Mednieks bez bises. Par lībiešiem, “galda medībām” un repelentiem 0
Kad aicināju Ventspils novada Tārgales pagasta pārvaldes vadītāju Mārci Laksbergu uz sarunu, viņš atzina, ka ar ievērības cienīgiem medību piedzīvojumiem Kurzemes mežos lepoties nevar. Jā, mednieks esot, taču izmanto tikai slazdus un, ar bisi šaujot, līdz dižmedījumam vēl ticis neesot. Tāpat nevienā klubā Mārcis nav biedrs. Un viesmedībās neejot, jo – piedalīsies vienā kolektīvā, otrs apvainosies, kādēļ ne pie viņiem, bet trešais prātos, varbūt tam kāds iemesls…
Runājoties ar Mārci, sapratu – šāda izturēšanās faktiski ir ļoti ētiska, jo viņš ir arī Ventspils novada Medību koordinācijas komisijas priekšsēdētājs. Tātad, nepiedaloties medībās, absolūti neitrāla persona strīda gadījumu izskatīšanā komisijas sēdēs. Makšķerēt gan Mārcim patīk, jo Tārgales pagastam ir 45 kilometrus gara jūras robeža.
Tāpat pagasts ir unikālas dabas ainavas īpašnieks, bet šaurajā jūrmalas joslā izvietojušies senie lībiešu ciemi. Tieši šā iemesla dēļ, lai godātu arī mūsdienās lībiešu kultūras mantojuma un tradīciju liecību saglabāšanu, pēc Mārča projekta Tārgales ciema centrā pērn izveidoja un atklāja Lībiešu sētu. Tajā ir kūts, aka, dzīvojamā māja, tīklu žāvētava un uzbērta pat kāpa.
Kad kļuvāt mednieks?
Esmu Ogres Meža tehnikuma absolvents un, lai paplašinātu skatu uz pasauli, vēl studēju tiesībzinātnes. Ogrē man bija tā laime medību kursu mācīties pie Modra Grantiņa. Tolaik vajadzēja braukt uz Vāni – uz medībām un iet dzinējos. Obligāti tas nebija, taču man interesēja. Cēlāmies krietni pirms sešiem, laikus ieradāmies medību platībās. Ja man jautā, kādēļ šobrīd tik reti eju medībās, vispirms aizbildinos ar laika trūkumu.
Medībās, kā likums, sestdienas aizņemtas, agrotehniskie pasākumi, dažādi darbi – man tam vienkārši, esot tagadējā amatā, neatliek laika.
Vai daļēji no aktīvajām mednieka gaitām esat atteicies arī tādēļ, ka esat Ventspils novada Medību koordinācijas komisijas priekšsēdētājs?
Uzskatu, ka, neesot biedram kādā klubā, tāpat nepiedaloties viesmedībās, man ir ekskluzīva iespēja veiksmīgi izvairīties no interešu konflikta.
Nenoliedzu, aicinājumi no klubiem bijuši ne viens vien, bet stingri turos pie saviem principiem: ja nesadarbojos, tad nesadarbojos. Medību koordinācijas komisijā izskatāmie jautājumi jau tāpat vairumā gadījumu ir strīdīgi. Ja viss būtu tik vienkārši atrisināms, tad varbūt tādu komisiju nemaz nevajadzētu.
Tāpat ar skaļu vārdu apmaiņu problēmu nevar atrisināt, toties sanaidoties gan var. Kamēr pa garo izmeklēšanas ķēdīti nonāk līdz secinājumiem, jāizpēta visi apstākļi. Nereti gan komisiju nemaz nevajag sasaukt. Pietiek izrunāties ar sūdzības iesniedzēju, paskaidrot, ko viņš pats nav līdz galam un pareizi izdarījis, un lieta atrisināta.
Piemērs: ir ābeļdārzs, kur ābolus ēst nāk mežacūkas un pie reizes krietni parokas. Saimnieks vēlas, lai mednieki vaktē un nomedī visus rukšus. Pirmkārt, to izdarīt nav reāli, otrkārt, ir jāsaprot, ka mežacūkas taču ierodas ēst. Kurš šo kopgaldu veicinājis? Saimnieks! Labi, žogu lielam dārzam ierīkot dārgi, bet kritušos ābolus vismaz var savākt.
Stāsta, ka Kurzemē staltbrieži nodarot krietni vairāk postījumu mežiem un lauksaimniecības zemēm nekā citos Latvijas reģionos. Tā ir?
Diemžēl patiesība. Un vēl patiesība ir tāda, ka nav nemaz konkrētu datu, cik to dzīvnieku ir mežā. Vismaz kurzemniekiem ir ļoti pamatotas aizdomas, ka šajā pusē pārnadžu populācija ir krietni lielāka par oficiālo statistiku. Tātad arī postījumu netrūkst.
Vēl mums ir milzīgs stirnu blīvums, un tam visprecīzākais apliecinājums ir uz autoceļiem notriektie dzīvnieki. Tāpat, kur kāda pļava, tīrums, vienmēr redzamas vairākas stirnas. Atkal rodas jautājums – kāpēc?
Vienu brīdi nemedījām, audzējām, jo aukstās ziemas ņēma savu daļu. Tagad nu ir pieaudzētas, taču, ja vien kaut kur neparādās buks ar izciliem ragiem, medniekus stirna kā medījums neinteresē. Šādā situācijā jau sākas diskusijas, ka stirnas jāmedī obligāti vai nu individuālajās, vai medībās ar dzinējiem.
Vai pie galda… Ir jau dzirdēts, ka, medību sezonai beidzoties, kolektīva pārstāvji apsēžas pie galda un vairākus desmitus licenču noraksta…
Notiek tās galda medības, notiek. Protams, gluži ar pildspalvu rokā jau neviens pieķerts nav, bet pašiem medniekiem patīk patenkot un ne bez pamata.
Ja runājam par medībām ar dzinējiem, tad tagad sāk plānot, ka tādās vajadzētu medīt staltbriežus. Lai bars jūtoties traucēts. Bet uz kurieni tad to iztraucēsim un kādēļ vispār jātraucē? Katrai dzīvai būtnei, ja tā tiek vairāk fiziski nodarbināta, rodas lielāka ēstgriba.
Tas ir dabas likums, un arī staltbrieži aizjoņos uz mierīgāku vietu un nograuzīs krietni vairāk. Vai mērķis tādā veidā samazināt skaitu attaisnosies, vai mednieki spēs izvērtēt, kurš dzīvnieks jānomedī, kurš jāpalaiž? Manuprāt, samazināšana – tātad nomedīšana – rezultatīvāka noteikti ir individuālajās medībās.
Reizēm šķiet, ka veidojas apburtais loks: jaunaudzes aizsargā, izmantojot ļoti dārgus repelentus; no postījumiem cietušie uzskata, ka jāmedī vairāk; medniekiem ne vienmēr tiek dota iespēja medīt vairāk. Kāda izeja?
Visvairāk postījumu ir Latvijas valsts mežu platībās. Arī repelentus visvairāk lieto viņi, un loģiski, ka uzņēmums nav ieinteresēts tērēt šos lielos līdzekļus. Taču Medību koordinācijas komisijas pārstāvji, ejot apsekot postījumu vietas dabā, saskaras ar dažām niansēm, proti, cik pareizi lietoti repelenti. Jā, ir prakse, kā un ko darām, ir satraukums par lielajiem zaudējumiem, bet viss tāpat bez rezultātiem turpinās.
Tad varbūt sāksim ar to, ka šiem aizsardzības līdzekļiem ir lietošanas instrukcija par pareizu kociņa apstrādi un ļoti būtiska norāde – iedarbības ilgums. Sāksim ar to, vai pakalpojumu sniedzēji kociņu galotni patiešām ir apstrādājuši sausa laika apstākļos, vai ievēroti kritēriji, kādā dzinuma garumā repelents jāuzklāj. Nepatīkamākais atklājums ir tāds, ka pakalpojuma sniedzēji – te gan uzreiz piebilstu, ka ne visi, – repelentus mēdz atšķaidīt, jo tad vieglāka kļūst to uzklāšana.
Cik šāda rīcība ir pierādāma? Kā sameklēt vainīgo?
Tas ir pagaidām neatbildēts jautājums, tāpat kā varētu būt jautājums, vai paviršība vispār izkontrolējama. Kad mēs aizejam pārbaudīt sūdzību, tā repelenta krāsa jau redzama ir, taču koncentrācijas pakāpi noteikt nav iespējams. Uz aizdomām par negodīgu rīcību norāda pat dzīvnieki. Vienā jaun-audzē briedis kociņam neiet ne tuvumā, citā – noēd vai visas balti krāsotās galotnes.
Vēl pie mums vērojama prakse ar repelentiem kociņus apstrādāt rudenī, taču instrukcijā melns uz balta rakstīts, ka līdzeklis darbojas no diviem līdz sešiem mēnešiem. Tātad, ja novēro postījumus, apstrāde jāatkārto.
Nākamais – vairumā gadījumu ar repelentu apstrādā tikai galotnes pumpuru. Sānu zarus neapstrādā. Kā noteikt zaudējumus, ja nav pilnībā ievēroti aizsardzības noteikumi? Un, protams, ir jāmeklē arī vainīgais, kurš lielākoties nav mednieks.
Jauki un godīgi teikts – nav mednieks. Diemžēl pēdējā laikā kaut kā ierasts medniekus pataisīt par grēk-āžiem. Mežacūka izrok divus kartupeļu lakstus – mednieki nav novaktējuši, brieži saārda skābsiena ruļļus – mednieki to nav redzējuši, bebri noplūdina tīrumus – mednieki nav laikus nojaukuši dambjus.
Es uzskatu, un tāda ir mana pārliecība arī kā medniekam: īpašnieka pirmais un galvenais uzdevums ir pašam sargāt savu saimniecību. Man arī ir kartupeļu lauks, kas interesē mežacūkas, taču repelenti izdara savu. Kad iesaku, kādus pirkt, man mēdz iebilst, ka darbojoties tikai līdz pirmajam lietum.
Bet var taču uz piesūcinātās lupatiņas uzlikt aizsargjumtiņu un problēmas beidzas. Ir pat interesanti apskatīties, cik rūpīgi mežacūkas nopēdojušas zemi visapkārt tīrumam, tomēr kartupeļu vagās iekšā nav nākušas. Jā, ja patiešām ir izdarīts viss, tad, protams, varam raudzīties mednieku virzienā.
Tāpat, ja raksta komisijai iesniegumu par postījumiem, ir jābūt veiktiem aizsardzības pasākumiem. Zinu, ka ir pat pētījums, ka racionāls risinājums ir žoga izbūve ap jaunaudzi. Dārgi, jā, taču, parēķinot žoga kalpošanas ilgumu – gadi desmit, ja ne vairāk, tad finansiālie ieguldījumi attaisnojas. Eiropā jau sen ir šāda prakse.
Kas attiecas uz bebriem, tad nupat ir gan savairojušies. Smejos, vajadzētu uzrīkot kādu reklāmas kampaņu, ka bez bebru dziedzeru uzlējuma lietošanas nu nekādi nekas nesanāk. Varbūt tad populāciju paretinātu.
Vai jūs komisijā bieži lemjat par papildu licenču izsniegšanu tiem mednieku formējumiem, kuru platībās īpašnieki sūdzas par postījumiem?
Diezgan bieži, un Valsts meža dienests mūsu lēmumus respektē.
Varbūt viens no aizsardzības pasākumiem ir dzīvnieku piebarošana?
Daļēji noteikti, jo piebarošanas vietās dzīvnieki mēdz koncentrēties. Tāpat jaunaudzēs varētu atstāt kādu stūrīti neatēnotu, jo dzīvnieks tur vispirms ēdīs lapu koku atvases vai zāli, nevis priedīti.
Kā medības un faunas daudzveidību ietekmē jūras tuvums?
Mūsu teritorijā ir divi lieli dabas liegumi – Ovīši ar vecāko navigācijas būvi Latvijā, un Ances purvi un meži. Tie ir klusie reģioni ar ļoti minimālu mežizstrādi un medībām tikai noteiktās vietās. Tur ligzdo jūras ērgļi un mīl uzturēties vilki. Kaut gan divi nesen arī pie Ventspils pastaigājās. Cilvēki zvanīja man uz pašvaldību un prasīja, ko lai darot.
Atbildēju, ka vilkus, manuprāt, interesē tikai stirnas. Vēl mūsu pusē uz Kolkas ceļa ir izdevies nofotografēt kaut ko līdzīgu zeltainajam šakālim.
Ik pa laikam uzplaiksnī diskusija atļaut roņu medības. Zvejnieki pat ir pierādījuši zaudējumus, taču nekas nemainās.
Zvejnieki par roņiem tiešām nav sajūsmā, un kā īsta provokācija bija šogad pirms Jūras svētkiem Rīgas Zooloģiskā dārza rīcība, izlaižot jūrā pie Ventspils divus šos dzīvniekus. Diemžēl prese kaut kā noklusēja vai pat necentās atspoguļot zvejnieku viedokli.
Esmu braucis uz semināriem, kur runā par roņu problēmu, bet runu līmenī vien viss paliek. Lielākie zvejnieku zaudējumi ir saplēstie tīkli, taču ronis jau faktiski ir izglītojies – ierauga tīklu bojas un saprot, ka tur ir kopgalds.
Cik gadus esat mednieks?
Man ir medību tiesības kopš darba gaitu sākuma Popes mežniecībā 1994. gadā. Ja salīdzinu populācijas toreiz un tagad, tad kāpums ir milzīgs. Vēl interesanti, kas agrāk nebija, ir dzīvnieku koncentrācija uz un pie autoceļiem. Pētījumu nav, bet tiek pieļauts, ka interesē appļauto ceļmalu mīkstais un svaigais atāls, bet ziemā sāls.
Ko medījat?
Esmu piekritējs medībām ar lamatām. Man nav bises, un šāvis esmu, tikai eksāmenus liekot un paretam uz kādu sīkdzīvnieku.
Tad par jums var teikt kalambūru, ka esat mednieks, kurš nav mednieks?
Tā sanāk. Manā uztverē, ja esi mednieks, tad nodarbei jāvelta maksimāli daudz laika, bet man nav šī laika. Darba pietiek pagastā. Darba pietiek mājās.
Vai, pie jūras dzīvojot, vairāk nevelk uz makšķerēšanu?
Pareizi. Īpaši patīk makšķerēt butes. Un cept. Taču ne jau rudenī. Nesaprotu, kādēļ tautā iesakņojies priekšstats: aukstā laikā silti saģērbjas un tad iet salt pie jūras un butes ķert. Attapīgākie to lietu dara vasarā. Izmetas šortiņos, iebrien ūdenī, un viss notiek. Protams, tādas miesasbūves zivis kā rudenī vasarā nedabū, bet esošajām nav ne vainas.
Jūs esat pētījis lībiešu vēsturi. Viņi vairāk zvejoja vai medīja?
Pirmais, ko varu teikt par lībiešiem – viņiem ir skarbs raksturs. Tārgalē dzīvo daudzas ģimenes jau vairākās paaudzēs, un es uzskatu, ka mans pienākums ir kopt šī Kurzemes krasta seno pamatiedzīvotāju tradīcijas.
Tāpat esmu atklājis, ka daudziem Latvijā sastopamiem vietvārdiem ir lībiešu saknes – kultūrtelpa ir bijusi krietni plašāka par pašreizējo. Diemžēl nav saglabājušies fakti par zveju un medībām. Ar tām noteikti nodarbojās, taču, iespējams, vien tik, cik barons atļāva.
Tārgales pagasts vispār ir 45 kilometru teritorija gar jūras krastu. Kad es darba jautājumos dodos no rīta agri uz lībiešu ciemiem, mājās atgriežos vēlā vakarā. Jā, pieminēju Ovīšu bāku, bet mūsu pagastā ir arī augstākā bāka Baltijas valstīs – Miķeļbāka.
Ventspils novads jau ir bagāts ar to, ka mums ir gan lībieši, gan suiti Jūrkalnē. Veidojam pat kopīgus dažādus projektus. Ja piedāvā fondus, kur kultūrvēsturiskā mantojuma lietas gūst papildu punktus, grēks neizmantot.
Ja kaut kad nākotnē jums paliks mazāk sabiedrisko pienākumu, varbūt kļūsiet par aktīvu mednieku?
Bet tajā nākotnē būs vēl kaut kas – vecums. Un ko tad? Nenoliedzu, domas var mainīties, vaļasprieki uzvarēt, bisi plecā un uz mežu prom…
… lāci medīt, staltā zelta ragus iegūt.
Ai, nezinu, kam vajadzētu notikt, lai man uznāktu vēlme lāci medīt. Ragus? Nu, skaisti jau tie ir, īpaši izstādēs. Bet viens sapņa medījums man varētu būt gan – kāds nekaunīgs buks, kurš nāktu manā dārzā un regulāri apšķibītu krūmmellenes. Bet tas buks pagaidām nenāk.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
