“Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem grūž malā pārējos…” Alvis Hermanis sašutis par latviešu tūristu grupas uzvedību Marokas lidostā 10
“Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: Pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa. Novērtē situāciju, un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem grūž malā pārējos un lien pa apakšu visām barjerām un spraucas garām visiem stāvošajiem, lai tiktu pie lodziņiem bez rindas,” tā soctīklā “Facebook” raksta “Jaunā Rīgas teātra” režisors Alvis Hermanis, paužot viedokli par latviešu tūristu grupas uzvedību ārvalsts lidostā.
Hermanis turpina domu: “Tūkstotis pārējās cilvēces pārstāvju apmulsuši noskatās, taču pat neiedomājas protestēt, jo pēc civilizācijas sadzīvošanas likumiem šis ir pārāk dīvaini. Noteikti jāpiezīmē, ka reisa izlidošanas laiks nebija tik kritisks, un pārējie daži latvieši, kuri izstāvēja visu garo rindu, mierīgi paspēja. Vēl svarīgi akcentet, ka tie nebija krievi, visi bija latvieši. Tādi normāli latviešu dukši. 40-50 gadu vecumā. Tipiski vidēji aritmētiskie Mārupes iedzīvotāji, kuri atgriezās no tūrisma ceļojuma.”‘
“Egoisms un pilnīga nespēja domāt par kopējo labumu stipri pazemina latviešu tautas šances izkulties no situācijas, kurā atrodamies patlaban. Pie varas esošā sabiedrības daļa (plus ierēdņi un mediju cilvēki) dzīvo labi un ar visu ir diezgan apmierināti. Viņiem pie dirsas gan tas, ka 400 000 latvieši šo zemi atstājuši viņu režīma dēļ, gan tas, ka Latvijas nākotne ir bezdibenis un katastrofa. Jo pašreizējā viņu LV projekta shēma neko neatšķiras no visām viņu airBaltic un railBaltic shēmām. Tā ir viena un tā pati shēma: galvenais parūpēties par sevi, pārējais nav svarīgi,” tā secina režisors Hermanis, kurš regulāri soctīklos publicē savas pārdomas par Latvijas kultūru, sabiedrību un politiku.
Režisora Hermana paustais raisījis pārdomas arī viņa profila sekotāju vidū soctīklā “Facebook”. Lūk, dažas no tām:
“Paņēma pārējos uz izbrīna. Tūrisma grupas ar to enerģiskajiem vadītājiem vispār ir tādi savdabīgi bara veidojumi, kur galva ir tikai vienam cilvēkam, pārējiem – tikai kājas. Neesmu nekāda frīkventā flyere, bet nav novērots, ka individuāli latviešu ceļotāji kaut kā speciāli izlektu no kopējās plūsmas, tādēļ pieņemu, ka šis bija izņēmums,” komentēja Inese.
Kristīne teic: “Ar visu cieņu pret Mārupes dukšiem, šie gan vairāk atgādina Holandes gurķu lasītājus un Īrijas vistu kāvējus-precīzi tādas uzvedības ir novērotas gam Dublinas,Gan Eindhovenas un pat Oslo Torp lidostās..un rindā pie ārsta ARSā. Ar “man viss pienākas” seju,jo esmu tak sapelnījis piķi “ārzemēs” un esmu nenormāli kruts.”
“Precīzs novērtējums, piemetinot, ka it kā šai nosacītajai elitei, kam būtu jābūt tam virzītāj spēkam, nav absolūti nekādu ideju, kā attīstīties tālāk, izņemot aiz cēlām frāzēm uzcept kārtējo projektu, kas vairo to labbūtību un kurā pazudis ir galvenais fokuss cilvēks, izņemot viņus pašus. Piemērs Izglītības ministrijā atradās 21 miljons, lai izstrādātu projektu izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas projektam, bet neatradās ne kapeikas, lai skolēnus apgādātu ar trūkstošajām mācību grāmatām un burtnīcām. Kas tad ir svarīgāk tai kvalitātei? Bet tas jau nav svarīgi , jo valda uzskats, ka problēma neeksistē, ja mums lēmumpieņēmējiem tā nav problēma,” raksta Dainis.
Jānis piebilst: “Paldies, Alvi, ka tu raksti par acīm redzam lietām, bet es pat nesaprotu, kādi mēs esam, ja spējam to visu pieņemt un samierināties. Kas mēs esam?”
“Tas ir tas, ko vienmēr esmu uzsvēris, ka latviešiem tiešām pie dirsas ilgtermiņš, galvenais tagad sev visu sagrābt. Nav ne mazākās vīzijas par 10, 20, kur nu vēl 50 vai 100 gadu nākotni. Tāpēc tāds Nacionālās attīstības plāns un citi dokumenti vai likumi ir sliktas kvalitātes tualetes papīrs,” domā Arturs.
“Viens zog airbalticā, otrs – tualetes papīru savā darbavietā un klusībā cer, ka kādreiz tiks līdz pirmā iespējām. Funktieris vienāds, apjoms dažāds. 80% sabiedrības mums ir tāda. Par kopējo labu Latvijā vēl 200 gadus neviens nedomās,” izsakās vēl kāds.
Valdis dalās ar savu pieredzi: “Reiz laika apstākļu dēļ nācās lidot no Vīnes uz Frankfurti, ar citu reisu uz Kopenhāgenu un tad uz Rīgu. Pēdējā reisa emocionālā atmosfēra bija ļoti atšķirīga – lamas, bravūra, konflikts ar stjuarti par bagāžas novietošanu, daudz alkohola. Bija sajūta, ka lidojam uz Krieviju krievu reisā, lai gan pasažieri vairumā bija latvieši.”
“Bet man šķita, ka uzvedot lugu “Pakļaušanās” cienījamais mākslinieks vēlējās parādīt cik mazas šances izkulties no situācijas vispār ir visai rietumu civilizācijai. Tāpēc varbūt lielākas izredzes izkulties ir tieši Mārupes dukšiem – kuri aiziet un neprasot paņem to, kas viņiem pienākas, nevis gaida kaut kādu mistisku savu kārtu rindā. Vēl prasītos piebilst, ka konkrētais teātris ir valsts kapitālsabiedrība, kas saņem dotācijas no nodokļu maksātāju kabatām. Tāpēc droši arī pieskaitāms pie varas esošajām elitēm, ierēdņiem un pārējiem tamlīdzīgajiem elementiem. Iespējams, ka tādēļ netiek uzvestas izrādes, kuru dēļ teātris varētu nodemonstrēt neapmierinātību ar esošo sistēmu,” komentē Armīns.
Gunta netic Hermaņa aprakstītajai situācijai Marokas lidostā: “Neticu. Pārspīlēts. Rinda stāv nožogojumā, un neviens nav muļķis, lai ielaistu aizžogojumā bariņu cilvēku. Latviešu mentalitātei tāda uzvedība nav raksturīga. Tad, kad 60.gados (20.gs.) veikalu plaukti bija tukši, un rinda gaidīja, kad pievedīs “Tējas” desu un katram nogriezīs puskilogramu, iebrāzās sveštautiete un nekaunīgā veidā līda priekšā ar saucieniem : man mājās mazs bērns,man vajag! Un muļķa latvieši pat lāga neprotestēja. Man pie rokas bija mazs bērns. Un tad pie sevis nodomāju: uz nekaunību jāatbild ar nekaunību. Tāpēc neticu izklāstītajai versijai. Ja nu vienīgi, viņiem bija cits reiss ,un viņi to kavēja.”
“Vidējais/ aritmētiskais Mārupes iedzīvotājs/ duksis 40-50 gadu vecumā. Tas arī par mani, tiesa, lidostās uzvedos pieklājīgi,” smejas Jānis.
“Es identiska situācijā Briselē (tiesa tur šo tipiņu vairākums, kas to mēģināja paveikt bija parsvarā slāvu valoda runajoši) 21.12. plati nostājos un nevienu mēģinājumu paspraukties garām nepieļāvu. Jo rinda bija uz 2-2,5 stundām vismaz un principā katrs kavēja bez maz vai savu lidmašīnu,” raksta Ints.
“Esmu to piedzīvojusi ne vienu reizi vien: lidojums uz Rīgu – parasti pēdējais vairāku lidojumu ķēdē- ir kā ar citplanētiešiem. Rūgti. Paldies Alvis Hermanis par skaidrās ainas iezīmēšana. Tur ja tā sāpe, ka tas nav tikai viena rajona dakšu jautājums,” komentē Ingrīda.
Andris piebilst: “Bet tas tak ir galvenais uzsaukums, kurš dominē, it visur mūsu problēmu pārņemtajā Latvijā – SĀC AR SEVI!”
