“Šāds operas “Pelnrušķīte” iestudējums ir kaut kas jauns un nebijis.” Saruna ar operas solisti Jūliju Vasiļjevu 2
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja ar Pelnrušķīti saprotam to, ko viņa rada un dara, nevis novecojušo vēstījumu – esi glīta un dabūsi princi –, tad arī operas māksliniecei viņa ir ļoti tuva un saprotama, jo aiz spožās skatuves un aplausiem mūsu ikdienā ir gana daudz sūra darba,” saka Jūlija Vasiļjeva, operas soliste kopš 2013. gada, kura Džoakīno Rosīni operā “Pelnrušķīte” iejutusies titulvarones nejaukās māsas Klorindas tēlā.
Vakar Latvijas Nacionālajā operā priekškaru pirmo reizi vēra Džoakīno Rosīni operas “Pelnrušķīte” jauniestudējums, kura nākamās izrādes būs parīt, 1. decembrī, tad 3. decembrī un 10. decembrī. Režiju, horeogrāfiju, scenogrāfiju un kostīmus veidojis radošais duets “Barbe&Doucet” – Reno Dusē un Anrī Barbs, kas divdesmit sadarbības gadu laikā kopīgi radījuši vairāk nekā 30 operu izrādes. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir ungāru diriģents Pēters Halāss.
Latvijā “Pelnrušķīte” iestudēta pirmoreiz.
Šī izrāde tapusi sadarbībā ar Tulūzas operu, kur tiks pirmizrādīta 2023. gadā. Labi zināmā pasaka “Pelnrušķīte” itāļu komponista Dž. Rosīni operā, kuru viņš radīja 25 gadu vecumā vien 24 dienās un kas savu pirmuzvedumu piedzīvoja 1817. gadā Romā, pārvērtusies par jautru drāmu pieaugušajiem. Iestudējuma radošā komanda operas darbību pārcēlusi uz 30. gadu Ņujorku kabarē noskaņās.
Savukārt svētdien, 5. decembrī, Jūlija Vasiļjeva kopā ar Grācas operas koncertmeistaru Māri Skuju LNO Beletāžas zālē sniegs Lūcijas Garūtas mūzikas koncertu, jo nākamajā gadā iznāks latviešu lieliskā soprāna pirmais soloalbums ar izcilās latviešu komponistes dziesmām.
Jūlija, kādi bija impulsi jūsu pašas ceļā uz operas mākslu?
J. Vasiļjeva: Pēc vidusskolas gandrīz iestājos Latvijas Universitātes angļu filologos. Biju nolēmusi iet savas vecmāmiņas, angļu valodas skolotājas, pēdās. Bet tad draudzene no vakara mūzikas skolas “Rīdze”, kurā mācījos, ierosināja: mēģinām nolikt eksāmenus Mūzikas akadēmijā vokālistos! Kad augustā piezvanīja no Mūzikas akadēmijas – Jūlija, kāpēc nenākat kārtot dokumentus, jūs savā klasē paņēmusi profesore Anita Garanča! –, sajutu, it kā zeme būtu apgriezusies kājām gaisā. Liktenis!
Vecmāmuļa gan kļuva nikna: beigās tu dzīvē mazgāsi traukus! Viņa domāja, ka mūzikas profesija nav stabils pamats dzīvei, nenopietna.
Es teiktu, ka tā ir pat ļoti nopietna un arī grūta profesija. No mūsu kursa, kuru uzsākām astoņpadsmit, pabeidzām desmit. Kā profesionāli dziedātāji nu darbojamies vairs tikai trīs – Dināra Rudāne estrādes žanrā un mēs abas ar kolēģi Lauru Grecku kā solistes Operā.
Jūs esat studējusi arī pie Margaritas Gruzdevas.
Abas ar Anitu Garanču šīs pedagoģes manā profesijā un dzīvē bijušas lielākie balsti. Pie Gruzdevas nonācu jau zināmā briedumā, bet arī krīzes laikā pēc otrās meitiņas piedzimšanas. Mani izsauca uz Operu nodziedāt Džildu (Verdi operā “Rigoleto”. – V. K.). Inga (soliste Inga Šļubovska-Kancēviča. – V. K.) bija saslimusi un burtiski nebija neviena cita, kas varētu viņu aizvietot.
Manai mazajai meitiņai vēl bija tikai divi mēneši… Likās, ka dziedāt Džildu ir nāves numurs! Ķermenis pēc dzemdībām tādai lomai nepavisam vēl nebija gatavs ne vokāli, ne aktieriski. Pēc tam kaut kas notika. Vajadzēja cilvēku, kurš palīdzētu meistarīgi sakārtot lietas. Un tā bija Natālija Gruzdeva.
Kā jūs, krieviete, jūtaties latviešu repertuārā? Esat Lelde Imanta Kalniņa operā “Spēlēju, dancoju”…
Mani vecāki, pēc profesijas celtnieki, dzimuši Krievijā, tētis nāk no Ukrainas, bet es esmu dzimusi jau šeit, Latvijā. Latviešu valoda un latviešu kultūra ir manējā, te ir mana vide, un Latviju uztveru kā savu dzimteni, viss ar to saistītais man ir tuvs un saprotams. Kad lasu Ziedoni, Raini vai Knutu Skujenieku, vienu no maniem mīļākajiem dzejniekiem, viņu teiktais manī atbalsojas tik precīzi…
Varbūt kādas stilistiskas lietas latviešu repertuārā līdz galam neizjūtu, jo man, protams, ir sava mentalitāte un kādreiz temperamenta ugunīgākas izpausmes mazliet arī jāpiebremzē…
Manā repertuārā bija arī Maija (Zigmara Liepiņa “Turaidas Rozē”. – V. K.). Žēl, ka nevienu reizi to nesanāca nodziedāt uz skatuves. Varbūt kādreiz izdosies izaugt līdz Baņutai (titulloma Alfrēda Kalniņa operā “Baņuta”. – V. K.), tas ir kaut kas ļoti episks, liels un skaists… Bet jāskatās, kur vedīs balss.
Un kā jūs raksturotu savu Klorindu, vienu no nejaukajām Pelnrušķītes māsām?
Klorinda būs pirmā raksturloma, humoristisks tēls manā repertuārā, kur līdz šim paveicies ar lielām heroiskām lomām. Sākumā biju skeptiska: nez kā ies? Bet jau darba gaitā radās tāda bauda! Klorindas tēlā tiešām varu likt iekšā visu savu aktierisko meistarību, visu savu iztēli, kas tikai piedod košākas krāsas šim personāžam, varu izdejoties pa visu skatuvi un, protams, dziedāt visādos tembros, ne tikai skaistajā vokālajā balsī, bet dažbrīd arī vai kliedzot un uzbļaujot!
Sižetiskā līnija palikusi visiem zināmā, bet šajā iestudējumā režisors mēģina izskaidrot, kāpēc princim tik steidzami jāprecas, jo citādi viņš nevar mantot teātri.
Taču viņš negrib apņemt par sievu kuru katru, bet meklē sievieti, kura būtu blakus arī kā skatuves partnere. Un tā ir Pelnrušķīte – Andželīna. Izrāde ir ļoti krāšņa, ļoti koši kostīmi, viss meistarīgi paspilgtināts arī ķermeniski, piemēram, veiksmīgā burleskas šova “Butten Club” īpašniekam, donam Maņifiko, Pelnrušķītes patēvam, ir milzīgs puncis, turklāt tas ticis Krišjānim Norvelim, jau tāpat liela auguma cilvēkam.
Kad viņš tikai parādās uz skatuves, Maņifiko izskata dēļ vien jau nāk smiekli… Manai Klorindai ir milzīgs porolona dupsis, uz tā varen kupls kostīms. Iestudējums ir asprātīga hiperbola. Tas padara šo izrādi interesantu un izceļ citu vidū. Kaut kas jauns un nebijis uz mūsu Operas skatuves.
Kā jūsu Klorinda pārdzīvo to, ka viņai “kurpīte”, ko princis pielaiko, nelien kājā?
Šajā izrādē nav ķirbja, par kuru varētu pārvērsties kariete, arī kurpīti nelaiko, bet balles laikā princis Pelnrušķītei iedevis aproci. Pēc tās viņš meiteni arī atrod. Protams, tāpat kā visiem zināmajā pasakā, arī šajā operā abas slinkās un nejaukās māsas uz princi skatās tikai kā uz finansiāli izdevīgu “medījumu”.
Mana Klorinda dusmojas, ka, par spīti visiem lietotajiem sievišķajiem arsenāliem, princis viņu neizvēlas.
Šito neveiksmi! Bija taču jau iecerējusi dzīvot pilī un bagātībā, šķita, princis gandrīz vai kabatā, jo visas iespējamās un neiespējamās sievišķīgās viltības taču bija liktas lietā. Man pat pašai nāk smiekli, cik aizvainota un nikna kļūst Klorinda, ka princis nav izvēlējies viņu. Bet abas māsas līdz pat beigām tā arī nesaprot, kāpēc viņas nav Pelnrušķītes vietā.
Šosvētdien, 5. decembrī, Operas Beletāžas zālē vēl viens spilgts notikums – kopā ar Grācas operas koncertmeistaru, pianistu Māri Skuju ieskandināsiet dziesmas no jūsu pirmā soloalbuma, kas nāks klajā 2022. gadā.
Kopš Operas direktors ir Egils Siliņš, koncertmeistars Māris Skuja diezgan bieži no Austrijas atbrauc šurp pastrādāt ar mūsu solistiem un palīdzēt sagatavot lomas. Mums abiem jau ir bijuši divi kopīgi koncerti, šis būs trešais. Šoreiz top latviešu kamermūzika, Lūcijas Garūtas dziesmas – solo balsij un klavierēm.
Kāpēc tieši Lūcija Garūta? Pirmkārt, nākamgad aprit 120 gadu kopš izcilās latviešu skaņrades dzimšanas dienas. Un Mārim Skujam radās ideja par godu šim notikumam laist klajā albumu ar Lūcijas Garūtas dziesmām balsij un klavierēm, jo studiju laikā viņš mācījies pie Lūcijas Garūtas polifoniju, bijis ar viņu sirsnīgās attiecībās, daudz atskaņojis viņas mūziku un pārrunājis ar pašu autori, kā un tieši kādām balsīm vislabāk tā izpildāma.
Kad man tagad ir iespēja sagatavot Garūtas mūzikas programmu, tā jāizmanto!
Svētdien koncertā atskaņosim daļu no dziesmām, kas tiks iekļautas albumā, visus lielākos hitus kā “Svētā mīla”, “Tu atkal te” un “Mēness laiva”, šīs absolūtās pērles, kur komponiste izmantojusi Ķempes, Skalbes, Raiņa dzeju. Garūtas mūzika ir ļoti smalka, to nav viegli dziedāt ne tikai vokāli, bet arī tēlu psiholoģiskās atklāsmes ziņā. Garūta mācījusies Francijā, ļoti daudz iespaidojusies no franču kamermūzikas, kurai raksturīgs intonācijas gaisīgums, trauslums, tajā pašā laikā saglabājot caurviju lielo tēmu. Ir ko darīt, par ko padomāt!
Vai sadarbībā ar Māri Skuju var sajust pasaules elpu?
Absolūti! No pārējiem koncertmeistariem viņu atšķir vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredze ar pasaules vārdu ieguvušiem diriģentiem un izciliem dziedātājiem visdažādākajā repertuārā. Ja godīgi, mēs pat īsti neesam pieraduši tā strādāt, kā prasa Grācas operas koncertmeistars Māris Skuja.
Kaut vai ar to pašu Verdi “Traviatu”. Kad man likās – Violeta gatava, lomu esmu apguvusi, koncertmeistars kā ne vien mūzikas, bet arī attiecīgās valodas un tradīciju pārzinātājs atrotīja piedurknes – tagad, Jūlija, sāksim strādāt! Burtiski pie katras takts šajā “izstrādāšanas” procesā bija ko pielikt, atklāt katras pauzes jēgā, mijiedarbībā starp tēliem un raksturiem.
Kas, jūsuprāt, ir operas lielais valdzinājums, sūtība?
Opera ir viena no tām mākslas formām, kas visvairāk atbilst modernā skatītāja prasībām un gaumei. Šis žanrs iekļauj burtiski visu – mūziku, scenogrāfiju, kostīmus, gaismas un arī modernās kinematogrāfiskās tehnoloģijas. Lielākoties operu iestudējumi ir vareni – koris, orķestris, milzīga skaņu amplitūda. Grandiozi!
Un kā šajā grandiozitātē nepazust solistam?
Tas atkarīgs no cilvēka personības, kodola un mugurkaula. Operā ir režijas laikmets, režisors nosaka pat mūzikas tempu. Un tajā visā solistam jāsaglabā sava līnija un sava balss. Svarīgi mēģināt nevis visu laiku pielāgoties režisora, diriģenta vai kolēģu prasībām, bet censties palikt pašai. Tas ir mūžīgais jautājums, kurš ikvienu no solistiem nodarbina visvairāk. Galu galā arī režisoram patīk nevis marionetes, kas atdarina, bet personības. Tas vienmēr ir interesanti un vērtīgi.
