Bez naudas, darba – uz ielas. Atpakaļ uz dzimteni – tomēr ne 20
Vācijā aug bezpajumtnieku iebraucēju skaits no citām ES dalībvalstīm. Pētnieks Tomass Minhs uzskata: tikai dzīves līmeņa izlīdzināšanās Eiropas Savienībā var mainīt šo tendenci.
Izlikšanā no valsts dzīvokļa vaino darbinieci
“Viņa Vācijā dzīvo jau sešus gadus, es – trīs. Šeit mēs satikāmies, apprecējāmies. Piedzima bērniņš. Pirms diviem mēnešiem pazaudējām dzīvokli,” stāsta Sarkiss, jauns vīrietis zilā vējjakā, mazliet apsārtušām acīm. Vienā rokā viņš tur degošu cigareti, otrā – papīra tējas krūzīti. Sarkisa sieva, gaišmataina sieviete mētelī un sarkanās sporta kurpēs, klausās vīra stāstījumā, ik pa brīdim šo to piemetinot: “Tā bija kļūda! Darbinieces kļūda!”
Abi, pēc valstspiederības Lietuvas pilsoņi, pirms dzīvokļa zaudēšanas esot bijuši ilgstošie bezdarbnieki un saņēmuši sociālos pabalstus. Dzīvojuši mājoklī, kura īri sedzis Vācijas nodarbinātības dienests. It kā iestādes darbinieces kļūdas dēļ izveidojies ap 6000 eiro liels īres parāds. Tādēļ abi bez brīdinājuma no dzīvokļa izlikti, tā viņi apgalvo. Arī septiņus mēnešus vecās meitas audzināšana viņiem liegta. Bērnu atņēmis sociālais dienests, jau pirms abi zaudējuši mājokli. Tomēr arī tas, kā paši saka, vien “kļūdas pēc”.
Sarunas turpinājumā gluži nejauši uzpeld vēl daži fakti. Izrādās, Sarkiss labi pārzina, kā notiek narkotiku atkarības ārstēšana ar metadonu. Arī patversmē jaunais vīrietis nav pirmo reizi. Viņam ir bezpajumtnieka dzīves pieredze arī Viļņā, Berlīnē, Parīzē, Londonā. Vācijā gan esot vislabāk, viņš slavē.
Cik ticams ir viņu stāsts un cik daudz noklusēta paliek starp rindām, nav iespējams noskaidrot. Lai vai kāda būtu bijusi priekšvēsture, tagad viņi abi jau vairāk nekā divus mēnešus ik nakti pavada Forgebirgštrāses 22. namā kādā nomaļā kvartālā Ķelnē: tur atrodas viena no Ķelnes nakts patversmēm bezpajumtniekiem.
Trokšņainā patversme pārcelta
Pirmais, kas piesaista skatienu, ienākot mājas vestibilā, ir koši apgleznotā siena: no augšas līdz apakšai tā noklāta ar spilgtos toņos un dažādās valodās uztrieptiem uzrakstiem: “Laipni lūdzam!” Līdz pat pagājušā gada vasarai šajā namā bija izmitināti gandrīz 200 patvēruma meklētāji. Kopš pašvaldībai izdevies bēgļiem rast citas izmitināšanas iespējas, māja pāris mēnešus stāvējusi tukša. Nu tās logos vakaros atkal deg gaisma. Četrvietīgajās istabās, kas kopumā spēj uzņemt līdz 120 cilvēku, atkal mīt galvenokārt vīrieši. Un atkal: lielākoties iebraucēji. Taču ne vairs no tālām kara skartām zemēm, bet gan pārsvarā tepat no Eiropas Savienības.
Ķelnes pilsēta turp pārcēlusi patversmi, kas iepriekšējā sezonā darbojās pilsētas centrālajā daļā. Tāds lēmums pieņemts, reaģējot uz kaimiņmāju iedzīvotāju sūdzībām par troksni, netīrību un nakšņotāju agresīvo uzvedību. Bērniem, no rīta ejot uz skolu, esot nācies brist caur izkārnījumiem, un iedzīvotājus biedējuši daudzie heroīna lietotāji. Forgebirgštrāses patversmes ar žogu apjozto pagalmu no vienas puses ieskauj dzelzceļš, no otras – parks. Dzīvojamo namu tiešā tuvumā nav. Troksnis apkārtējiem vairs netraucē. Naktsmiera traucējumu problēma ir likvidēta. Taču bezpajumtnieku no tā vien, ka pārvienoti nostāk no pilsētas centra, mazāk nav kļuvis.
Lai gan pulkstenis jau tuvojas sestdienas vakara vienpadsmitajai stundai, patversmes pagalmā joprojām valda rosība. Kāds pusmūža vīrietis pūš mutes harmonikas. Viņam līdzās vēl viens lēni dejo mūzikas pavadībā. Vairāki citi vīrieši noskatās dīvainajā priekšnesumā, smēķēdami pie ieejas durvīm. Gaisā alkohola dvinga. Viegli vai smagi iereibuši šeit ir gandrīz visi. Skan portugāļu, poļu, bulgāru, rumāņu, krievu un citas valodas.
Tipisks stāsts, kādu šeit var noklausīties, ja izdodas atrast valodu, kurā saprasties: atbraucu uz Vāciju meklēt darbu, bet nepaveicās. Dzīvokļa nebija. Naudas arī vairs ne. Nonācu uz ielas.
Kopš 2014. gada bez pienācīga mitekļa dzīvojošo cilvēku skaits Vācijā palielinājies par 150 procentiem, sasniedzot 860 000 cilvēku, tā konstatējusi Vācijas valdības darba grupa bezpajumtnieku palīdzībai. Vismaz 50 000 no viņiem dzīvo vārda tiešā nozīmē uz ielas vai parkos Vācijas lielpilsētās. It sevišķi bieži par ielu bezpajumtniekiem kļūst iebraucēji no ES “jaunajām” dalībvalstīm. Atšķirībā no Vācijas pilsoņiem vai patvēruma meklētājiem viņiem ir ierobežota vai nav nekādas pieejas sociālajai palīdzībai. Tomēr atgriezties savās izcelsmes valstīs viņi arī nevēlas. Diseldorfas augstskolas sociālo zinātņu profesora Tomasa Minha vadītajā pētījumā vēlmi palikt Vācijā izteikuši 75 procenti aptaujāto Austrumeiropas bezpajumtnieku.
Kāpēc viņi nebrauc mājās
Kāpēc tas tā ir, un ko Vācija, Eiropas Savienība un bezpajumtnieku izcelsmes valstis var vai nevar darīt, lai problēmas risinātu, – par ro saruna ar Tomasu Minhu.
Jūs savā pētījumā esat konstatējis, ka lielākā daļa Vācijā dzīvojošo Austrumeiropas bezpajumtnieku, par spīti neapskaužamajiem apstākļiem, tomēr negrib atgriezties savās izcelsmes valstīs. Ar ko tas izskaidrojams?
T. Minhs: Pirmkārt, mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums ir arī ļoti veiksmīga imigrācija no Austrumeiropas. Vācijā dzīvo gandrīz pusmiljons darba tirgū labi integrētu bulgāru un rumāņu: ārsti, medicīnas māsas, inženieri. Līdzās tam ir neliela, taču publiskās vietās uzkrītoša ļaužu daļa, kuri acīmredzami cietuši neveiksmi. Par spīti tam, viņi nav zaudējuši cerības uz labāku nākotni sev un savām ģimenēm. Ja jūs parunāsiet, piemēram, ar Bulgārijas romiem, kļūs skaidra arī viņu motivācija. Sliktāk, kā viņiem gājis Bulgārijā, Vācijā viņiem vienkārši nevar klāties. Viņi saka: “Atšķirībā no mūsu zemes, kur valda kleptokrātiski politiķi, netaisnīga nodokļu sistēma, kur nav nekādas sociālās apdrošināšanas, šeit vismaz pastāv iespēja, ka mums var klāties labāk.” Šī motivācija attiecas ne tikai uz bulgāriem, bet uz visiem ieceļotājiem. Tiklab no Kongo, Gvinejas, cik no Rumānijas vai Polijas. Mēs esam viena no bagātākajām valstīm pasaulē un viena no nedaudzajām, kurā ir pienācīga sociālā apdrošināšana, turklāt mums ir plaukstošs darba tirgus. Ja izdodas iegūt darbu, tad izdodas arī viss cits.
Vai šī cerība, ka var klāties labāk, ir arī reālistiska?
Tas ir cits jautājums. Iebraucēji, kam darba meklējumos nepaveicas nepareiza kvalifikācijas profila, kvalifikācijas trūkuma, nepiemērota vecuma vai veselības stāvokļa dēļ, cieš neveiksmes līdzīgi, kā tas notiek arī ar vācu ilgstošajiem bezdarbniekiem. Taču atšķirība ir tā, ka vācu bezdarbniekiem ir pieeja sociālās apdrošināšanas sistēmai. Tikmēr iebraucējiem no citām Eiropas Savienības valstīm tā pienākas vien pēc noteikta Vācijā nodzīvota laika vai nepienākas vispār. Un tas dara dzīvi grūtu. Manuprāt, tā nedrīkstētu būt, ka mēs no sociālā atbalsta sistēmas izslēdzam citus Eiropas Savienības pilsoņus. Ar nepacietību gaidu, kādi būs Eiropas Savienības tiesas lēmumi šajā jautājumā turpmākajos mēnešos un gados un vai galu galā beidzot nenonāksim pie tā, ka būs jāievieš vienoti sociālie standarti visiem Eiropas Savienības pilsoņiem.
Politika Vācijā, šķiet, drīzāk dodas pretējā virzienā. Vairākas pilsētas ziņojušas par nodomiem attieksmi pret Austrumeiropas bezpajumtniekiem padarīt stingrāku. Hamburgā un Berlīnē pat cenšas ES pilsoņus bezpajumtniekus izraidīt no valsts vai vismaz draud ar izraidīšanu. Vai jums arī ir iespaids, ka notiek politikas maiņa par labu lielākai stingrībai?
Nē. Eiropas sociālajā vēsturē tas nav it nekas jauns. Jau Kārlis Markss, aprakstot sākotnējo kapitāla uzkrāšanu 16. un 17. gadsimtā, rakstīja par zemi zaudējušiem zemniekiem, kuri bija spiesti meklēt darbu pilsētā. Un jau Marksa rakstos parādās apzīmējums: “ne-vietējie” jeb svešie nabagi. Tas nozīmē, ka pret nabadzīgajiem, kuri ir iebraucēji, valda citāda attieksme nekā pret vietējiem nabadzīgajiem. Vācijā līdz pat pagājušā gadsimta 20. gadiem, sniedzot sociālo palīdzību, tika ņemta vērā izcelsmes vieta. Kādam, kurš dzīvo Ķelnē, varēja liegt palīdzību tāpēc vien, ka viņš dzimis kaimiņpilsētā Vupertālē. Šodien attiecībā uz Vācijas pilsoņiem šāds princips vairs netiek lietots. Taču politika cenšas to pašu principu iedzīvināt attiecībā uz citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, sakot: “Tu neesi vietējais. Ej prom!” Problēma vai varbūt pozitīvais aspekts – Eiropas Savienības pilsoņiem nav jādodas prom. Viņiem ir tiesības šeit palikt. Tāpēc politiķi ar šādām simboliskām akcijām cenšas simulēt rīcībspēju. Protams, iebraucējus, kas nāk no valstīm ārpus Eiropas Savienības, drīkst izraidīt. Tas ir tikai loģiski. Taču pārējiem ir tiesības šeit palikt, jo ir runa par brīvo pārvietošanos Eiropas Savienības robežās. Tādēļ mums kā valstij ir pienākums citu valstu ES pilsoņiem, kuri dzīvo uz ielas Vācijā, piedāvāt tādas pašas palīdzības iespējas, kādas pieejamas vāciešiem, kuri dzīvo uz ielas. Atšķirības nedrīkstētu būt.
Pilsētās, kurās bezpajumtniekiem draudēts ar izraidīšanu, šāds solis tiek pamatots ar normu, ka, par spīti brīvās kustības tiesībām, citā Eiropas Savienības dalībvalstī persona drīkst uzturēties vien uz laiku līdz trim mēnešiem, ja nav darba, dzīvesvietas un līdzekļu sevis uzturēšanai.
Jā, bet tāpēc ir jautājums, kā turpmāk lems Eiropas Savienības tiesa un vai tā atzīs, ka tā patiesi drīkst rīkoties un šāda iemesla dēļ valstis drīkst ierobežot pilsoņu tiesības.
Tipisks stāsts, kādu var dzirdēt nakts patversmēs, uzklausot iebraucējus no citām ES valstīm: atbraucu uz Vāciju, lai meklēt darbu, bet nepaveicās. Taču vai šis paustais motīvs vienmēr ir arī patiesais motīvs? Kādi ir jūsu konstatējumi, vadoties no pētījumu pieredzes: kāda tipa migrācija šī ir?
Ja ticam migrācijas pētniecībai, un nav iemesla tai neticēt, tad migrācijas pamatā vienmēr ir divi faktori: tā dēvētie “grūdiena” vai “pievilkšanas” faktori. “Grūdiena” faktors nozīmē: zemē, kurā es patlaban dzīvoju, nav perspektīvas. Dzīve ir tik nepanesama, ka šeit vairs nevaru un negribu palikt. “Pievilkšanas” faktors nozīmē: cilvēki ir dzirdējuši, ka kādā citā zemē ir kaut kas pozitīvs, kā dēļ turp ir vērts doties. Piemēram, tur visiem ir darbs, uz ielām mētājas nauda, vai arī ar šo zemi saista etniskie tīkli. Piemēram, radinieks jau dzīvo Ķelnē, Diseldorfā un viņš iedrošina: “Brauc šurp, te tu varēsi uzreiz sākt strādāt par pāris eiro stundā par virtuves palīgu.” Migrācija vienmēr rodas šo faktoru ietekmē: no vienas puses, to izraisa dzīves apstākļi tur, kur cilvēks atrodas, un iespējas – iedomātas vai reālas – valstī, uz kuru cilvēks migrē.
Nesen simbolisku soli spērusi Polija. Tā paziņojusi, ka nāks palīgā Berlīnei, par Polijas līdzekļiem uz Vācijas galvaspilsētu nosūtot poliski runājošus sociālos darbiniekus, kuri aprūpēs Polijas izcelsmes bezpajumtniekus.
Problēmas izcelsmes valstīs nav iespējams atrisināt ar papildu vai labākiem sociālajiem darbiniekiem. Tās iespējams atrisināt vienīgi ar atbilstošu sociālo politiku. Sociālie darbinieki nereti tiek uzskatīti par korķiem visām pudelēm: pietiek tikai viņus iesaistīt un viss atrisināsies… Tas ir nepareizs priekšstats.
Kamēr Bulgārija un Rumānija, salīdzinot ar Vāciju, būs tik maz attīstītas, tikmēr arī vairāk sociālā darba te neko nespēs mainīt. Es pats esmu sociālais darbinieks un nekādā ziņā nevēlos noniecināt šo profesiju. Tāpat esmu pārliecināts, ka starpkulturālu sociālo darbinieku struktūras ir noderīga lieta, jo vienas valsts sociālie darbinieki spēj paveikt kaut ko tādu, ko citas valsts darbinieki turpretī nespēj. Taču tikmēr, kamēr standarti ES valstīs būs tik atšķirīgi kā šodien, tam nebūs lielas nozīmes.
