Bez mīlestības nebūs nekā 0
Danutai Reinfeldei liktenis uzlicis smagu nastu – no viņas astoņiem bērniem četri ir invalīdi. Ja meitiņa Līga nebūtu noslīcinājusies, tad būtu pieci invalīdi. Līdz šim visu savu mūžu sieviete aizvadījusi Priekules novada Aizvīķos, bet tagad, šķīrusies no vīra Alberta, kurš stipri dzēra un terorizēja Danutu, viņa ar bērniem mājvietu radusi Daugavpilī. Tiesa, tas nav tik vienkārši, vēl ilgi būs jāatmaksā kredīts par savu namiņu.
Uz diviem galiem neizskriet
Danuta iepazīstina ar saviem bērniem. Lielajam brālim Arūnam tūlīt būs trīsdesmit gadu, un viņš ir patstāvīgs – strādā Liepājā gaterī. Darum ir 25 gadi, un viņš ir pirmās grupas invalīds. Ārsti noteikuši, ka puisim ir smagi psihiski traucējumi – viņš pat nespēj mācīties. “Kad Darus 1992. gadā dzima, es nepaspēju uzkāpt uz dzemdību galda, un mazulis vienkārši nokrita uz grīdas. No sākuma viņam bija ūdens galvā, pēc tam pievienojās krampji. Kur tikai mēs nebraucām, lai uzlabotu veselību, bet vēlāk krampji paši par sevi pārgāja. Kad dzīvojām Aizvīķos, lauku mājās, Darus daudz strādāja fizisku darbu – mēslus veda, sienu ārdīja, govis dzina. Ko liku, to darīja. Tagad Daugavpilī viņam nav ko mājās darīt, tāpēc domājam viņu iekārtot dienas centrā, lai būtu nodarbības un viņš atrastos sabiedrībā,” klāsta māmiņa. Darus skatās televīzijas pārraides, sanes malku un ogles, jo mājā ir krāsns apkure – vēl padomju laika čuguna krāsnis. Puisis runājas, saprot visu, bet, piemēram, izgājis uz ielas, nespēj orientēties. Kaut kur var aiziet, bet atpakaļ vairs neatnāk. “Ar pirmo reizi neatnāks, ar desmito arī ne, varbūt ar piecpadsmito atnāks. Man ir jāiet viņam pretī. Ja tiks dienas centrā, tad sarunāšu ar audzinātājām un šoferi, lai ved uz mūsu mājām. Es arī visur nevaru izskraidīties, jo ir vēl citi bērni, kuri jāaizved uz mācību iestādēm. Uz diviem galiem nevaru izskriet,” tā saka Danuta un turpina: “Darum ir garlaicīgi tagad arī tāpēc, ka viņš pieradis pie darba. Bet ko tu pilsētā sadarīsi! Dienas centrā viņš būs kopā ar līdzīga likteņa jauniešiem.”
Taņai, vecākajai no meitām, ir 23 gadi, viņa Daugavpils Universitātē pirmo gadu studē psiholoģiju un, lai nopelnītu līdzekļus, strādā par viesmīli bārmeni. “Psiholoģija – tas ir ļoti interesanti. Es jau no bērnības vēlējos studēt, lai saprastu cilvēkus, kāpēc viņi rīkojas tā un ne citādi. Arī sevi saprast. Tas man ir licies saistoši visu savu apzinīgo mūžu. Bet Liepājas Universitātē nebija budžeta vietu. Dzīvoju pie savas ģimenes kopā ar mammu, brāli un māsām. Mums nekad nav garlaicīgi,” atzīst Taņa.
Diezin vai kāds sapratīs sāpi
Danutai bija arī divas dvīņu meitenes – Līga un Dinija, bet Līga noslīcinājās Aizvīķos dīķī pie mājas. Dinija, Simona un Anete bijušas līdzi, Līga iebridusi ūdenī un tikai pateikusi: es iešu ūdenī pagulēt. Meitenes nav sapratušas, ka māsa vairs neatnāks. “Visas trīs meitenes atskrēja uz mājām, un es biju biešu laukā. To es atcerēšos līdz mūža beigām, kad viņas man pateica: mamma, Līga noslīka! Viņai toreiz bija deviņi gadi, nebija jau tik maziņa. 14. jūlijā ar Līgu notika traģēdija, bet decembrī problēmas sākās ar dvīņumāsu Diniju. Viņa sāka skatīties vienā punktā, un mēs sākumā nesapratām, kas viņai noticis. Sākās lieli krampji. Viņas diagnoze – smagi psihiski smadzeņu darbības traucējumi, un meitenei ikdienā vajadzīga īpaša kopšana,” par Diniju vēsta Danuta. Dinijai jālieto seši dažādi medikamenti, un viņa arī ir pirmās grupas invalīde. Līdzko pietrūkst kaut viena medikamenta, tā sākas stipras lēkmes. Mammai visu laiku jābūt kaut kur līdzās, jo Dinijai lēkmes uznāk pēkšņi, bez iepriekšējām pazīmēm. Ja no rīta nepamostas laikā, mamma jau domā, ka būs lēkme. Meitene mācās speciālajā internātskolā, bet Danuta jau pieradusi, ka neviens īpaši ar Diniju nedraudzējas un negrib ar viņu kopā staigāt, jo lēkmes var uznākt jebkurā brīdī. Ļoti bieži bijis tā, ka viņa, pastaigājoties parkā, nokrīt. Arī skolā, sēžot klasē, nokrīt. Kad meitene bijusi slimnīcā Ainažos, pat nokritusi un izsitusi priekšējo zobu. “Kad ir vieglās lēkmes, mēs redzam – viņa acu zīlītes paceļ uz augšu un acis kļūst baltas. Smagākajām nav nekādu pazīmju. Kad krīt, viņa iebļaujas, un mēs zinām, ka ir lēkme. Bet tas nenotiek katru reizi,” meitas stāvokli raksturo mamma.
Nākamā māsiņa ir Simona, viņai ir sešpadsmit gadu, un meitene mācās speciālajā pamatskolā. Viņai patīkot adīt, ļoti grib iemācīties lasīt. Labprāt dzied, viņa vēlas draugus, bet grūti kontaktēties ar vienaudžiem, jo ir kautrīga. Simonai arī ir psihiski traucējumi, viņa ir bērns invalīds.
Nekad neatdotu pansionātiem
Anetei ir četrpadsmit gadu, un viņa mācās ģimnāzijā. “Anete ir ļoti draudzīga, un visa ģimnāzija jau viņu pazīst. Viņai mājās gan lielākoties nepatīk neko darīt. Bet, kad uznāk gribēšana, viņa cep cepumus, kūkas, marcipānus. Vairāk gan ielīdusi mācībās,” palielās mamma.
Pastarītei Laurai ir desmit gadu, un viņa sirgst ar autismu. Meitene, ieraudzījusi mājās veļas mašīnu vai gaļas maļamo mašīnu, krīt histērijā. Kliedz un slēpjas. Raudājusi un nav gribējusi iet no vienas telpas citā. Meitene mācās speciālajā internātskolā un ir bērns invalīds. Mātei Danutai patiešām uzlikts smags liktenis, jo diezin vai kāds sapratīs viņas dzīves sāpi.
“Esmu Rīgā bijusi pie ģenētiķiem – ne man, ne vīram nav nekādas vainas, ne slimības, kas varētu bērniem draudēt ar šādu iedzimtību. Domāju, ka tā man dzīvē bijis lemts – esmu spēcīga un Dievs man uzlicis pārbaudījumu. Arī mana mamma Benedikta neatceras no savas paaudzes tuviniekus, kas būtu piedzimuši slimi. Es sāku pārdzīvot un kautrēties, ka man dzimtā vienīgajai, turklāt veselai sievietei četri bērni ir slimi,” saka Danuta. “Es to sirdī ļoti pārdzīvoju. Kad cilvēkiem pasaku, ka man ir četri bērni invalīdi, viņi uz mani tā dīvaini paskatās – es nezinu, ko nodomā. Manuprāt, esmu ļoti stipra, jo spēju visu to pārciest. Es nekad savus bērnus neatdotu pansionātiem. Tie ir mani bērni, un es viņus neatstāšu likteņa varā.”
Kurzeme nesauc atpakaļ
Danute teic, ka tagad Daugavpilī vienā ziņā jūtas pat laimīga, jo galvenais, ka bērniem ir labi, skolas atrodas tuvu mājvietai un nav jābrauc 20–30 kilometrus garš gabals. Vai arī jānakšņo internātskolā. Simona, piemēram, Aizvīķos brauca uz Purmsātu internātpamatskolu un palika tur nedēļu. “Meitenēm Daugavpilī ir labi. Saku: ja neklausīs, brauksim atpakaļ uz Kurzemi. Atbild: nē, mamma, nebrauksim! Arī man te ir mierīgāk. Lai gan šķirtais vīrs Alberts joprojām traucē, zvana un terorizē. Viņš man visu laiku pārmet, ka esmu vainīga pie šķiršanās. Sagrāvusi viņa dzīvi, pamukusi un atstājusi viņu vienu pašu. Es saku: kad dzīvojām kopā, tu mani dzini no mājas ārā. Viņš atbild: tu esi muļķe, un tavi bērni ir muļķi,” ar sāpēm saka sieviete. Danuta teic, ka neilgojas pēc atstātajiem laukiem. Kurzeme nesaucot atpakaļ. Tagad ir labāk – Latgalē esot daudz laipnāki cilvēki. Redzot, ka esi noskumis, pienāk klāt, pajautā, vai nevar palīdzēt. Daugavpilī viņai patīkot, neraugoties uz to, ka jāiztiek tikai no bērnu pabalstiem un Danutas mammas pensijas – ģimenei piešķirts maznodrošinātās statuss. Danutas mamma piepalīdz meitai, pieskatot bērnus, kaut arī vecums un kaites jau liek sevi manīt.
Domā par adopciju
“Jaunībā es domāju, ka man būs kupla ģimene. Arī radi teica, ka man būs daudz bērnu – to atceros jau no bērnības. Mūs bieži aicināja uz kāzām, man tad bija 15–16 gadu. Kāzās bija arī mazi bērni – es vienmēr ņēmu viņus aiz rokas un gāju dejot. Visi radi smējās! Tev tik daudz bērnu būs, cik ir aplī. Un tur bija astoņi. Tieši tik, cik man ir,” pasmaida tagadējā daugavpiliete. Pati arī spriedusi – cik Dievs bērnus dos, tik arī būs.
Danutai vēl ir tikai 47 gadi. Bet atkal saistīt savu dzīvi ar kādu viņa vēl nedomājot. Lai gan mājās vīrieša roka noderētu. Taču pārāk daudz viņa neveiksmīgajā kopdzīvē savulaik cietusi. Gribot tikai savas mājas un bērnus, un savu mammu.
Kuplā ģimene gan esot domājusi arī par vienas meitenītes adopciju. Kur ir seši, tur septītais nebūs lieks. “Par adopciju vēl prātīgi jāapsver. Neesmu tam pašreiz pilnīgi gatava. Bet jāņem ir meitene, jo mūsmājās vairākums ir meitenes. Puisītis pie mums justos neomulīgi. Laiks visu parādīs. Grūtībām jau iziets cauri, un esmu dzīves sitienu norūdīta,” teic septiņu bērnu māmiņa.
Galvenais ir mīlestība
“Ziniet, ko es daru brīvajā laikā? Darinu dekoratīvās puķes. Ar to esmu vēlējusies nodarboties vienmēr, bet laukos tam neatlika brīvu brīžu. Meitenes jau arī tagad lielas un pašas gatavo maltītes. Es pat dažas puķītes aiznesu uz veikalu un nopelnīju 30 eiro. No auduma un stieples biju pagatavojusi īrisus, un tos man veikalā tūlīt paņēma,” palepojas daudzbērnu māmiņa. Danutai allaž paticis darboties ar koku – pārvedusi līdzi no Kurzemes novecojušu apaļu galdu – ar smilšpapīru notīrījusi, nolakojusi, sagriezusi dekoratīvas koka ripiņas un ar tām aplīmējusi. Visi kaimiņi brīnījušies. “Bija arī laiks, kad es nesu no tirgus mājās orhidejas par 50 centiem un centos atdzīvināt. No 100 tikai kādas 20 neizdzīvoja. Tās bija milzīgi pārlietas, saknes sapuvušas. Nezinu, vai tas ir puķkopes talants, bet man tas kaut kā izdodas pats par sevi. Kad es ielienu puķēs, man vairs citu neko nevajag. Mans sapnis ir iegūt zināšanas par dekoratīvo puķu izgatavošanu kursos,” tālākos plānus ieskicē Danuta un atklāj, ka tagad topot Ziemassvētku eglīte. Izveidojusi no putuplasta trīsstūra veidā, ar stieplītēm piespraudusi sūnas, bet tagad rotājot ar mantiņām, čiekuriem, riekstiem, zīlēm un kastaņiem. Būs ģimenei Ziemassvētkos savs daiļums. Meita Anete vaicājusi, vai viņas klasei nevarot līdzīgu eglīti izveidot. Mamma apsolījusi.
Tieši pirms Adventes Danuta ar vecāko meitu Taņu bija aizbraukušas uz Vāciju, uz Berlīni, kur spilgtākie iespaidi palikuši par zooloģisko dārzu – ietikušas tieši dzīvnieku barošanas laikā. Tā bijusi kā Ziemassvētku dāvana – lidmašīnas biļetes maksājušas tikai 10 eiro. Bet Danutai bijis nemierīgs prāts par mājās palikušajiem bērniem. Atvedusi Ziemassvētku dāvanas gan meitām, gan dēlam – svētkus visi svinēšot ģimenes lokā ar eglīti, gardu mielastu un dāvanām.
Un Danutas vēlējums Ziemassvētkos: “Lai visi bērni varētu atrast savus vecākus! Lai visi būtu laimīgi! Bet galvenais – izjust dzīvē mīlestību. Es saviem bērniem saku: galvenais ir mīlēt! Ja ģimenē nebūs mīlestības, tad nebūs nekā.”
