Bez naudas. Ar speķi un zirņiem 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem pasaules čempionāts bobslejā tāpat kā šogad risinājās Altenbergā Vācijā. Latvijas bobslejisti pēc barikādēm sēdās “Ikarus” autobusā un ar savu pārtiku, prīmusa katlu ēdiena gatavošanai un praktiski bez finansiālajiem līdzekļiem devās uz sacensību norises vietu. Vāczemē mūsējie bija uzmanības centrā, lai gan… nemaz nestājās uz starta līnijas.
Nāciet tik iekšā
Tolaik PSRS izlasi lielākoties veidoja latvieši, un pēc tam, kad 13. janvārī Viļņā padomju karaspēks vērsās pret civiliedzīvotājiem, mūsējie sanāca kopā un vienbalsīgi nolēma nedoties uz Eiropas čempionātu zem asiņainā režīma karoga. Tā vietā aizstāvēja Latvijas neatkarības ideju barikādēs, apsargājot vienu no stratēģiski svarīgajiem objektiem – Ministru padomi.
Tehnika jau bija aizceļojusi uz Eiropu, kā parasti – ar ikriem pārdošanai, dolāriem. No Ministru padomes Zintim Ekmanim izdevās sazvanīt draugu Šveicē, kurš ne tikai palīdzēja atrisināt “mazā biznesa” jautājumus, bet arī plašāku bobsleja sabiedrību informēja par latviešu situāciju.
Pēc barikādēm Latvijas bobslejisti nolēma doties uz pasaules čempionātu Altenbergā. Cerības stāties uz starta līnijas bija niecīgas, bet viņi gribēja pavēstīt starptautiskajai sabiedrībai par savu karogu un centieniem pēc neatkarības. “Bijām 10–12 cilvēki, braucām ar sarkano “Ikarus” autobusu.
Līdzi prīmusa katls, zirņi, šprotes, speķis, sīpoli, rupjmaize. Naudas faktiski necik, braucām par personiskajiem līdzekļiem. Spilgti atceros brīdi, kā Altenbergā Jānis Ķipurs vārīja zirņus uz prīmusa, televīzija to filmēja un mehāniķis, šoferis Juris Jēkabsons iztina Latvijas karogu.
Ar karogu gājām pa trasi, visi konkurenti pazīstami, izstāstījām situāciju, ko darījām janvārī, kāpēc nebijām Eiropas čempionātā,” atminas olimpiskais medaļnieks, pašreizējais Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis.
Autobuss novietots netālu no trases, naktī temperatūras stabiņš noslīdēja zem mīnus 20 grādiem, motors darbināts visu laiku, bet puslīdz komfortablu temperatūru dabūt grūti. Blakus esošās viesnīcas saimnieks pamanījis bēdīgo ainu un aicinājis iekšā. Uz norādi, ka nav naudas, teicis, lai tik nāk – cik varēs, tik samaksās.
“Palikām piecas sešas naktis, viņš mūs izguldīja, baroja, un beigās samaksājām 500 markas, kas uz to baru nav nekas. Izrādās, viņš Otrā pasaules kara laikā bija ņēmies pa Liepājas pusi, izveidojās draudzīgas attiecības un tikāmies arī turpmākajos gados. Viņa meita Diana Sartora vēlāk sāka nodarboties ar skeletonu un 2004. gadā kļuva gan par Eiropas, gan pasaules čempioni,” teic Ekmanis.
Pārmaiņu laikos latvieši zaudēja savas labākās kamanas, līdz ar to vairs nespēja konkurēt par medaļām. Tiesa, ar vienu eksperimentālo četrinieku 1991. gada novembrī Zintim Ekmanim izdevās izcīnīt trešo vietu Pasaules kausa posmā Vinterbergā, kļūstot par pirmo sportistu brīvvalsts laikā, kurš šāda līmeņa mačos iegūst medaļu. Pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma Latvijas karogs atkal plīvoja uz pjedestāla oficiālās sacensībās.
Stiprā “Latvija”!
Rakstot par Latvijas bobslejistu braucieniem uz sacensībām Eiropā, jāizceļ mehāniķis un šoferis Juris Jēkabsons. PSRS laikā sportistiem ceļš uz mačiem veda ar lidmašīnu caur Maskavu, savukārt Jēkabsona pārziņā 12 gadus bija tehnikas nogādāšana līdz visām trasēm. Kas gan tur īpašs, teiksiet. Bet ir gan – viņa stūrētais mikroautobuss “Latvija”, kas tika ražots Jelgavā un bija slavens visā Padomju Savienībā, veda pat sešas (!) bobsleja kamanas. Lai dabūtu šādu kravu pāri kalnu pārejām, vajadzēja drosmi, reakciju, arī izdomu.
“Savulaik Cēsīs braucu pirmajā uzbūvētajā trasē ar kamaniņām, tur bija arī Rolands Upatnieks, Valdis Ķuzis. Sāka arī mēģināt pirmos bobus, un, kad Upatnieks kļuva par PSRS izlases galveno treneri, uzaicināja mani,” stāsta Juris Jēkabsons. “Viņam sākumā iedeva Krievijas šoferi, mani nelaida uz Rietumiem, jo tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju. Aizdzinu mašīnu līdz Brestas robežpunktam, un ar autobusu atpakaļ.
Bet tas krievs mācēja tikai braukt, ne skrūvēt, es palīdzēju arī darbā pie kamanām. Daumants Znatnajs un Upatnieks panāca, ka mani izlaiž. Tā ar “Latviju” izvadāju bobus pa visu Eiropu krustām šķērsām. Piekabē likām četrus, vienu salonā iekšā un reizēm vēl uz jumta. Tās bija briesmas, bet visur tikām.
Mazliet paķīmiķojām, lai ietu labāk. Kad uz trasi jābrauc kalnā, puikām reizēm bija jālec ārā un jāpastumj. Ja apstāsies, no vietas vairs neuzsāksi. Jānis Skrastiņš sēdēja blakus ar ķieģeli rokās. Ja kāds pretī braucošais man nedotu ceļu, vajadzētu apstāties, bet rokas bremze to masu nenoturēs, jāliek zem riteņa ķieģelis. Citi brīnījās, kā tie “krievi” brauc, bija arī žigulis ar piekabi.”
Pa ceļam arī netrūka spriedzes – tas, ka nebija navigācijas un mobilo telefonu, vēl nieks – kārtīgs meistars iepriekšējā vakarā izpētīja karti un nenomaldījās. Toties par kravu nācās panervozēt. “Bobos puiši sakrāmēja ikrus pārdošanai, naudu metinājām iekšā piekabes rāmī. Galvenais bija dabūt cauri robežai Brestā. Tas bija drausmīgs punkts, ir bijis, ka krievu robežsargi ieved atsevišķā telpā un izģērbj pilnīgi pliku, pat apakšbikses. Saka – mēs zinām, ka tev ir. Kāds bija nostučījis… Mašīnu pārbaudīja, ložņāja,” atminas Jēkabsons. Atmest ar roku bobslejistiem un meklēt mierīgāku nodarbi nevēlējies, bija azarts, humors.
Stūmēja lomā
Kad treniņos trūka kāda stūmēja, bobā sēdies arī Juris Jēkabsons, divniekos pat uzskrējis. Trakākā trase bijusi Červiņjā Itālijā, dabiska trase, kuras vairs nav. Bobslejisti dauzījušies drausmīgi. Oberhofā ar Olafu Kļaviņu nokrituši, bet bez traumām. Viņš tobrīd vairs nebija nekāds jauneklis, piektajā gadu desmitā, tomēr patika kopā ar komandu skriet rītarosmes, pastrādāt sporta zālē.
Laba fiziskā forma bija vajadzīga, lai vienatnē izturētu ilgās stundas pie stūres. Noguruma brīžos receptes dažādas – sniegu bāzt aiz apkakles, pagulēt 15 minūtes, bijis sagatavots arī konjaks – 50 gramus iedzerot, vadīšanas spējas tas neietekmē, toties miegu aizdzen uz pāris stundām. Jēkabsons uzsver, ka braukšana pie stūres pārgurušam ir noziegums. Tajos gados vajadzēja izturēt – galā bija jābūt noteiktā laikā.
“Tagad Polijai smuki var izbraukt cauri, tad nekā tāda nebija – uz ceļiem traktori, zirgi, visi maisās pa ceļam. Pirmais kampiens bija līdz Brestai, tur pārguļu pa nakti, sagaidu vilcienu no Maskavas, kurā atbrauca treneris ar naudu un pasēm,” saka Jēkabsons. “Nākamais cēliens cauri Polijai. Naudu deva, var teikt, ka krievs maksāja labi. Tad vēl nebija bandītu uz ceļiem, bet 90. gados, kad pāris gadus ar savu privāto “Latviju” vedu biatlona izlasi, plinte bija jāņem salonā. Tas jau tikai psiholoģiskā faktora dēļ. Uz robežas dzirdējām – šitie brauc ar naudu, jāaplaupa…”
Trīs olimpiādes
Līdzekļus varēja ietaupīt gan uz ēšanu, taisot pašiem, gan naktsmājām. “Bija gadījumi, ka vietās, kur bieži esi braucis un viesnīcas saimnieks pazīst, sarunā kvīti, bet pārguli mašīnā – ielien bobā, kaska galvā, saģērbies un guli. Maskavā bija jānorēķinās ar dokumentiem, tā varēja nopelnīt 100 vācu markas, liela nauda. Demokrātiskā Vācija arī Padomju Savienības cilvēkiem bija brīnumu valsts, varēja bērniem sapirkt drēbes, apavus, sintezatoru, no Šveices atvedu mūzikas centru, kas joprojām darbojas,” stāsta 80 gadus vecais vīrs.
Viņš atminas, kā Vinterbergā viesnīcā pie mūsu bobslejistiem ciemojies Monako princis Alberts, kurš arī startēja bobslejā. Sākumā ar miesassargu, pēc tam bez, sapratis, ka nav jābaidās. Vīri parunājuši, kādreiz kādu tostu uzsaukuši.
Vasarā Jēkabsonam arī darba netrūka, Upatnieks treniņu dažādošanai izdomājis daudz ko – sportisti braukuši ar ūdensslēpēm, Senču silā velotrekā ar formulu, bijuši divi motocikli. Juris Jēkabsons aizved, atved. Mehāniķa un šofera prasmes ļāvušas viņam pabūt trijās olimpiskajās spēlēs – Sarajevā, Kalgari un Albērvilā. “Uz Kalgari lidojot, piekabi atstāju Frankfurtes lidostā, tajā galā īrējām busu un vadāju komandu nometnē līdz spēļu sākumam. Albērvila bija emocionāla, atgriezāmies kā neatkarīga valsts.” 1992. gadā ceļā uz Franciju bobi bijuši pielādēti ar ikriem, busiņš noturēts uz robežas, pat izsaukts tulks, bet izdevies iestāstīt, ka tie ir papildu pārtikas krājumi Latvijas olimpiskajai delegācijai.
Vēl vecajos laikos Jurim Jēkabsonam izdevies tikt pie savas “Latvijas” – ātrās palīdzības brigāde bija cietusi satiksmes negadījumā, viņš nopircis, saremontējis. Vēlāk ar to pāris gadus izvagojis Eiropu ar biatlona komandu, auto godam kalpoja garu mūžu. Ar derīgu tehnisko apskati pērnajā rudenī pārdevis valmieriešiem, kas apņēmušies restaurēt un nokrāsot valsts krāsās.
Liela žurnālistu interese
Jānis Ķipurs, olimpiskais čempions bobslejā: “1991. gadā uz pasaules čempionātu Altenbergā braucām ar savu komandu, bija uzšūtas formas ar Latvijas zvaigznēm un uzrakstu “Latvija”, autobusā pašiem savs ēdiens līdzi. Gribējām pieteikt tiesības, lai ļauj piedalīties zem sava karoga. Notika pārrunas, televīzija riņķī un skraidīja pakaļ vairāk nekā čempioniem. Federācijas vadība teica, ka saprot mūsu situāciju, bet nevar skriet notikumiem pa priekšu – kamēr oficiāli neesat dabūjuši neatkarību, nevaram laist startam. Bet apsolīja – tiklīdz politiskā līmenī nokārtosiet savu statusu, uzreiz aicināsim, tā arī bija. Augustā bija pučs Maskavā, neatkarības atzīšana, un tad Latviju aicināja piedalīties 1992. gada olimpiskajās spēlēs.”
