“Mēs, represētie, varam būt gandarīti, ka ir dota iespēja ielūkoties čekas maisu saturā.” 1
“Mēs, represētie, varam būt gandarīti, ka beidzot mums ir dota iespēja daļēji ielūkoties čekas maisu saturā,” sacīja Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis. “Protams, ir ne mazums pārsteigumu un jautājumu, uz kuriem gribētos saņemt atbildes.”
Sestdien Rīgas Latviešu biedrībā notika Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) 30. konference, kurā pulcējās 237 delegāti no visas Latvijas. Ar klusuma brīdi klātesošie godināja pērn mūžībā aizgājušo 779 biedru piemiņu. Gada sākumā LPRA bija 12 428 personas, viņu vidū – 11 407 no komunistiskā režīma un 1021 – no nacistiskā režīma cietušie.
“Par vienu gan nebūtu jāšaubās – sadarbība ar svešu varu ir nosodāma, bet pretošanās uzteicama.
Un šīs darbības katrs izvēlējās atkarībā no savas pārliecības, godaprāta, audzināšanas skolā un ģimenē, daļa arī personiskās drosmes vai pragmatiskā izdevīguma,” I. Kaļķis politiski represēto konferencē norādīja, ka šobrīd varam tikai izteikt nožēlu par līdzpilsoņu kalpošanu okupācijas režīmam, tāpat arī nožēlu par mūžībā aizgājušiem cīnītājiem bez pienācīgas tautas atzinības un valsts apbalvojumiem.
Viņa secinājums: “Taču nedrīkstam sekot mūsu ienaidnieku noziedzīgo totalitāro režīmu ideoloģijai un rīcībai, pakļaut sodam un represijām visus kopā par piederību noteiktai sociālai šķirai, politiskai, etniskai vai profesionālai grupai, par ieņemamo amatu, reliģiskajiem vai politiskajiem uzskatiem. Demokrātiskā sabiedrībā tiek vērtēta katra indivīda konkrēta rīcība un nopelni, un pierādīta personīgā vaina. To mēs gribētu attiecināt arī uz konstatētajiem čekas aģentiem un jebkuriem kolaborantiem, ar kuriem mums nākas sadzīvot savā dzimtenē, atgūtajā Latvijas valstī.”
Arī LPRA valdes loceklis Andrejs Ermuiža izteicās, ka pēc čekas maisu publicēšanas jāvērtē katra cilvēka labie un sliktie darbi, kļūdas, un svarīgi – “lai izstāsta, kas notika patiesībā”.
Politiski represētie pauda gandarījumu par labo sadarbību ar Likteņdārzu. Tur īsi pirms Mātes dienas – 10. maijā – atklās piemiņas ansambli, veltītu izsūtīto ģimeņu mātēm. Apvienības lolotās idejas realizācijai izdevies piesaistīt ainavu arhitektu grupu no Jelgavas. Ansambļa piemiņas akmenī iekalto vārdu “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz: kad piedzimu un kad nenomiru badā Sibīrijā” autore ir Sandra Kalniete, tagadējā “Kokneses fonda” prezidente.
Savukārt martā ieplānota starptautiska konference, kurā biedrība stāstīs par aprēķinātajiem Latvijai nodarītajiem zaudējumiem PSRS okupācijas laikā. Izmantojot PSRS laika finanšu dokumentus, aplēsts, ka Latvija zaudējusi daudzus miljardus, pretēji Krievijas apgalvojumiem par lielajiem ieguldījumiem Latvijas teritorijā tolaik. “Gatavojam dokumentu iesniegšanai ANO Ģenerālajai asamblejai. Gribam panākt, lai arī tur tiktu atzīts, ka PSRS okupācijas režīms bija noziedzīgs pret cilvēci,” teica Latvijas okupācijas izpētes biedrības vadītāja Ruta Pazdere.
Apvienības nodaļas pērn daudz izdarījušas vēsturisko notikumu piemiņas kopšanā. Penkulē atklāta skulpturāla kompozīcija “Sāpes neaizmirst”, Cēsīs izveidota ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”, ir atklātas piemiņas plāksnes trīs Alūksnes apkārtnes vietās, kur pēckara gados darbojās nacionālie partizāni, kā arī sakoptas daudzas represēto piemiņas vietas.
Pēteris Simsons uzsvēra LPRA turpmāk būtisko: “Svarīgi mums kā organizācijai noturēt vienotību, spēju darboties, lai neviens no biedriem netiktu pamests bez aprūpes.
No sociālā dienesta nevar prasīt vairāk, kā tas dara. Pagastos likteņbiedriem vajadzētu pieskatīt vienam otru, lai mūža nogale nebūtu smaga un sāpīga.”
Pērn Labklājības ministrija mainījusi sociālās rehabilitācijas piešķiršanas kārtību – šogad politiski represētai personai tiesības saņemt atkārtotu rehabilitāciju ir jau pēc diviem gadiem. Tagad papildus Jaundubultiem šis pakalpojums pieejams arī Līgatnes rehabilitācijas centrā un Jaunķemeros. 2018. gadā 21 dienu ilgs sociālās rehabilitācijas kurss 668 eiro vērtībā piešķirts 1269 personām.
P. Simsons stāstīja, ka viņš bieži tiekas ar skolēniem un redz, kāda ir reālā jaunās paaudzes izpratne par totalitārisma laiku: “Un tas ir loģiski, ka demokrātiskā valstī dzīvojošie nespēj izprast, ko valsts vara izdarīja ar cilvēkiem toreiz. Pēc mums nebūs vairs neviena, kas to var pastāstīt. Tas, ko izliksim uz papīra, pat ja netiks publicēts grāmatās, paliks ne vien mūsu mazbērniem, bet arī tālākām paaudzēm.”
