Bez mīlestības nenoturēties. Saruna ar Zani Jančevsku 1
Ceturtdien, 12. martā, Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Lepnums un aizspriedumi” pēc 1813. gadā izdotā angļu rakstnieces Džeinas Ostinas “manieru romāna”.
Iedvesmojoties no romāna tulkotājas Ilgas Melbārdes latviešu valodas, izrādes režisors Klāvs Mellis kopā ar dramaturgu Evartu Melnalksni radījis versiju par notikumiem, kas norisinās piecpadsmit gadus pēc romāna beigām. Džeinas lomā ZANE JANČEVSKA.
Zane, vai jums kā aktrisei šī ir pirmā saskare ar Džeinu Ostinu?
Z. Jančevska: Esmu redzējusi Ostinas romānu ekranizācijas, romānus neesmu lasījusi. Tagad iesāku, tomēr apzināti noliku malā vēlākam, lai neietekmētos. Uzvedums ir “pēc motīviem”, taču arī skatītājam tā vēstījums jāsaprot no redzamā uz skatuves.
Nedrīkst pieņemt, ka visi būs lasījuši Džeinas Ostinas romānu.
Mazliet paverot sižetu, vienā mājā dzīvojam četras no piecām māsām. Piektā ir apprecējusies, mēs, pārējās, ne.
Nu vienai paspīd iespēja uz laimi, jo uzradies vīrietis, kurš varētu viņu mīlēt un kuru spētu mīlēt arī viņa, bet, ak, tas lepnums un aizspriedumi…
Mana varone, vecākā māsa, kurai tāpat kā romāna autorei vārds ir Džeina, lugā teic, ka augstākā brīvības izpausme vīrieša un sievietes attiecībās ir kalpošana mīlestībai. Jā, Ostinas laikā ir citi tikumi, citas morāles normas un citi aizspriedumi, taču nevis lepnums, bet tieši lepnība mūsu laikmetā ir gana stipra.
Egoisms ļoti traucē. Kurš gan nevēlas mīlēt un būt mīlēts, bet… pat īstām attiecībām tā kā nav laika, jo bizness, karjera… Viena izrādes varone cīnās par vienlīdzību ar vīriešiem, par ko tajā laikā iestājās tikai retā.
Jautājums – kādā mērā tai vienlīdzībai būt? Vai sievietei jābūvē arī mājas? Vai vīrieši kļūst sievišķīgāki tāpēc, ka sievietes kļūst vīrišķīgākas?
Bet varbūt kāda, kura mūslaiku kapitālismā cīnās par eksistenci, esot kopā ar neuzņēmīgu vīru, nodomā – cik labi būtu dzīvot pirms pāris gadsimtiem, skaistās drānās, sievišķīgās nodarbēs, bez rūpēm lauleņa paspārnē…
Bet daudzām kļūtu garlaicīgi.
Vai mēs tagad būtu gatavas nodurt galvu un nolaist acis?
Kaut gan arī viduslaikos bijušas dažas sievietes, kuras sarakstījušas grāmatas, pat komponējušas.
Iestudējumā vecākā māsa Džeina arī jaunībā bijusi pārņemta ar vienlīdzības idejām. Tagad viņas uzskati mainījušies, bet pie stabilas pārliecības joprojām nav nonākusi. Jo ideālā dzīves modeļa meklējumos ko būtisku palaidusi garām. Viņai nav ģimenes, un viņa par to nesūdzas un nerunā, bet arī laimīga nejūtas. Nu kalpo māsām.
Jūsu varonei Džeinai tāds pats vārds kā romāna autorei Džeinai Ostinai.
Varbūt, ka romāna autore ar šo varoni kaut kā personificē arī sevi…
Stāsts it kā par nopietnām lietām, bet Klāva Meļļa interpretācijā izrāde veidota kā skumīga salonkomēdija elegantā interjerā.
Izrāde nav simtprocentīga komēdija, bet, nu, ieklausieties vien – sieviete ir ļoti izglītota, skaistiem sejas vaibstiem, zināšanām mūzikā, daudz lasa grāmatas, spēlē klavieres un labi zīmē, viņas uzdevums ir gādāt, lai vīrietis būtu paēdis un atpūties…
Šie 19. gadsimta tikumi, paradumi un prasības šodien kādam varbūt tomēr izraisīs smaidu.
Tāpat kā tie aizslietņi, tabakmaki un lakatiņi… Kaut neslēpšu, šalles un lakati ir mana vājība.
Interesanti, ka pēdējā laikā teātri Latvijā uzkrītoši pievēršas vīrieša un sievietes attiecībām. Par to savā ziņā runā nupat Nacionālajā teātrī Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusī Federiko Garsijas Lorkas “Tukšais zieds”, tūlīt Jaunajā Rīgas teātrī priekškaru vērs “Sievietes un vīrieši” Alvja Hermaņa režijā.
Jā, kaut kas vārdos grūti ietērpjams sieviešu un vīriešu attiecībās nupat virmo gaisā. Man prātā nāk latviešu tautas pasaka, kur vīrieši un sievietes apmainījušies vietām un darbiem, un pirmie “uzdevuši” vīrieši, jo putra viņiem piedegusi, bērns apčurājies…
Ne velti bijušas situācijas, kad dažādos Latvijas teātros pēkšņi iestudē viena un tā paša autora vienu un to pašu lugu. Pienāk brīdis, kad noteiktas lietas kļūst aktuālākas, un arī šeit sakritis.
Mīlestība – lai tā būtu pret vīrieti, sievieti, bērnu, aizrautību vai Dievu, labdarības ideju vai ko citu – ir glābiņš.
Bez tādas mīlestības mūsu laikā cilvēkam grūti noturēties.
Izrāde veidota sadarbībā ar teātra trupu “Kvadrifrons”, no kuras līdzās Nacionālā teātra aktrisēm redzēsim Anci Strazdu, aktierus Reini Boteru un Āri Matisoviču. Kā veidojas sadarbība starp dažādām paaudzēm, atšķirīgu teātra skolu pieredzējušiem?
“Kvadrifona” aktieri ir kursabiedri, domubiedri, gudri, talantīgi, strādīgi, bez liekas bijības un mūsdienīga lecīguma. Pieļauju, ka jaunās paaudzes aktierus tagad māca mazliet citādi.
Man vēl bija tā laime mācīties skatuves kustību pie vecmeistares Ērikas Ferdas. Kā viņa dresēja skatuves soli – nedrīkst dimdināt! Bija jāapgūst dažādu laiku paklanīšanās māka un jāģībst uz īsto pusi. Bet padomus nez vai vajag dot, ja neprasa.
Tā arī savai meitai pārlieku ar tiem neuzmācos (Marta Lovisa Jančevska patlaban mācās JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa kursā un spēlējusi izrādēs “Kalpa zēna vasara”,”Svaigās asinis” un “Es, tu un biorobots”. – V. K.). Lai arī daudzi mūs sauc par līdzīgām, esam ļoti atšķirīgas. Agrāk gan nekad nebiju domājusi, ka meita mēģinās kļūt par aktrisi…
Kā Berta Vīlipsone ietērpusi izrādes varones?
Tā kā iestudējumā nav modernais pielāgojums, mēģinām turēties romāna autores laikmetā. Uzvedumā mūsu varoņu ģimenes ir augstdzimušas, bet nav tik bagātas. Tāpēc būsim ģērbtas vienkārši, bet Džeinas Ostinas laika stilā.
Katra personība, protams, ir neatkārtojama. Bet vai saskarsmē ar izrādes kostīmu mākslinieci jūt ģimenē pārmantotu skatuves elpu?
Noteikti! Berta ir ļoti gaiša personība. Ar viņas mammu mākslinieci Kristiānu Dimiteri mācījos vienā skolā un ar viņas vecmāmiņu aktrisi Viju Artmani esam filmējušās kopā Jāņa Streiča filmā “Svešās kaislības”. Man toreiz bija astoņpadsmit gadi. Spilgtas, skaistas atmiņas.
Filmā spēlēja vēl kāda leģendāra personība, aktieris Leonīds Oboļenskis. Inteliģents krievu aristokrāts, kņazs, mācēja sešas valodas, cietis pie visām varām, tāpēc nosodīts un izraidīts uz Čeļabinsku, bet braukt filmēties viņam ļāva. Stāstīja, ka kņaza titulu pasē Ļeņins viņam atstājis, lai padomju valstij būtu savi aristokrāti.
Arī izrādes producente Diāna Kaijaka nāk no mākslinieku dzimtas.
Beigusi režisorus (Nacionālā teātra repertuārā ir Diānas Kaijakas iestudētā izrāde “Šī skaistā nākotne”. – V. K.), ļoti skaisti zīmē, glezno, prot japāņu valodu, japāņu bērnu grāmatām veidojusi ilustrācijas.
Diānai piemīt viņas tēva, ilggadējā Nacionālā teātra aktiera un režisora Jāņa Kaijaka, apzinīgums un mammas aktrises Ilzes Blumbergas šarms. Uzveduma producents taču ir izrādes saimnieks, kurš gādā par visu – lai laikā būtu dekorācijas un visi mēģinājumos… Pati būdama režisore, Diāna lieliski zina, kad aktierim var ko teikt un kad ne, labāk nogaidīt.
Šajā ziņā iedomājos par teātra kritiķiem.
Kā drīkst rakstīt kritikas, neesot klāt mēģinājumos?
Kādreiz pie mums skatīties mēģinājumus nāca Silvijas Radzobes audzēknes. Viena redzot, cik sūrs ir aktiera darbs, teica, ka nespēšot rakstīt par to kritikas.
Tagad pie mums ir ļoti laba izrāžu vadītāja, izprot aktieri, viņa sajūtas un vēlmes. Manuprāt, aktieris jau kāpj uz skatuves nevis apmierināt savu egoismu – cik man labi izdevusies loma, bet – ko mūsu māksla dod sabiedrībai?
Es sevī cerētu uz mieru, kādām dziļākām pārdomām skatītājos.
Pēc kāda koncerta ar dzeju, ja nemaldos, Mātes dienā, man pienāca klāt kāda sieviete un sacīja – viņai parīt smaga operācija. Esot bijis ļoti bail. Bet pēc dzirdētā koncerta – vairs ne… Man bija liels gandarījums.
Esat radījusi kopīgu projektu ar dēlu, komponistu Jēkabu Jančevski “No Letu zemes” – par karali Mindaugu un viņa sievu Martu, kas, iespējams, nākusi no Latgales.
Pērnruden ar šo darbu bijām Viļņā. Ideja izdīga kā asniņš, un nu to uzklausa jau kaimiņvalstī. Prieks, ka skatītājiem patīk, ka mūsu darbs aizrauj un aizkustina. Tagad ar Jēkabu satiekamies tautas mūzikas, nostāstu un joku programmā “Dziesmu dance”. Jēkabs piespēlē akordeonu.
Zinu, ka šopavasar Mūzikas akadēmijā iegūsiet bakalaura diplomu etnomuzikoloģijā.
Manos gados un pēc teātrī aizvadītām 30 sezonām atsākt studēt klātienē dienas nodaļā ir diezgan traki. Ja būtu zinājusi, ka būs tik grūti, nebūtu sadūšojusies. Bet labi, ka nezināju.
Esmu pārliecināta, ka katrai tautai ļoti jāuztur savas tautas tradīcijas un par tām jārūpējas.
Tāpat kā par vecākiem. Cilvēks var tikai priecāties, ja viņam vēl iespējams uzklausīt savu māti un tēvu. Un vēl es domāju, ka būtu jādzīvo trim paaudzēm kopā. Protams, triju istabu dzīvoklītī pagrūti, bet šī tradīcija bija mūsu tautas bagātība. Tagad Itālijā esot mazas trīsstāvu mājiņas.
Esat kļuvusi arī par folkloras kopas vadītāju sievām Ēdolē.
Ir tur arī vīri. Mācoties etnomuzikoloģiju, sāku interesēties par savas mammas senču dzimto pagastu, par Ēdoli, tās folkloru.
Domāju, kāpēc turpat blakus Alsungā tāds krāšņums, bet Ēdolē – it kā tukšums?
Atklājās interesantas lietas – vien putekļos paslēpušās. Daudz kas zudis, nav vairs atrodams, bet Ēdole tik un tā ir ļoti teiksmaina un līdz galam neizzināta vieta ar skaistu dabu un bagātīgu vēsturi.
Folkloras kopai arī nosaukums ar pipariņu – “Ēdol’s ķist”.
Ķist ir koka lāde, kur lielākoties glabā graudus. Kādā vietā saka ķist, citā – ķiste. “Ķistenieki” bija manas vecmammas dzimtas mājas kopš 18. gadsimta. Ar “Ēdol’s ķist” meklējam Ēdolē pierakstītās dziesmas, kuru ceļus nemaz nav tik viegli izsekot.
Ļoti aizraujoši atklāt – kāda mūsu tautasdziesma nāk no vācu ziņģes, kāda no poļu mūķenes lūgšanas.
Prieks, ka ir cilvēki, kas vēlas dziedāt. Mēģinām pagasta bagātības celt gaismā. Katrai vietai ir kā aktīvāks laiks, tā mazāk rosīgs. Tāpat kā cilvēkam.
Nu re, pavisam no citas puses nonākam pie tā, par ko mazliet pasmaidāt izrādē “Lepnums un aizspriedumi” – sievietei arī mūsdienās nākas dziedāt un kopt tradīcijas…
Viss atkarīgs no skatpunkta.
