Bez kultūras kļūstam ļengani. Saruna ar gleznotāju Džemmu Skulmi 6
DŽEMMA SKULME. Varētu jau arī neko vairs neteikt. Ne par viņas lomu latviešu mākslas un sabiedrības norisēs, ne par to, ka viņai tūlīt būs deviņdesmit. Džemma ir spilgta parādība. Vairāk nekā gleznotāja. Neparasta itin visā. Un arī mūsu saruna sākas neparasti – ne ar manu jautājumu, bet gan ar Džemmas pārdomām.
– Es laikam esmu mistiķe. Man nav nekādu šaubu par to, ka ir Radītājs, kāds augstāks, mūsu prātam neaptverams spēks, ko nevar noliegt arī zinātnieki. Taču es neesmu tāda bieža baznīcā gājēja. Ir bijuši brīži, kad ieeju katoļu baznīcā un apraudos. Bet dievkalpojumos man ir tā kā garlaicīgi, tā kā par šauru. Sprediķos es meklēju savu identitāti. Gluži kā cilvēkos, mākslā, literatūrā. Kad kalpoja nelaiķis Roberts Feldmanis, gars un izpausmes forma apvienojās. Arī Rubenis to man vienmēr ir devis.
Mani arvien vairāk interesē tās zinības, kas gara būšanu nostiprina. Kristīgais mīts tomēr ir vispārākais no mītiem. Vajadzīgs mīts. Tas pasauli ir saturējis un saglabājis, lai kādas būtu nākušas nelaimes. Kaut arī gadsimtos pretrunu ir bijis daudz – kari, sērgas, posts. Kas spēj parādīt kādu citu ētikas vai morāles grāmatu, kur cilvēks var gūt visu skaidrību par to, kā dzīvot un rīkoties? Manuprāt, nekas lielāks par Bībeli nav radīts ne dzejā, ne literatūrā. Varbūt mūzikā radītais ir aizgājis tālāk par Bībeli. Man tev tik daudz ko gribētos pajautāt. Kā tas viss tev, jaunam cilvēkam, ir saprotams?
– Par ētikas rokasgrāmatu un literatūru esmu ar jums vienisprātis. Mūzikā – ja nu vienīgi Bahs, kas, ar Bībeli audzis, pats bija pravietis mūzikā. Tiesa, man Kristus ir ne tikai vēsturiska persona, bet Dieva inkarnācija, savukārt Bībele – Dieva iedvesmots, nevis cilvēku sacerēts vārds. Tādēļ – kas atklāsmē tapis pierakstīts, atklāsmē arī lasāms. Tomēr šoreiz es vēlētos mazāk runāt, vairāk klausīties. Piemēram, uzzināt, kādas ir sajūtas, redzot savam vārdam līdzās ciparu “90”?
– Gars dzīvo līdzīgi tam, kā bija pirms trīsdesmit gadiem. Es kā personība diezgan vēlu nobriedu, tā pa īstam tikai pēc trīsdesmit astoņiem gadiem. Kad man bija četrdesmit, jutos kā personība, kas var. Piecdesmit – tas bija dažādošanās, meklējumu laiks. Un atradumu. Un tad sešdesmit gados nāca vēl viena kulminācija, kad ir gan pieredze, gan varēšana. Mans gars joprojām ir tāds kā tobrīd. Bet garam traucē ausis, acis, ķermenis. Nu ķermenis komfortablāk jūtas guļus. Šķiet, ka jau atkal varēšu kāpt, iet un skriet, bet, kolīdz pieceļos, izrādās, ka tā vis nav. Varbūt tas ir slinkums. Taču es daudz par to nedomāju. Brīnos, ka vispār tik ilgi esmu nodzīvojusi. Vecāki ir agrāk aizgājuši, daudz agrāk. Ķermenī es izjūtu savu vecmāmiņu, mātes māti, viņa līdz deviņdesmit trim gadiem nodzīvoja, stipri vesela, daudz veselāka par to, kāds mans ķermenis ir. Viņa tāda sīciņa un trausliņa bija, savulaik garāka bijusi, tik uz vecumu sarukusi.
– Vai laika tagad ir vairāk nekā agrāk?
– Nē, nē! Tāpat nav laika. Tāpat nav. No rīta mostos agri, taču kādu brīdi vēl gribas pabūt guļus. Tad pirmais, ko daru, ielieku radio ausī, lai citus netraucētu. Klausos pirmo programmu, radio “Klasika”. Ļoti daudz ko uzzinu internetā. Diemžēl manas intereses ir ļoti plašas, pat pārāk. Agrāk tas ir man traucējis mākslā, taču vienlaikus arī aktivizējis, jo vienmēr esmu bijusi notikumu centrā, kārtojot mākslinieku lietas.
– Jūs taču ilgus gadus bijāt savienības valdes priekšsēde.
– Jā, jā, un joprojām man vēl ir šī misijas sajūta. Tāpēc arī iesaistījos fondā “Mākslai vajag telpu”. Mūsu (es saku mūsu, nevis mana cīņa, man nekad nav gribējies savu personu izcelt) kopējā cīņa vienmēr ir bijusi par to, ka mākslai vajag telpu.
– Un arī elpu.
– (Smejas.) Jā, elpu mākslai arī vajag, taču to dodam mēs paši. Bet mums – tas augstākais spēks. Garam ir vajadzība pēc radošas atklāsmes vai izpausmes. Gars nepastāv viens un pats par sevi. Vispirms skola, zinības, smagi darba gadi, urbšanās savas profesijas lietās, meklējumi, meklējumi… Un, kad tu esi ielicis darbu, tad notiek, ka tu jūti to augstākā spēka klātieni. Jā, Dievs ir Radītājs. Un viņš grib, lai arī tu radi. Bet negaidi, ka Dievs tev dos, ja pats nedarīsi. Tikai darot būs brīdis, kad tu pēkšņi sajutīsi, ka izdodas. Un tu laimīgs varēsi izdvest: “Ak, Dievs, cik labi…”
Bet tas notiek klusi, bez patosa, bez Dieva vārda piesaukšanas.
Sākumā radīšana ir rotaļa. Atceros sevi bērnībā. Man nebija ne brālīša, ne māsiņas, ne spēļu biedra. Mums mājās (tas bija vēl Aspazijas bulvāra dzīvoklī) bija tāds garš galds, vienā galā sēdēju es, otrā galā tēvs vai nu skicēja teātrim, vai arī gleznoja, bet mamma vai nu savā stūrī kaut ko veidoja, vai arī bija aizgājusi uz tēlniecības darbnīcu strādāt. Un tad es savu spēļu biedru radīju sev pati – ar krāsām. Ikvienā bērnā ir ielikts prieks radīt. Ja šis prieks ar gadiem neizsīkst, cilvēks kļūst par mākslinieku. Mākslinieks vienmēr grib pasauli papildināt. Neatkarīgi no tā, ka ir daba, ir cilvēki, kam katram ir sava seja, re, dzīvs portrets staigā pa pasauli, taču mākslinieks grib radīt vēl arī savu. Māksla ir process, gleznotājs nevis atkārto pasauli, bet no jauna rada. Mākslinieks grib būt radītājs.
