“Bez nekaunības nevar.” Saruna ar jauno režisoru Henriju Arāju 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieras Drāmas teātris jauno gadu iesāk ar pirmizrādi – piektdien, 7. janvārī, Apaļajā zālē pirmoreiz skatāms Kērenas Klimovskas darba “Mans tēvs – Pīters Pens” iestudējums. Par pieaugšanas drāmu dēvētā izrāde ir jaunā režisora Henrija Arāja pirmais darbs Valmierā. Tas notiek projekta “Jauno maiņa” ietvaros – ar mērķi veicināt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī.
Henriju Arāju kā aktieri vērīgāki skatītāji jau būs ievērojuši uz kinoekrāniem. Savu pirmo kino lomu Henrijs nospēlēja jau 17 gadu vecumā, Dāvja Sīmaņa filmā “Tēvs nakts” iejūtoties Žaņa Lipkes dēla Alfrēda lomā. Citi simpātisko puisi atpazīs, skatoties seriālu “Bezvēsts pazudušās”. Henrijs spēlējis arī Vladislava Nastavševa izrādē “Te sākas nakts” un citās. Tikmēr pats Henrijs izvēlējies režisora ceļu – to apliecina arī pērn iegūtais Latvijas Kultūras akadēmijas diploms režijā.
Henrij, kādā spēles laukā īsti šobrīd esat – aktierspēlē vai režijā? Teātrī vai kino?
H. Arājs: Kopš devītās klases biju ļoti pārliecināts, ka būšu aktieris. Gāju uz visādiem teātra pulciņiem, bet akadēmijas iestājeksāmenos tiku gan režisoros, gan aktieros. Tā bija šausmīga pusstunda manā dzīvē, kurā vajadzēja izlemt, ko darīšu tālāk. Intuitīvi tobrīd viss pēkšņi apgriezās otrādi, iegāju pie Indras Rogas un pateicu – būšu režisors. Neslēpšu – kā aktierim man labāk patīk spēlēt kino, nevis teātrī. Labāk jūtos kameras priekšā. Bet kā profesija mani arvien vairāk aizrauj tieši režija. Tā šķiet tik plaša! Tev ir tukša skatuve, un tur var notikt pilnīgi jebkas, kas ir tavā galvā.
Ne katrs skolas vecumā tiek pie kino lomas nopietnā filmā! Un tāda kino bagāža filmēšanas laukumā taču nepaliek bez sekām?
Toreiz rīkoja kastingu, kur ierados ar zināmu devu veselīgas nekaunības, bet Dāvis Sīmanis laikam tajā saskatīja kaut kādas paralēles ar Žaņa Lipkes dēlu. Man tajā brīdī prātā bija viena doma: būs – būs, nebūs – nebūs. Tieši tādā vieglumā, kad atmet lieko raizēšanos un vienkārši ej un dari, kaut kas saslēdzas. Protams, tas, ka nokļūsti vienā filmēšanas laukumā ar Artūru Skrastiņu (Žaņa Lipkes lomā), kuru iepriekš tikai esi vērojis uz skatuves, ir vērtīga pieredze. Un vēl tu pēti filmēšanas laukumu, skaties, ko dara operators, aktieri pauzēs… Uzsūc itin visu.
Seriāla “Bezvēsts pazudušās” skatītāji jūs redz kā labu un pareizu zēnu…
Atceros, režisors (Vlads Kovaļovs) teica, ka viņš grib, lai mans tēls ir kā kontrasts pārējiem varoņiem – godīgs, atvērts, zinātkārs jauns zēns, kurš neslēpj neko. Īstenībā šī sajūta ir ļoti tuvu arī manai dzīves izjūtai. “Bezvēsts pazudušajām” drīz būs otrā sezona, un man pašam ir interesanti, kas tad tur būs sanācis. Man šajā stāstā patīk mistiskais motīvs. Nemaz tik daudz šāda žanra kino Latvijā nav. Pašus labākos vārdus varu teikt par izmeklētāja Konstantīna lomas atveidotāju aktieri Nikolaju Šestaku. Visu filmēšanas laiku biju viņam piesūcies kā tāda dēle, lūdzot, lai viņš pastāsta, kā dara vienu vai otru lietu.
Kādu bagāžu esat paņēmis no studiju laika Kultūras akadēmijā?
Akadēmijā iepazinos ar ļoti gudriem cilvēkiem – Māru Ķimeli, Elmāru Seņkovu, Pēteri Krilovu, Ainu Matīsu. Ja godīgi, iespēja smelties no viņiem ir viena no vērtīgākajām lietām, ko akadēmija iedeva. Protams, tur iedeva arī pamata ābecīti – burtus, ko varam likt kopā. Tikai zinot šo alfabētu, vari sākt to lauzt un meklēt kaut ko ārpus ābeces. Mans uzdevums ir meklēt veidus, kā salikt tos burtus tā, lai iznākumā, kā teiktu Māra Ķimele, saslēgtos ar sevi. Vēl esmu ceļā uz to. Skaidri zinu, ka gribu veidot vizuālu teātri. Latvijā vairāk ir reālpsiholoģisks teātris, un tas ir labi, jo skatītājs nāk uz teātri, lai atpazītu situācijas un līdzpārdzīvotu. Man tomēr gribētos drīzāk realitātes interpretāciju, nevis ilustrāciju. Viens no maniem iedvesmas avotiem ir krievu režisors Dmitrijs Krimovs, kurš domā ļoti vizuāli. Arī “Precības” Liepājas teātrī (režisors Sergejs Zemļanskis). Tur ir forma, kas ir tālu prom no sadzīviskas izpratnes, bet tā ir šausmīgi skaisti sapeldējusi kopā ar saturu.
Kā ir būt jaunam cilvēkam režijas laukā? Nav nācies nožēlot mirkļa izvēli iet režijas virzienā?
Nē! (Smejas.) Vilinošā lieta režijā – tu vari būt brīvs kā putns. Pastrādāt dažādās vietās, ar dažādiem aktieriem, dažādām enerģijām. Sapņoju arī kādu dienu pastrādāt ārzemēs, citā valodā, pilnīgi samainīt cilvēkus, vidi ap sevi. Piedzīvoju, ka, piemēram, Itālijā aktieri spēlē pavisam citādi – nezinot valodu, var likties, ka sadzīviska dialoga vietā ir konflikts, bet viņi, izrādās, vienkārši ir karstasinīgāki, plašāki.
Jauniem režisoriem tagad ir raksturīgi domāt tikai par vizuālo pusi – pat ja būtu izslēgta skaņa, mēs tāpat varētu saprast, kas tur notiek jebkurā pasaules malā. Manuprāt, tā smalkā robeža ir apvienot vizuālo un darbu ar aktieri.
Jau esat izmēģinājis spēkus Dailes teātrī, kur nesen tapa jūsu diplomdarbs – Patrika Zīskinda “Kontrabass”, Alda Siliņa monoizrāde. Kas aizveda pie šī neparastā viencēliena?
Ļoti interesants materiāls. Stāsts par kontrabasistu, kurš iztēlojies, ka viņa dzīve būs citāda, nekā tā ir – rutīnas pilna. Nekas nav tā, kā viņš bija cerējis. Tas ir tik atpazīstami. Un runa nav tikai par mākslinieku, bet jebkuru cilvēku, kuram pieaugot, cerētais realitātē ir pavisam citāds. Tā ir iekšēja drāma. Te Aldim Siliņam ir ļoti sarežģīts uzdevums – izrādi iznest vienam pašam, bet mans uzdevums bija radīt apstākļus, lai izrāde elpotu. Intuitīvi sapratu, ka vajag arī trīs dejotājus, kuri ir šī tēla iekšējā pasaule.
Strādāt ar pieredzējušu aktieri mazliet zaļam režisoram – vajadzīga drosme?
Varbūt skan mazliet romantizēti, bet režisoram ir jābūt kā tādam nekaunīgam ērglim. Jāierodas mēģinājumā un jāpaņem laukums. Bez nekaunības nevar, bet ir jāmeklē līdzsvars, lai labi jūtas arī aktieris. Ir patīkami, ja ir aktieri, kuri paši piedāvā, paši meklē un ir savas lomas līdzradītāji. Režisors iedod tēmu un virzienu, aktieris – tajā meklē un dzīvojas. Tādu aktieru nav daudz, bet, ja izdodas ar tādu satikties, – prieks strādāt.
Kāds ceļš aizvedis uz Valmieras teātri un izrādi “Mans tēvs – Pīters Pens”?
Pirms pusotra gada piesaistīja lugas nosaukums, bet saturs izrādījās vēl labāks. Stāsts par zēnu, kurš notic, ka viņa tēvs ir kaut kas vairāk par sadzīvisku tēvu – viņš ir Pīters Pens. Diemžēl vēlāk nāk arī vilšanās, ka patiesībā tā tomēr nav. Ļoti piesaistīja tēma par bailēm. Galvenais varonis ir aktieris, kura lielākās bailes ir neizmanot savu potenciālu – tā arī pazust, nomirt un neko nesasniegt. Ja tev palīgā var nākt Pīters Pens, par ko vēl jābaidās? Tomēr tas ir sapnis, kurā ir labi, taču reizē – arī ilūzija. Valmieras teātra direktorei Evitai (Ašeradenai) mans lugas piedāvājums šķita interesants. Izrādē puiku spēlē Kārlis Zahovskis, esam vienaudži – 16 gadu vecumā sastapāmies teātra pulciņā, sapņojām, ka kādu dienu būsim teātrī, un nu katrs esam apgājuši apli un sastapušies atkal. Ir ļoti labi, ka varu strādāt arī ar pieredzējušiem aktieriem – Aigaru Apini, Māru Menniku.
Bērniem Pīters Pens saistās ar piedzīvojumiem, brīnumiem, pieaugušajiem – ar nepieaugšanu un atbildības neuzņemšanos. Šī neesot izrāde bērniem, bet pieaugšanas stāsts gan.
Pusaudži jau varētu skatīties. Pīters Pens ir gan simpātisks, gan antivaronis. Viņš visu tulko vienkārši – negribu pieaugt, gribu mūžīgi palikt bērns, domāt tikai labas domas – tas ļauj uz brīdi aizmirst pieaugušo cilvēka nastu, bailes, kas katram ir. Bet bērns uzzina patiesību un saprot, ka tie ir meli. Stāsts par Pīteru Penu ir tēva mēģinājums neatklāt, kāda patiesībā ir pasaule. Šis ir arī ticības un vilšanās stāsts.
Priekšā jauns gads. Kādas radošas ieceres tajā?
Ir trīs lugas mapītē, tās ļoti gribētu uztaisīt. Viena no tām – Viktora Peļēvina romāns “Čapajevs un tukšums”. Bet esmu sapratis, ka man savā attīstībā jāiet solīti pa solītim, lai gan gribētos visu uzreiz. Zinu, ka man jāmācās pacietība.
