– Kas jums sagādā prieku? Tagad. Un vispār. 6
– Vislielākais prieks ir tuvinieki. Prieks, ja viņi ir laimīgi. Tagad mēs visi dzīvojam vienā mājā – Marta, Juris ar sievu, mazbērni. Vienīgi Jura vecākais dēls Otiņš ir prom Amerikā, viņš ir inženieris, viņam jau četrdesmit.
Kādreiz esmu lādējusi televīziju, tā šķita man nevajadzīga, bet tagad gan reizēm labprāt paskatos. Kad ieraugu tur līdzīgi domājošus, liela prieka sajūta.
Nesen jautāju Jurim: vai tu jaunībā klausījies “Pērkonu”, “Credo”, “Līvus”, “Zodiaku”? Nē, viņu tai laikā vairāk Rietumu mūzika interesēja. Man arī tā bija. Bet tagad, kad rāda vecos “Mikrofona” ierakstus, – apžēliņ, tur taču tiem laikiem liela varonība! Kaut ar novēlošanos gribas pateikties cilvēkiem, kas tik daudz ir izdarījuši. Es diezgan šauri un egoistiski daudz ko esmu vērtējusi, jo mani tikai dzeja ir barojusi, dokumentālais kino un klasiskā mūzika. Bet tagad redzu, ka tolaik ir bijušas arī citas ļoti labas lietas.
Ir jau man pret šo to arī nepatika, bet prieka tomēr ir vairāk.
– Vai jūs vēl gleznojat?
– Maz. Cenšos saņemties. Labs cilvēks man uzdāvināja sešus audeklus, ko man vēl gribētos apgleznot. Bet sakarā ar to nolāpīto gadadienu, no kuras gribu aizbēgt, aiztīties, pazust, jo mani tā neinteresē, nekādu prieku man nesagādā, daudz kas cits jādara. Labāk būtu gribējies tā vietā kaut ko uzgleznot. Tādu, kas nebūs nekas smuks. Teiks – tā ir aptrakusi mazliet. Mani pēdējo gadu darbi atklāj atgriešanos pie tā, kas mazam bērnam raksturīgs. Visu laiku man ir doma, ka bērns, kas ir vistuvāk radīšanai, zina ko vairāk. Par to, ko mēs meklējam. Tā arī savā ziņā ir atļaušanās. Kad pazīsti jau visus rafinētos krāsu priekus, rodas vilinājums atgriezties pie pirmatnējiem krāsu priekiem.
– Man iekšējs briedums saistās ar sajūtu, ka nevienam nekas nav jāpierāda.
– Jā, tā ir ļoti laba sajūta. Pilnīgi nekādu domu par to, ko cilvēki teiks. Īstenībā mani nekad tas pārlieku nav nodarbinājis. Esmu centusies ignorēt citu spriedumus, tomēr tas ne vienmēr ir viegli. Apbrīnoju tos, kas var ar šo sajūtu dzīvot pilnīgi mākslai. Man tomēr vēl šķiet, ka ir kādi spēki, kas te pa kaktiem glūn. Atbrīvoties, būt pilnīgi neatkarīgai – tā būtu debešķīga sajūta. Bet tajā ne vienmēr laimējas atrasties. Ja arī man pilnībā nav izdevies darbos to izteikt, tad es meklēju kaut vai kādu fragmentu savā darbā, kur es atceros, ka tā sajūta bija. Vismaz kādā mazā gabaliņā. Ir daži darbi, kas padara tevi apmierinātu un laimīgu. Nav daudz. Bet ir.
