Bez nožēlas. Molotova mazdēls cildina vectēvu, Ribentropa dēls tēvu attaisno 0
Molotova mazdēla pūliņi
Staļins un Hitlers ir personas, kas iemieso divus noziedzīgākos totalitāros režīmus pasaules vēsturē. Tomēr vienošanos starp abiem režīmiem, kas ievadīja asiņaināko karu pasaules vēsturē, simbolizē divi citi uzvārdi – Molotovs un Ribentrops. Tieši šo personu paraksti atrodami zem 1939. gada 23. augusta PSRS un nacistiskās Vācijas neuzbrukšanas līguma un tā slepenajiem protokoliem par ietekmes sadali Austrumeiropā. Abiem ir pēcnācēji, kuri pat mūsdienās mēģina pasniegt savu senču veikumu kā kaut ko cēlu un nozīmīgu.
Pazīstamāks ir bijušā PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova (īstajā uzvārdā – Skrjabins) mazdēls Vjačeslavs Ņikonovs, kurš mūsdienās Krievijā ir politiski aktīva persona un šobrīd arī Valsts domes deputāts. Šā gada 9. maijā, kad Krievijā notika tā sauktā nemirstīgā pulka gājieni, kuru dalībnieki nes savu karojušo radinieku fotogrāfijas, V. Ņikonovs gājienā devās ar sava vectēva bildi. Pat Maskavā daži izteica neizpratni, ka šādi tiek cildināts cilvēks, kurš līdz pat 1941. gada jūnijam “aprūpēja” Staļina draudzību ar Hitleru, lai gan mūsdienu Krievijā par šo vēsturisko faktu nav pieņemts atgādināt. Ņikonovs ieguldījis daudz pūļu, lai cildinātu savu vectēvu: izdevis viņam veltītu biogrāfisku triloģiju (tā tika vesta arī uz Rīgu, kur Ņikonovs kā viens no Krievijas “tautiešu” kustības koordinatoriem bija biežs viesis), sniedzis intervijas, rīkojis dažādus pasākumus. “Ar tādu vectēvu var tikai lepoties,” grāmatas ievadā raksta mazdēls. Kādā intervijā Ņikonovs atklāj, ka V. Molotovs nekad neesot nožēlojis 1939. gada pakta parakstīšanu: “Viņš to novērtēja pozitīvi, uzskatīja, ka tas palīdzēja mums (PSRS) sagatavoties karam un galu galā tajā uzvarēt.”
Atšķirībā no nacistu kolēģa – Reiha ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa, kuram Nirnbergas tiesā tika piespriests nāvessods, – V. Molotovs nodzīvoja līdz pat 1989. gadam. Staļina dzīves laikā viņš bija viens no vadoņa uzticamākajiem līdzgaitniekiem un politikas realizētājiem (turklāt nav runa tikai par ārpolitiku, bet arī, piemēram, represiju organizēšanu 30. gados), un tas atspēlējās, kad pie varas nāca Ņikita Hruščovs. “Stingrās līnijas” piekritējam ar jauno PSRS līderi ātri vien radās domstarpības. Piemēram, par padomju armijas izvešanu no Austrijas – Molotovs uzskatīja, ka vismaz daļēji tai tur jāpaliek, tāpat viņam esot bijušas pretenzijas pret Krimas iekļaušanu Ukrainas PSR sastāvā. Jau 1957. gadā viņš zaudēja visus nozīmīgos amatus, taču kā “kompensāciju” ieguva vēstnieka amatu Mongolijā, bet vēlāk amatu ANO struktūrās Vīnē. Tomēr pēc kārtējiem kritiskajiem izteikumiem par Hruščova kursu 1962. gadā viņš tika atsaukts uz Maskavu, izslēgts no PSKP un nosūtīts pensijā. Turklāt Hruščovs esot licis saprast – ja Molotovs turpinās savas politiskās darbības, atklātībā var parādīties dokumenti par viņa līdzdalību staļiniskajos noziegumos, un tas nozīmētu, ka bijušajam tautas komisāram būtu jāstājas tiesas priekšā. Molotovs izvēlējās pensiju. Tomēr jāatzīmē, viņa publiskais tēls (presē, literatūrā, kino) saglabājās diezgan pozitīvs, tāpēc arī mūsdienās mazdēlam nemaz tik ļoti nebija jāpiepūlas, viņu “atmazgājot”.
