– Māksla un vara. Šis jautājums visos laikos ir bijis aktuāls. 6
– Ulmaiņlaikos es biju skuķis, toreiz nekāda sprieduma man nebija, viss patika, visu idealizēju. Tagad redzu, ka vara arī tolaik mākslu mēģināja ietekmēt. Un māksla padevās. Starp māksliniekiem bija zināma konkurence. Manu tēvu uzaicināja apgleznot prezidenta pils griestus. Saules kaujas gleznojums tur vēl tagad ir.
– Ja ar varas pamudinājumu un atbalstu top Brāļu kapu memoriāls, Brīvības piemineklis vai Saules kauja uz pils griestiem, tas, manuprāt, ir labi. Bet kādas sajūtas bija jums pašai padomju laikos?
– Dzīve bija jādzīvo. Iekšēji tik aktīva pretestība, kāda radās perestroikas laikā, gan nebija. Pretošanās gars, protams, bija visu laiku, tikai tas nekonstruējās konkrētā tēlā. Bet nevaru teikt, ka mans sapnis un mērķis bija doma par brīvu Latviju.
– Tas šķita neticami? Neiespējami?
– Acīmredzot. Bet toreiz dzīve pati noteica, kā to dzīvot. Kā izdzīvot. Tas, kur tu jau biji iesaistīts, noteica domu gājienu. Tu tagad jautā, kāpēc nepretojās, kāpēc nebija tēls par brīvu Latviju, taču toreiz – pamazām caur akadēmiju, caur darāmo darbu – svarīgi šķita meklēt savu personisko pieeju, savu rokrakstu. Protams, pretestība visu laiku bija jūtama. Piemēram, tev jautā, kāpēc tu neesi komjaunatnē. Tu mēģini stāties aspirantūrā, bet tevi neuzņem. Kad es Maskavā izkritu, man tiešā tekstā pateica: jūs neesat komjaunatnē, un jūsu tēvs nav partijā. Nākamā gadā es braucu uz Pēterpili, pa to laiku, Ojāra pierunāta, iestājos partijā. Kāda vella pēc man to Pēterpili vajadzēja? Mīlestības dēļ. Jo es nespēju uzreiz izšķirties no viena vīra un aiziet pie otra. Bet otrs vīrs bija precējies. Un otram vīram tikko bija bērns piedzimis. Tas visu sarežģīja. Varētu teikt – nemeklē attaisnojumus. Bet tā bija dzīve.
– Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!
– Jā! To man dzīve ir iemācījusi – nenosodīt, būt pazemīgākam. Dzīve pati visu saliks pa vietām. Par visu ir jāsamaksā. Tas ir dzīves likums – līdzsvars un harmonija.
– Un kā ir tagad?
– Tagad varai būtu jāapzinās, ka arī viņai pašai sava garīgā bagāža kaut kur ir jāsmeļas. Ne jau ekonomikas vai tieslietu studijās, ne menedžmentā, biznesā vai vienalga kur citur. Varai ir jātiek nemitīgi barotai, bet, ja barotne nav kultūra, zinātne, varas vaibsti kļūst ļengani. Paskaties uz tiem, kas pie varas, – viņi ēd nepareizi! Mīkstie vaibsti un pārmaiņas ķermeņa aprisēs nepārprotami norāda uz to, ka viņiem ir jāmaina ēdienkarte. Ar to es domāju ne tikai dienišķo maizi vien.
Un vēl ir jābūt opozīcijai, tādai labai un pamatīgai, kas iebilst nevis tāpēc, lai būtu pret, bet, domājot par kopīgo mērķi, neļauj pozīcijai aptaukoties.
– Un tam mērķim ir jābūt Latvijai, nevis personiskam labumam.
– Pilnīgi noteikti! Man savulaik bija iespēja strādāt ar tādu kā valsts modeli. Mākslinieku savienība apvienoja dažādi domājošus cilvēkus, un, lai arī tas bija padomju laiks, mēs visi kopā centāmies saglabāt pašcieņu. Mūsu mērķis bija pozitīvas pārmaiņas. Mainīt to, kam pretojāmies. Mēs rīkojām izstādes, Baltijas republiku biennāles, triennāles, kvadrinnāles visos mākslas žanros, Mākslas dienas, mēģinājām iekustināt cilvēkos tieksmi pēc iekšējas neatkarības.
– Dzejas dienas, Mākslas dienas, Dziesmu svētki – tas viss veidoja un nostiprināja pašapziņu un spītu. Ļāva saglabāt valodu un identitāti.
– Jaunai paaudzei tagad daudz kas varbūt nav zināms vai ir pilnīgi vienaldzīgs, bet man bija darbi “Mantojums”, “Nepabeigtā pagātne”, “Pavedieni”. Es jau nebiju vienīgā, arī Ritai Valnerei bija līdzīga tematika.
– “Nepārtrauktība” – tas Ritai bija tāds smalks un brīnišķīgs darbs, kurā laiku loki savilkti vienkop.
– Tas bija ļoti svarīgs temats. Mums ar Ritu bija līdzīga domāšana. Prezidentam Bērziņam reizēm fotogrāfijās ir viens Valneres darbs fonā. Domāju, ka tas ir tapis vēl padomju laikā. Tas ir pierādījums tam, ka arī tolaik tapa lieli un nopietni darbi. Protams, bija arī jālavierē, mēs to apzīmējām ar vārdiem “dabūt cauri”. Tādu vārdu kā “kolaboracionisms” mēs nelietojām, svarīgi bija dabūt cauri savas idejas.
