalā nekā Igaunija vai Skandināvija, kur elektrības cenas ir zemākas. Kaut arī Skandināvijā tiek ražota samērā lēta enerģija, pateicoties hidroresursiem un atomelektrostacijām, mēs pie tās netiekam.
Latvijas zelta fonds ir lielās hidroelektrostacijas – Daugavas kaskāde, kuras uzstādītā jauda 1535 MW, TEC-1 un TEC-2 ar uzstādīto jaudu 1025 MW. Diemžēl ne tik spoža situācija ir ar pārvades (augstsprieguma) tīkliem un sadales tīkliem, pa kuriem transformētu elektrību saņem patērētāji. Situācija Lietuvas–Latvijas apgabalā uzlabosies, kad 2016. gadā tiks nodots ekspluatācijā ”NordBalt” kabelis starp Lietuvu un Zviedriju, bet 2020. gadā – palielināta pārvades jauda starp Latviju un Igauniju, kuru ar Somiju jau savieno kabelis.
“Ja Skandināvijā elektrības cenas arī turpmāk būs zemākas nekā Baltijā, pēc starpsavienojumu izbūves cenas izlīdzināsies, Baltijā kļūs zemākas, Skandināvijā augstākas. Baltijā ieguvēji būs elektrības lietotāji, zaudētāji būs elektrības ražotāji, kas elektrību pārdod elektrības biržā (to peļņas iespēja mazinās),” pieļauj AS “Augstsprieguma tīkls” valdes priekšsēdētājs Varis Boks.
Vadi pārāk gari
Līdzās elektrības cenai, OIK un pievienotās vērtības nodoklim atlikušo trešdaļu elektrības tarifā veido pārvades tīklu tarifi. Elektrības pārvadi veic uzņēmums “Sadales tīkls”, kas ir viens no “Latvenergo” meitasuzņēmumiem. Šogad politisku iemeslu dēļ, visticamāk, sadales tīklu tarifi diezin vai mainīsies, norāda eksperti.
Pārvades un sadales tarifu regulēšana tiek saglabāta tirgus apstākļos. Tas nozīmē, ka to izmaiņām ir jāsaņem regulatora atļauja. Sadales elektrotīklu kopgarums Latvijā ir gandrīz 95 000 km. “Latvijas viensētu sistēma, kad kilometriem garas elektrības sadales līnijas iet pa purviem un mežiem, būtiski sadārdzina pārvadi un tīkla apkalpošanu,” norāda Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Gerhards, piebilstot, ka elektrības pārvades tarifu kāpums ir tikai laika jautājums.
