Spānijas kailgliemezis nav invazīvs? VARAM papildinās apkarojamo sugu sarakstu 14
Madara Briede, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lupīnas ne vien izkrāšņo Latvijas pļavas un grāvmalas, bet arī daiļdārzus, kuros visbiežāk nonākušas apzināti kā izmeklētu šķirņu stādi vai sēklas. Kanādas zeltgalvīte – rudens pusē skaisti zied gan piemājas pagalmos, gan veido blīvas audzes mežmalās un pļavās.
Droši vien ne visiem zināms, ka šie augi, kas Latvijā 19. gadsimtā ievesti kā dekoratīvi, patlaban ir invazīvi un konkurē ar vietējām sugām.
Arī topinambūrus, kuru bumbuļi satur ļoti daudz vērtīgā inulīna un kuri Latvijā tiek audzēti arī kā kultūraugi, ir jāpieskata – tie uzskatāmi par agresīvu sugu un savvaļā mēdz saaugt tik blīvi, ka noēno un izspiež citus augus.
Par neganto Spānijas kailgliemežu posta darbiem gan, visticamāk, nu jau zina daudzi.
Latvānis joprojām viens pats
Kopumā pie mums ir vairāk nekā 50 sugu, kuru daba ir invazīva, proti – tās ir neraksturīgas mūsu dabai, izplatās strauji un apdraud vietējās sugas vai dzīvotnes vai rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu cilvēka veselībai vai videi.
Tomēr Latvijas oficiālajā invazīvo sugu sarakstā kopš 2008. gada Sosnovska latvānis aizvien ir vientuļš.
Pamatojums pavisam objektīvs – tam ir nozīmīga ietekme uz cilvēka veselību un tas var radīt bīstamus fotoķīmiskus apdegumus. Piemēram, jenotsuns pārnēsā trakumsērgu, kas ir bīstama slimība, bet cilvēka iespēja tikties ar kustīgu jenotsuni ir daudz mazāka nekā gūt apdegumus no nekustīgā un nešpetnā latvāņa.
Attiecībā uz pārējām Latvijā izplatītajām invazīvajām sugām trūkst arī normatīvā regulējuma, tāpēc sodīt nevienu par to neierobežošanu nevar.
Tomēr 2014. gadā pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes regula par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību, kas saistoša arī Latvijai.
Mūsu valstij ir pienākums virzīt arī nacionālo normu izstrādi. Diemžēl cīņa ar invazīvajām sugām (izņemot latvāni) Latvijā patlaban balstās uz labu gribu un brīvprātību.
Bremzējis līdzekļu trūkums
Labā ziņa ir tā, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) jau ir izstrādājusi grozījumus Sugu un biotopu aizsardzības likumā un arī Augu aizsardzības likumā, kuri ir saskaņošanas procesā un tiks virzīti izskatīšanai Ministru kabinetā (MK).
Kad grozījumi tiks pieņemti, uz to bāzes taps MK noteikumi un tiks sakārtoti nosacījumi arī attiecībā uz pārējām invazīvajām sugām.
Tā kā līdz ar jaunu invazīvo sugu parādīšanos daudzām iestādēm būs arī virkne jaunu funkciju, lielā mērā finansējuma trūkums bijis galvenais procesa kavētājs. Eiropas Komisija nule kā atkārtoti aicinājusi 18 ES dalībvalstis, tostarp Latviju, īstenot regulas noteikumus.
VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste skaidro, ka tas, vai Latvijā ir daudz vai maz invazīvo sugu, vērtējams pēc tā, kā definējam šo jēdzienu un ko pieņemam par atskaites punktu.
Ja raugāmies uz regulā iekļautajiem invazīvo sugu sarakstiem, tad kopumā šobrīd ir 36 augu un 30 dzīvnieku sugas, kas rada bažas Eiropas Savienībai.
No tām Latvijā plaši sastopamas divas augu sugas – Sosnovska latvānis un puķu sprigane, bet piecas aizvien mēdz būt sastopamas tirdzniecībā un attiecīgi arī dārzos kā dekoratīvie augi – Sīrijas asklēpija, resnkātu ūdenshiacinte, krāsu gunnera, Amerikas lizihitons, sarainā sarzāle.
No dzīvnieku sugām Latvijā savvaļā un nebrīvē ir sastopamas deviņas no regulā iekļautajām: Ķīnas cimdiņkrabis, nutrija, jenotsuns, ondatra, dzeloņvaigu vēzis, Amerikas signālvēzis, rotans, jenots, sarkanausu bruņurupucis.
“Protams, vēl ir virkne sugu, kas tieši Latvijā izplatījušās un pēc savas būtības ir invazīvas, bet neatrodas nevienā oficiālā invazīvo sugu sarakstā. Spilgtākie piemēri ir Kanādas zeltgalvīte un Spānijas kailgliemezis. Diemžēl brīvais tirgus un intensīvā stādu tirdzniecība veicinājusi šādu un citu invazīvu sugu ienākšanu Latvijā,” pauž D. Vilkaste.
Tiesa, regula paredz arī izņēmumu, proti, ja izmaksas kādas sugas iznīcināšanai ir pārāk lielas, nav jāpanāk, ka to pilnībā iznīcina, bet gan vēlams līdz minimumam samazināt sugu ietekmi.
Latvijā tāda suga varētu būt puķu sprigane, ar kuru pilnas mežmalas, upmalas, un atbrīvot visas teritorijas no tās būtu, visticamāk, neiespējami.
Svaru kausos vide, cilvēka veselība un ekonomika
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska norāda, ka lielu ieguldījumu invazīvo sugu pētniecībā Latvijā devusi Daugavpils Universitāte (DU).
2015./2016. gadā izstrādāta invazīvo svešzemju sugu monitoringa programma, kurā iekļautas, vērtētas un atlasītas tās sugas, kuras Latvijā uzskatāmas par invazīvām.
Tapusi arī monitoringa metodika, precīzi nosakot, kā sugas uzskaitīt. Šīm sugām tika izstrādātas faktu lapas, ietverot to ierobežošanas pasākumu variantus.
DAP ir sākusi darbu pie LIFE integrētā projekta “LatViaNature”, kurā viena no aktivitātēm būs sadarbībā ar DU, lai izstrādātu vienotas vadlīnijas, pēc kurām noteikt, vai un kādas augu un dzīvnieku sugas iekļaujamas oficiālā invazīvo sugu sarakstā.
“Pirms iekļaut kādu sugu invazīvo sugu oficiālajā sarakstā, sākotnēji ir ļoti nozīmīga objektīvu datu izpēte un arī risku izvērtējums. Ja ieguvums tautsaimniecībai un kopumā ir daudz lielāks nekā kaitējums, ko suga var nodarīt, tad, visticamāk, šāda suga sarakstā nenonāks.
Savukārt, ja sugas kaitējums ir ļoti būtisks, tiks upurētas ekonomiskās un citas intereses. Pavisam vienkāršoti sakot, svaru kausos ir vide, cilvēka veselība un ekonomika,” stāsta DAP pārstāve.
Tā, piemēram, sākotnēji bijis paredzēts iekļaut regulas invazīvo sugu sarakstā jau pieminēto daudzlapu lupīnu, taču atsevišķu valstu lobiji stingri iebilda, apelējot pie dārzu kultūras attīstības un ekonomiskiem apsvērumiem. Tādējādi svaru kauss nosvērās par labu ekonomikai.
Izskaust dārgi un sarežģīti
Atkarībā no tā, kāds izskatīsies nacionālais invazīvo sugu saraksts, arī varēs spriest, cik daudz jaunu pienākumu sugu ierobežošanā varētu gulties uz zemju īpašnieku pleciem.
VARAM norāda, ka sugas, kurām ir diezgan liela iespēja nonākt Latvijas invazīvo sugu oficiālajā sarakstā, ir Spānijas kailgliemezis un Kanādas zeltgalvīte.
DAP pārstāve mierina – iekļaujot sugu invazīvo sugu oficiālajā sarakstā, būs pārejas noteikumi gan komerciālajiem īpašniekiem, gan nekomerciālajiem īpašniekiem.
Tas nozīmē, ka platību īpašniekiem būs dots laiks, lai pakāpeniski sāktu sugas ierobežošanu. Turklāt, visticamāk, sugu iekļaušana oficiālajā sarakstā nenotiks masveidīgi.
“Tas, ko jau šobrīd var darīt tie, kam rūp savs īpašums, ir uzturēt to kārtībā un pastāvīgi sekot līdzi tā stāvoklim, kā arī maksimāli izglītoties un sekot līdzi aktualitātēm, kas saistītas ar invazīvajām sugām Latvijā,” mudina S. Rutkovska un uzsver, ka vislētākā un visefektīvākā metode cīņai ar invazīvajām sugām ir to neielaišana teritorijā, jo to izskaušana ir krietni vien dārgāka un sarežģītāka.
“Pats galvenais priekšnoteikums invazīvo sugu pārvaldībā ir, ka tajā jāiesaistās visiem, citādi tā nebūs efektīva. Dzīvs piemērs tam ir ilgā Sosnovska latvāņa apkarošana,” papildina DAP pārstāve.
Klimata pārmaiņas palīdz pielāgoties
Lai gan plašāk par invazīvām sugām dzirdams tikai pēdējos gadu desmitos, patiesībā tās nav nekas jauns. Daudzas no tām Latvijā parādījušās jau pagājušā gadsimta sākumā.
“Lielākā daļa sugu ir ievestas apzināti, visbiežāk nedomājot, ka tās var kļūt apdraudošas. Tāpat jāņem vērā klimata pārmaiņas. Ziemas kļūst siltākas, tāpēc dažādām svešzemju sugām pie mums pārziemot kļūst aizvien reālāk, tāpēc tās pielāgojas un sāk izplatīties savvaļā,” norāda S. Rutkovska, taču uzsver, ka vainot tikai klimata pārmaiņas vien pie svešu sugu invāzijas nav pamatoti.
Patiesībā tās tikai palīdz iedzīvoties un tālāk izplatīties invazīvām sugām, kuras jauši vai nejauši ievazājis cilvēks. Eksperte ar nožēlu atzīst, ka, visticamāk, nākotnē tādu Latvijā varētu kļūt tikai vairāk.
Cilvēki aktīvāk internetā iegādājas un no ārzemēm pārved dažādus augus. Klimata pārmaiņas šo sugu pielāgošanās spējai nereti ir labvēlīgas.
Ir daļa invazīvo sugu, kuras laika gaitā pielāgojas un pat iekļaujas vietējās ekosistēmās. To sauc par sugu naturalizēšanos. Viena no tādām Latvijā ir jenotsuņi, kas mūsu valsts teritorijā ir jau no pagājušā gadsimta 50. gadiem.
Tiem laika gaitā parādījušies dabiskie ienaidnieki, tāpēc tie iekļāvušies vietējo sugu barības ķēdē. Taču tā nenotiek ar visām. Vairums savu invazīvo raksturu demonstrē ilgstoši, aizvien vairāk apdraudot vietējās sugas.
Spānis, kas noēd visu pa tīro
Aizvien lielāku postu Latvijā rada Spānijas kailgliemezis. Pērn sugai bija ļoti labvēlīgi – mitri – klimatiskie apstākļi, tāpēc tās invāziju un ietekmi pavisam tiešā veidā izjuta gan mazdārziņu īpašnieki, gan dažādu kultūru audzētāji.
“Bija cilvēki, kas mums ziņoja, ka kopš šī spāņa parādīšanās savā teritorijā vairs neredz jēgu strādāt dārzā, jo viss, kas izdīgst vai tiek iestādīts, tiek noēsts pa tīro,” stāsta S. Rutkovska.
Svešzemju ienācēji vairojas neaptveramos apmēros, turklāt cīņa ar tiem var šķist nebeidzama. Vidēji vienā reizē Spānijas kailgliemeži izdēj vairāk nekā 60 olu. Turklāt pastāv uzskats, ka Spānijas kailgliemezim nav daudz dabisko ienaidnieku.
Lai gan dažādu sugu pārstāvji barojas ar kailgliemežiem, tie nav šo dzīvnieku pamatbarība. Visefektīvākais veids, kā atbrīvoties no kailgliemežiem, ir tos savākt ar rokām un pēc tam iznīcināt.
Pēc pašreizējās informācijas, Austrumlatvijā šī negantā gliemežu suga vēl nav izplatījusies, tāpēc tur vēl var aizsargāties preventīvi.
Video:
Vai zemju īpašniekiem būtu jāiesaistās cīņā ar invazīvo sugu izplatību?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
