Uldis Šmits: Bez naivuma 0
Pārliecībā, ka vajag ar Kremli vienoties, Francijas prezidents Makrons mudina Eiropu un NATO ievadīt stratēģisku dialogu. Savukārt Oļegs Sencovs, kurš Strasbūrā saņēma Saharova balvu par domas brīvību, aicināja eiroparlamentāriešus neticēt Putinam nekad.
NATO jubilejas samita sakarā der atcerēties Ziemeļatlantijas līguma organizācijas pastāvēšanas saistību ar šogad arī atzīmēto trīsdesmito gadskārtu, kopš krita Berlīnes mūris. Mums ir pamats to turpināt svinēt, jo šī krišana simbolizēja aukstā kara beigas un paātrināja virkni procesu Austrumeiropā.
Piemēram, samta revolūcijas – īstenībā ne pārāk samtainas – uzvaru Čehoslovākijā, kur 1989. gada decembra nogalē par valsts prezidentu kļuva Vāclavs Havels. Viņš bija intelektuāli spēcīgākais un varbūt pats tālredzīgākais Rietumu līderis, kāda šodien pietrūkst.
Savulaik, kad daudzi arvien klāstīja, ka pēc Austrumu bloka izzušanas NATO nav nepieciešams (ko zināmas aprindas turpina iegalvot joprojām), viņš viens no pirmajiem saskatīja Putina režīma patieso iedabu un to, mūža nogalē vairs nebūdams amatā, diezgan precīzi raksturoja kā VDK un organizētās noziedzības veidotu jauna tipa diktatūru, kura ietver sliktākos aizguvumus gan no komunisma, gan kapitālisma.
Minētais raksturojums izskanēja 2008. gadā vēl pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā. Šis agresijas akts neliedza ASV Baltajam namam pārstartēt attiecības ar Kremli, kur tobrīd augstāko krēslu neilgi sildīja Medvedevs.
Rietumi viņu uzlūkoja ar noteiktām cerībām, tāpēc nepārstāja prātot par Eiropas vērtību telpu “no Lisabonas līdz Vladivostokai”, kaut gan nevienam nevajadzēja rasties īpašām šaubām, ka čekistu varas ēra Krievijā pārtraukta netiks un ka tādā gadījumā drīzāk būtu jārunā par Kremļa pārraudzībā nodotu Eiropu no Vladivostokas līdz Lisabonai. Jeb telpu, kas tālākā perspektīvā, ļoti iespējams, nonāks Ķīnas “jauno zīda ceļu” tīklos.
Vašingtona, rēķinādamās ar šādu Ķīnas ekonomiskās ekspansijas radītu nākotni, parakstījusi divpusējas partnerības nolīgumus drošības jomā ar vairākām valstīm Dienvidaustrumāzijā un Klusā okeāna reģionā, kur izvietoti apmēram trīssimt tūkstoši ASV karavīru. Kamēr Eiropā NATO kontingenta ietvaros esot vien sešdesmit tūkstoši amerikāņu, no kuriem aptuveni puse atrodas Vācijā, kas daudzkārt izpelnījusies Baltā nama saimnieka pārmetumus.
Tramps nemitīgi piekodina eiropiešiem, ka vairāk jāmaksā par savu aizsardzību pašiem, ko NATO dalībvalstu vairums nesteidzas darīt. Turklāt Londonas samita priekšvakarā, kā zināms, izskanēja dažādi skaļi paziņojumi, ko izprovocēja Turcijas galvas Erdogana uzsāktā alianses iekšienē nesaskaņotā ofensīva pret Sīrijas kurdiem.
Bet, lai eiropiešu argumenti vai pretargumenti iegūtu svaru, būs, kā saka Vācijas kanclere Merkele, jāuzņemas aliansē lielāka atbildība. Un gribot negribot nāksies arī vairāk maksāt.
Tomēr izšķirošais ir nevis nauda, bet attieksme. Arīdzan attieksme pret naudu, kas plūst uz Rietumiem. Tā ilgi radinājusi politiķus veidot attiecības ar Krieviju (un ar Ķīnu), vadoties no biznesa interesēm jeb pārāk neņemot vērā drošības apsvērumus.
Kremļa izvērstais hibrīdkarš pret demokrātijām kļuva par publiski plašāk apspriestu tēmu tikai pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, lai gan Eiropas valstis jau krietni agrāk bija saskārušās ar dažādām hibrīdās agresijas izpausmēm un netrūka arī informācijas par norisēm Krievijā. Pirmie agresijas upuri bija pašas Krievijas pilsoņi, arī tie, kuri patvērās Rietumos.
Atsevišķi fakti diezgan sīki iztirzāti nupat izdotajā pētnieciskās žurnālistes Heidijas Bleikas grāmatā (“From Russia With Blood”). Tajā būtiskākais ir nevis politisko slepkavību apraksts, bet gan, piemēram, atzinums, ka Apvienotās Karalistes valdība bremzēja britu pilsonību ieguvušā Aleksandra Ļitviņenko slepkavības (2006) lietas izmeklēšanu un ilgstoši slēpa no sabiedrības pierādījumus un liecības par Kremļa lomu nozieguma pasūtīšanā.
Politiskās sekas izpalika, un nesodāmības sajūta iedrošināja veikt nākamo pasūtījumu indīgo vielu izmantošanā attiecīgam mērķim.
Līdzīgi Gruzijas faktiskā sadalīšana bija priekšvēstnesis Krimas aneksijai un “tautas republiku” implantēšanai Austrumukrainā. Tas netraucēja Merkeles vadītajām lielās koalīcijas valdībām politiski piesegt “Nord Stream-2” projektu.
Iztēlojot par tīri saimniecisku pasākumu to, kas patiesībā ir Eiropas enerģētiskās drošības, tātad arī NATO sargātās kolektīvās drošības, apdraudējums. Un piedevām vēl Kremļa rokās nodots rīks Ukrainas ekonomikas graušanai, kā to nesen intervijā “DW” nodēvēja Ukrainas valsts uzņēmuma “Naftogaz” izpilddirektors Jurijs Vitrenko. Protams, var paļauties uz vēl slēdzamo līgumu, kas ļautu saglabāt gāzes tranzītu caur Ukrainu. Bet var arī nepaļauties.
Pārliecībā, ka vajag ar Kremli vienoties, Francijas prezidents Makrons mudina Eiropu un NATO ievadīt stratēģisku dialogu. “Prasīgu”, “nepiekāpīgu”, “atklātu” un “bez naivuma”.
Putins tādā dialogā labprāt iesaistīsies. Ja vien saredzēs iespēju reanimēt zem Berlīnes mūra drupām aprakto Jaltas kārtību. Savukārt Oļegs Sencovs, kurš Strasbūrā saņēma Saharova balvu par domas brīvību, aicināja eiroparlamentāriešus neticēt Putinam nekad.
Bet mums ir brīvība izvēlēties – uzticēties Makronam vai Havela domubiedram Sencovam.
